Joprojām rodas dīvaina sajūta, kad es atveru galvenās durvis un man rokā ir tukša medījumu soma, kurā nav nekā pārdodama, toties pret gurnu jaušas naudas zutņa smagums. Mēģinu iepirkties tik daudzās vietās, cik vien iespējams, iegādādama kafiju, maizītes, olas, dziju un eļļu pie dažādiem tirgotājiem. Pēdējā brīdī vēl nopērku trīs pudeles degvīna no vienroces, ko sauc Uzšķērdēja, — raktuvju negadījumā cietušas sievietes, kas izrādījās gana gudra, lai izdzīvotu.
Degvīns nav domāts manai ģimenei. Tas ir Heimi— čam, kurš Spēlēs bija mans un Pītas treneris. Lielākoties viņš ir īdzīgs, kauslīgs un pielējies. Bet viņš paveica savu pienākumu — un vēl vairāk nekā tikai pienākumu -, jo pirmo reizi Spēlēs tika atļauts uzvarēt diviem pārstāvjiem. Un tāpēc es esmu arī Heimiča parādniece, lai kāds viņš būtu. Uz visiem laikiem. Es pērku degvīnu tāpēc, ka pirms dažām nedēļām viņam izbeidzās alkohols un tajā brīdī to nevarēja nopirkt; viņu sagrāba paģiras, un viņš drebēja un kliedza uz briesmoņiem, ko redzēja tikai viņš pats. Primu viņš pārbaidīja līdz nāvei, un, godīgi sakot, arī man tas viss nelikās īpaši jautri. Kopš tā laika es veidoju degvīna uzkrājumus gadījumam, ja dziras atkal aptrūktos.
Mūsu galvenais Miera sargs Krejs sarauc pieri, ieraudzījis mani ar pudelēm. Viņš ir pavecāks vīrs ar plāniem, sudrabainiem matiem, kas ir sasukāti sāniski virs koši sarkanās sejas. — Tas dzēriens tev ir par stipru, meitēn. — Viņš zina, ko runā. Krejs līdz ar Heimiču dzer vairāk nekā jebkurš cits, ko jebkad esmu satikusi.
— Ai, mana māte to izmanto zālēm, — vienaldzīgi atsaku.
— Nūja, ar tādu var nožmiegt teju katru kaiti, — viņš piekrīt un uzmet galdā monētu, lai dabūtu savu pudeli.
Pie Taukās Sē es atgrūžos ar rokām pret leti un, apsēdusies uz tās, pasūtu porciju zupas — kā rādās, ķirbju un pupu maisījumu. Kamēr ēdu, pienāk Miera sargs, vārdā Dārijs, un arī nopērk bļodu viruma. No likuma kalpiem Dārijs man patīk vislabāk. Viņš nekad necenšas izlikties svarīgs, un parasti ar viņu var labi paķircināties. Dārijam droši vien jau ir pāri par divdesmit, bet viņš neliekas vecāks par mani pašu. Smaids un rudie mati kas spurojas uz visām pusēm, liek viņam izskatīties puiciskam.
— Vai tad tev nav jābūt vilcienā? — viņš man jautā.
— Mani savāks pusdienlaikā, — attraucu.
— Vai tev nevajadzētu izskatīties labāk? — skaļi čukstot, viņš interesējas. Nevaru nepasmaidīt par viņa zobgalību, par spīti manam nomāktajam garastāvoklim. — Varbūt iesien matos lenti vai kaut ko tamlīdzīgu? — Viņš pacilā manu bizi, un es viņu iebukņīju.
— Nesatraucies. Kad šie būs tikuši galā, mani vairs ne pazīt nevarēs.
— Tas labi, — viņš tērgā. — Pārmaiņas pēc izrādi lepnumu par savu apgabalu, Everdīnas jaunkundz. Ko? — Saskatījies ar Tauko Sē, viņš nošūpo galvu tēlotā nosodījumā un aiziet pie saviem draugiem.
— To bļodu tu man atdod! — Taukā Sē sauc puisim pakaļ, bet neizklausās īpaši barga, jo saucienu pavada smiekli. — Vai Geils tevi pavadīs? — viņa apvaicājas.
— Nē, viņa sarakstā nebija, — atbildu. — Bet es viņu satiku svētdien.
— Es biju domājusi, ka viņš jau nu gan būs tajā sarakstā. Viņš tak ir tavs brālēns, — viņa viltīgi noteic.
Tas piederas pie Kapitolija sadomātajiem meliem. Kad mēs ar Pītu iekļuvām starp astoņiem Bada Spēļu finālistiem, uz apgabalu atsūtīja žurnālistus, kuriem bija jāizveido sižeti par mūsu personisko dzīvi. Cilvēkiem jautāja par maniem draugiem, un visi norādīja uz Geilu. Bet, tā kā es arēnā spēlēju mīlnieci, mans labākais draugs nedrīkstēja būt Geils. Viņš bija pārāk izskatīgs, pārāk vīrišķīgs un it nemaz negribēja smaidīt un izlikties jauks kameru priekšā. Bet mēs esam visnotaļ līdzīgi. Mēs abi izskatāmies pēc Vīles bērniem. Mums ir tumši, taisni mati, olīvkrāsas āda un pelēkas acis. Tāpēc kāds ģēnijs izdomāja, ka Geils būs mans brālēns. Es par ro uzzināju tikai tad, kad bijām jau mājās, uz stacijas perona, un māte sacija: — Tavi brālēni un māsīca nespēj vien sagaidīt, kad varēs tevi satikt! — Es pagriezos un ieraudzīju Geilu un Heizellu, un mazos mani gaidām. Ko man citu bija darīt kā vien spēlēt līdzi?
Taukā Sē zina, ka mēs neesam radinieki, bet liekas, ka to ir aizmirsuši pat daži no tiem, kurus pazīstam jau gadiem ilgi.
— Es nevaru vien sagaidīt, kad tas viss būs galā, — nočukstu.
— Zinu, — Taukā Sē piekrīt. — Bet, lai tiktu līdz galam, tev ir tas jāpārdzīvo. Labāk nekavējies.
Ceļā uz Uzvarētāju ciematu sāk mazliet snigt. Ciemats ir apmēram kilometra attālumā no laukuma pilsētas centrā, bet tur izskatās kā pavisam citā pasaulē. Tas ir atsevišķs rajons, kur mājas ir uzbūvētas ap skaistu, ziedošiem krūmiem izdaiļotu skvēru. Ciematā ir divpadsmit māju, un katra no tām ir tik liela, ka tajā ietilptu desmit tādas būdiņas, kādā uzaugu es. Deviņas mājas stāv tukšas jau kopš uzcelšanas. Trīs apdzīvotās pieder Heimičam, Pītam un man.
Mājas, kurās mitinās mana ģimene un Pīta, izstaro dzīvības siltumu. Logos deg gaisma, no skursteņiem ceļas dūmi, un par godu tuvīnajiem Ražas svētkiem durvis grezno labības saišķi košās krāsās. Turpretī no Heimiča nama pretēji dārznieka pūlēm dveš pamestības un no— laistības elpa. Brīdi saņemos pie galvenajām durvīm, zinādama, ka iekšā būs nelāga smaka, un tad atgrūžu tās vaļā.
Es uzreiz nepatikā saraucu degunu. Heimičs neļauj nevienam nākt pie sevis tīrīt, bet pats to dara ļoti slikti. Gadu gaitā sakrājusies alkohola un vēmekļu, vārītu kāpostu un piedegušas gaļas, nemazgātu drēbju un peļu izkārnījumu dvaka ir sajaukusies tādā smakoņā, ka man acīs izsprāgst asaras. Laipoju pār tukšiem iesaiņojuma papīriem, stikla lauskām un kauliem piemētāto grīdu turp, kur zinu, ka atradīšu Heimiču. Viņš sēž pie virtuves galda, izplētis rokas pār koka virsmu, ar seju alkohola peļķē un krāc tā, ka galva plīst vai pušu.