Guļu un šņukstu, un asaras pūlas izlauzties no aizpampušās acs, un es dzirdu, kā Pīta čukstus stāsta Hei— mičam par prezidentu Snovu un sacelšanos Astotajā apgabalā. — Viņa grib, lai mēs visi bēgam, — viņš saka, bet, ja arī Heimičam par to ir kaut kas bilstams, viņš to patur pie sevis.
Pēc kāda laika ienāk māte un apkopj manu seju. Tad viņa saņem manu plaukstu un glāsta delmu, kamēr Heimičs viņai izstāsta, kas atgadījies ar Geilu.
— Tātad atkal sākas? — viņa jautā. — Tāpat kā agrāk?
— Tā rādās, — viņš atsaucas. — Kas to būtu domājis, ka mums kādreiz būs žēl vecā Kreja?
Sava formas tērpa dēļ Krejs jebkurā gadījumā visos būtu radījis nepatiku, bet pa īstam viņu apgabalā ienīda tāpēc, ka viņam bija paradums par naudu ievilināt gultā izbadējušās jaunas sievietes. Ļaunākajās reizēs visizsal— kušākās pēc nakts iestāšanās sapulcējās pie viņa durvīm, sacenzdamās par iespēju, pārdodot ķermeni, nopelnīt dažas monētas, lai pabarotu savas ģimenes. Ja tad, kad nomira mans tēvs, es būtu bijusi vecāka, varbūt arī būtu viena no viņām. Bet es iemācījos medīt.
Īsti nezinu, ko māte grib teikt ar to, ka atkal sākas, bet mani pārāk nomoka dusmas un sāpes, lai jautātu.
To, ka atkal sākas sliktāki laiki, esmu gan sapratusi, jo, kad pie durvīm atskan zvans, kā dzelta izlecu no gultas. Kas tur varētu nākt šajā nakts stundā? Atbilde ir tikai viena. Miera sargi.
— Vini nedrīkst Geilu aizvest! — izsaucos.
— Varbūt viņi nāk pēc tevis, — Heimičs atgādina.
— Vai arī tevis, — attraucu.
— Šī nav mana māja, — viņš aizrāda. — Bet es atvēršu durvis.
— Nē, es pati, — klusi iejaucas māte.
Mēs visi ejam viņai līdzi līdz gaiteņa galam, kur uzstājīgi šķind zvans. Kad māte atver durvis, aiz tām izrādās nevis Miera sargu vienība, bet sīks, apsnidzis stāvs. Medža. Viņa man pastiepj mazu, miklu kartona kastīti.
— Ņem šo tavam draugam, — viņa saka. Es noņemu kastītei vāku un ieraugu pusduci ampulu ar caurspīdīgu šķidrumu. — No manas mātes. Vina teica, ka drīkstu tās atnest. Lūdzu, ņem! — To pateikusi, viņa aizskrien atpakaļ putenī, pirms mēs pagūstam viņu aizkavēt.
— Traks skuķis, — Heimičs nomurmina, kad ejam pakal manai mātei uz virtuvi.
Nezinu, ko īsti māte Geilam iedeva, bet man bija taisnība — ar to nepietiek. Viņš ir sakodis zobus, un viņa āda slapji mirdz sviedros. Māte iepilda šļircē šķidrumu no vienas ampulas un injicē viņa rokā. Geila seja gandrīz uzreiz atslābst.
— Kas tas tāds ir? — Pīta pajautā.
— Tas ir no Kapitolija. To sauc par morflingu, — māte atbild.
— Es nezināju, ka Medža vispār pazīst Geilu, — Pīta nosaka.
— Mēs agrāk pārdevām viņai zemenes, — es teju dusmīgi atcērtu. Bet par ko gan es dusmojos? Taču ne par to, ka Medža atnesa zāles.
— Viņai laikam briesmīgi garšo zemenes, — novelk Heimičs.
Tieši tas mani kaitina. Tāds mājiens, ka starp Geilu un Medžu kaut kas ir. Un man tas nepatīk.
— Vina ir mana draudzene, — es tikai noburkšku.
Tagad, kad Geils ir iemidzis no pretsāpju līdzekļa, visi, šķiet, nomierinās. Prima mūs piespiež ieēst mazliet sautējuma un maizi. Heizellai tiek piedāvāta istaba, bet viņai ir jāiet mājās pie bērniem. Gan Heimičs, gan Pīta grib palikt, bet māte aizsūta abus mājās gulēt. Viņa zina, ka nav vērts pūlēties piespiest mani darīt to pašu, un atstāj pieskatīt Geilu, kamēr viņas ar Primu atpūšas.
Palikusi virtuvē viena ar Geilu, apsēžos uz ķebļa, kur pirmīt sēdēja Heizella, un saņemu puiša roku. Pēc mirkļa apglāstu viņa seju. Mani pirksti pieskaras tur, kur man nekad agrāk nav bijis iemesla pieskarties. Viņa biezajām, tumšajām uzacīm, vaiga izliekumam, deguna līnijai, kakla iedobītei. Novelku pāri rugājiem uz viņa zoda un beidzot nonāku pie lūpām. Tās ir mīkstas un pilnīgas, un dažās vietās mazliet sasprēgājušas. Viņa elpa sasilda manu auksto ādu.
Vai miegā visi izskatās jaunāki? Pašlaik es viņu redzu kā to puiku, kuru nejauši satiku mežā pirms vairākiem gadiem, un tas puika man pārmeta, ka gribu zagt no viņa slazdiem. Mēs bijām varens pārītis — abi bāreņi, pārbijušies, bet arī spīvas apņēmības pilni nosargāt savu ģimeņu izdzīvošanu. Bijām izmisuši, bet pēc tās dienas, atraduši viens otru, vairs nebijām vieni. Domāju par simtiem tikšanos mežā, par laiskām pēcpusdienām makšķerējot, atceros to dienu, kad viņam mācīju peldēt, un to atgadījumu, kad izmežģīju celi un viņš pārnesa mani mājās. Mēs abi paļāvāmies viens uz otru, piesedzām viens otru un piespiedām sevi būt drosmīgiem.
Pirmo reizi iztēlojos mūs mainītās lomās. Redzu Geilu izlozē piesakāmies Rorija vietā, to, kā viņu izrauj no manas dzīves un viņš kļūst par svešas meitenes mīļoto, lai glābtu savu dzīvību, un tad viņš atgriežas mājās kopā ar to meiteni. Viņi dzīvo kaimiņos. Viņš apsola meiteni precēt.
Naids, ko es sajūtu pret viņu un meiteni savā iztēlē un pret pilnīgi visu, ir tik īsts un izjusts, ka mani tik tikko nenosmacē. Geils ir mans. Un es esmu viņa. Nekas cits nemaz nav pieļaujams. Kāpēc vajadzēja, lai viņu sit gandrīz līdz nāvei, lai es to saprastu?
Tāpēc, ka esmu savtīga. Esmu gļēvule. Esmu tāda meitene, kura brīdī, kad varētu kaut kam noderēt, aizbēgtu, lai pati paliktu dzīva un pamestu ciešanām un nāvei tos, kas nevarētu sekot. Tādu meiteni šodien Geils satika mežā.
Nav jau nekāds brīnums, ka es uzvarēju Spēlēs. Tur nekad neuzvar neviens normāls cilvēks.
Tu izglābi Pītu, vārgi nodomāju.
Bet tagad es šaubos pat par to. Es tikai skaidri zināju: ja ļaušu zēnam nomirt, tad mana dzīve Divpadsmitajā apgabalā būs nepaciešama.
Atbalstu galvu pret galda malu, un mani pārņem dziļš riebums pašai pret sevi. Vēlos, kaut būtu nomirusi arēnā. Kaut Seneka Kreins būtu mani uzspridzinājis, kā viņam pēc prezidenta Snova teiktā vajadzēja izdarit tad, kad es izvilku tās ogas.