Ogas. Aptveru, ka atbilde uz jautājumu, kas es esmu, slēpjas tajā saujiņā indīgu ogu. Ja es tās paņēmu tāpēc, lai izglābtu Pītu, jo zināju, ka no manis visi vairīsies, kad būšu atgriezusies bez viņa, tad esmu vienkārši nicināma. Ja es tās paņēmu tāpēc, ka mīlu Pītu, tad, vienalga, esmu egoiste, kaut gan man vēl varētu piedot. Bet, ja es tās turēju izstieptā plaukstā tāpēc, lai mestu izaicinājumu Kapitolijam, tad esmu pelnījusi cieņu. Nelaime tikai tāda, ka pati īsti nezinu, par ko tajā brīdī domāju.
Vai varētu būt, ka taisnība ir ļaudīm apgabalos? Ka tā bija dumpošanās, kaut arī to neapzinājos? Jo dziļi sirdī noteikti zinu — ar to nepietiks, ka aizbēgot glābšu savu vai ģimenes, vai draugu dzīvību. Pat tad, ja es to varētu. Tas neko nemainītu. Citiem šā vai tā nāktos ciest, tāpat kā Geils cieta šodien.
Dzīve Divpadsmitajā apgabalā patiesībā īpaši neatšķiras no dzīves arēnā. Vienā brīdī tomēr ir jābeidz bēgt un jāpagriežas pret to, kas draud tevi nogalināt. Grūti ir tikai atrast tam drosmi. Nu labi, Geilam tas nav grūti. Viņš ir dzimis dumpinieks. Es esmu tā, kas te plānoja laisties lapās.
— Man ļoti žēl, — nočukstu un pieliekusies noskūpstu puisi uz pieres.
Viņam nodreb skropstas, un viņš paskatās manī ar opiāta apskurbinātām acīm. — Cau, Kaķumētra.
— Čau, Geil, — atsaucos.
— Man likās, ka tu jau būsi prom, — viņš murmina. Izvēle ir pavisam vienkārša. Varu vai nu mirt mežā kā vajāts dzīvnieks, vai arī mirt tepat pie Geila. — Es nekur neiešu. Es palikšu tepat un vārīšu visādas ziepes.
— Es arī, — Geils nosaka. Viņam izdodas mazliet pasmaidīt, un tad viņu atkal uzveic zāles.
9
Kāds sapurina manu plecu, un es pieceļos sēdus. Esmu iemigusi ar seju uz galda. Baltā drāna ir atstājusi uz mana veselā vaiga kroku nospiedumus. Otrs vaigs, pa kuru trāpīja Treda pātaga, sūrst. Geils ir nemaņā, bet viņa pirksti ir sakļāvušies ap manējiem. Es sajūtu svaigas maizes smaržu un, pagriezusi stīvo kaklu, ieraugu Pītu, kas lūkojas manī ar dziļām skumjām. Man liekas — viņš mūs vēro jau kādu brītiņu.
— Ej vien gultā, Katnis. Tagad es viņu pieskatīšu.
— Pīta, par to, ko es vakar teicu, par to bēgšanu… — iesāku.
— Zinu, — viņš pārtrauc. — Tev nekas nav jāpaskaidro.
Palsajā, sniegotajā rīta gaismā ieraugu uz dēļa maizes klaipus. Un zilās ēnas zem Pītas acīm. Interesanti: vai viņš vispār ir gulējis? Noteikti ne jau ilgi. Atceros, kā viņš vakar piekrita bēgt kopā ar mani, kā viņš kopā ar mani aizstāvēja Geilu un kā viņš labprātīgi pilnībā atbalsta mani, kaut arī es viņam dodu tik maz. Lai ko darītu, es vienmēr kādu sāpinu. — Pīta…
— Ej gulēt, labi?
Taustīdamās uzkāpju pa kāpnēm, palienu zem segas un uzreiz aizmiegu. Sapnī redzu Klouvu, meiteni no Otrā apgabala. Viņa mani vajā, piespiež mani pie zemes un izvelk nazi, lai sagraizītu manu seju. Asmens dziļi iegrimst vaigā un paver platu vāti. Tad Klouva sāk mainīties, viņas seja izstiepjas un kļūst par purnu, viņas āda apaug ar tumšu spalvu un pirkstu galos parādās gari plēsoņas nagi, bet acis paliek tādas pašas. Viņa pārvēršas par sevi pašu mutanta ādā, par to vilkam līdzīgo radību, kas mūs mocīja pēdējā naktī arēnā. Atmetusi galvu, viņa palaiž garu, stindzinošu kaucienu, kam atsaucas vēl citi mutanti turpat tuvumā. Klouva sāk lakt asinis, kas tek no manas brūces, un no katra mēles pieskāriena mana seja iesāpas no jauna. Aizžņaugtā balsī iekliedzos un iztrūkusies pamostos, reizē nosvīdusi un kratīdamās drebuļos. Sakļāvusi plaukstu uz ievainotā vaiga, es sev atgādinu, ka to sagandēja nevis Klouva, bet Treds. Vēlos, kaut Pīta būtu te un mani apskautu, bet tad atceros, ka vairs nedrīkstu to vēlēties. Esmu izvēlējusies Geilu un dumpi, un nākotne kopā ar Pītu ir Kapitolija, nevis mans izdomājums.
Pietūkums ap aci ir mazinājies, un es varu mazliet pavērt plakstiņu. Atgrūžu vaļā aizkarus un redzu, ka putenis ir izvērties īstā sniega vētrā. Viss ir pilnīgi balts, un vējš kauc gandrīz tāpat kā mutanti.
Es priecājos par vētru, kas nes mežonīgas vēja aukas un dziļu, irdenu sniega kārtu. Ar to varbūt pietiks, lai pie manām durvīm nedauzītos īstie vilki, citā vārdā pazīstami kā Miera sargi. Man būs dažas dienas laika pārdomām. Varēšu izdomāt plānu. Un Pīta un Heimičs būs tepat pa rokai. Vētra ir īsta svētība.
Bet, iekams iet lejā un sākt savu jauno dzīvi, ļauju sev saprast, ko tā varētu nozīmēt. Vēl mazāk nekā pirms vienas dienas biju gatava ziemas vidū doties mežā kopā ar saviem mīļajiem un visai droši riskēt ar to, ka Kapitolija spēki mūs vajās. Pat veiksmes gadījumā tas būtu ļoti nedroši. Bet tagad es apņemos paveikt kaut ko vēl daudz bīstamāku. Ja cīnīšos pret Kapitoliju, viņi noteikti ātri vien atdarīs ar to pašu. Man ir jāsamierinās ar to, ka mani kuru katru brīdi arestēs. Pie durvīm atskanēs klauvējiens tāpat kā pagājušajā naktī, un mani aizvedīs Miera sargu vienība. Varbūt spīdzinās. Varbūt sakropļos. Varbūt man galvenajā laukumā ielaidīs galvā lodi, ja paveiksies dabūt ātru galu. Kapitolija izdomai cilvēku nogalināšanā nav robežu. Iztēlojos to visu un pārbīstos, bet, ja runājam atklāti, visas tās šausmas jau tāpat bija kaut kur mana prāta dziļumos. Es biju pārstāve Spēlēs. Man draudēja prezidents. Man ar pātagu iesita pa seju. Es jau tāpat esmu mērķis.
Tagad grūtākais. Man ir jāsaprot, ka manu ģimeni un draugus var piemeklēt tāds pats liktenis. Prima! Man pietiek tikai iedomāties par Primu, kad mana apņemšanās pagaist kā dūmi. Mans pienākums ir viņu sargāt. Uzvelku segu pāri galvai un elpoju tik ātri, ka izlietoju visu skābekli un sāku cīnīties pēc elpas. Es nedrīkstu pieļaut, ka Kapitolijs nodara pāri Primai.