Un tad es apjēdzu. Kapitolijs jau ir viņai nodarījis pāri. Viņas tēvu nogalināja tajās sasodītajās raktuvēs. Viņi neko nedarīja, kad Prima gandrīz nomira bada nāvē. Viņi izvēlējās Primu par pārstāvi un lika noskatīties, kā viņas māsa Spēlēs cīnās par savu dzīvību. Viņai ir nodarīts pāri daudz vairāk nekā man divpadsmit gadu vecumā. Un pat visas Primas ciešanas, kopā ņemtas, nobālē salīdzinājumā ar Rū dzīvi.
Atgrūžu segu un ieelpoju auksto gaisu, kas virmo no logu rūtīm.
Prima… Rū… Vai tieši viņu dēļ man nebūtu jāmēģina cīnīties? Vai ne tāpēc, ka viņām nodarītais ir tik slikts, tam nav attaisnojuma un tas ir neiespējams ļaunums? Vai ne tāpēc, ka nevienam nav tiesību pret viņām izturēties tā, kā tas ir noticis?
Jā. Tieši tas ir jāatceras brīžos, kad mani mēdz pārmākt bailes. Viss, ko darīšu, viss, kas mums būs jāizcieš, būs viņu labad. Rū vairs nevar palīdzēt, bet varbūt vēl nav par vēlu palīdzēt tām piecām mazajām sejiņām, kas lūkojās manī Vienpadsmitā apgabala galvenajā laukumā. Vēl nav par vēlu palīdzēt Rorijam un Vikam, un Pouzijai. Nav par vēlu palīdzēt Primai.
Geilam ir taisnība. Ja cilvēkiem būs drosme, šī varētu būt lielā izdevība. Viņam arī ir taisnība: tā kā es to visu aizsāku, es ļoti daudz varētu paveikt. Man gan nav ne jausmas, ko tieši. Bet lēmums nebēgt ir pirmais izšķirošais solis.
Ieeju dušā, un šorīt manas domas nešaudās, sastādot sarakstus ar lietām, kas jāņem līdzi uz mežu, tās nodarbina jautājums, kā Astotajā apgabalā tika organizēta sacelšanās. Tik daudz cilvēku tik nepārprotami meta izaicinājumu Kapitolijam. Vai tas vispār bija plānots, vai arī tur vienkārši izlauzās gadiem apspiestais naids un sašutums? Kā lai mēs to paveicam šeit? Vai Divpadsmitā apgabala ļaudis mums pievienosies vai arī noslēgs savas durvis? Pēc tam kad Geilu vakar nopēra, laukums ātri vien kļuva tukšs. Bet vai tā nebija tāpēc, ka mēs visi jūtamies nevarīgi un nezinām, ko lai dara? Mums ir vajadzīgs kāds, kas mūs vadītu un iedrošinātu, sakot, ka tas ir iespējams. Un man nešķiet, ka esmu īstā. Var jau būt, ka es biju revolūcijas katalizators, bet tās vadonim vajadzētu būt kādam, kas par to ir pilnīgi pārliecināts — un es taču vispār tikko izlēmu pievienoties. Tam ir jābūt kādam, kura drosme nekad nenoplok, — bet man pie savējās vēl ir daudz jāpiestrādā. Tam ir jābūt kādam, kas prot skaidri un iespaidīgi izteikt domas vārdos, — bet man viegli sametas mēle.
Vārdi. Es domāju par vārdiem un atceros Pītu. Cilvēki notic visam, ko viņš saka. Varu derēt: ja Pīta to vēlētos, viņš varētu iekustināt pūli. Viņš atrastu īstos vārdus. Bet esmu droša — viņam tāda doma nav pat ienākusi prātā.
Lejasstāvā atrodu māti un Primu, kuras apkopj bezspēcīgo Geilu. Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, zāļu iedarbība sāk beigties. Sagatavojos vēl vienam strīdam, bet mēģinu runāt mierīgi. — Vai nevari viņam iedot vēl vienu devu?
— Es tā darīšu, ja tas būs nepieciešams. Mēs nospriedām, ka vispirms jāpamēģina sniega sega, — māte atsaucas. Viņa ir noņēmusi apsējus. Var redzēt, kā Geila mugura burtiski izstaro siltumu. Māte uzliek uz jēlās ādas tīru drānu un pamāj Primai.
Viņa pienāk klāt, maisīdama lielā bļodā kaut ko tādu, kas izskatās pēc sniega. Bet šis ir iekrāsots gaiši zaļš un saldi, svaigi smaržo. Sniega sega. Māsa sāk ar karoti uzmanīgi likt masu uz drānas. Gandrīz vai dzirdu, kā Geila izmocītā miesa čūkst, saskaroties ar sniega maisījumu. Viņš pārsteigumā atver acis un tad atvieglojumā nopūšas.
— Labi gan, ka ārā ir sniegs, — māte nosaka.
Diezin kā būtu atgūties no pātagas cirtieniem vasaras vidū, dedzinošā svelmē un kad no krāna tek tikai remdens ūdens? — Ko tu darīji siltajos mēnešos? — pajautāju.
Māte sarauc uzacis, un starp tām iegulst rieva. — Mēģināju dzīt prom mušas.
To iedomājoties, man vēderā viss sagriežas. Viņa piepilda kabatlakatu ar sniega segas maisījumu, un es to pielieku pie ziluma uz sava vaiga. Sūrme uzreiz pierimst. Jā, daļēji tas ir aukstā sniega dēļ, bet augu sulas, ko mana māte tam ir pievienojusi, arī mazina sāpes. — O! Brīnišķīgi! Kāpēc tu viņam tādu neuzliki jau vakar vakarā?
— Vispirms vajadzēja, lai brūce nomierinās, — māte atbild.
Īsti nezinu, ko tas nozīmē, bet, ja jau tas iedarbojas, tad kādas man ir tiesības izprašņāt? Māte zina, ko dara. Mani pārņem nožēla par to, ko izdarīju vakar, par to, kādas cūcības sarunāju, kad Pīta un Heimičs vilka mani prom no virtuves. — Piedod. Par to, ka es vakar uz tevi sakliedzu.
— Esmu dzirdējusi sliktākas lietas, — viņa atgaiņājas. — Tu pati esi redzējusi, kā cilvēki uzvedas, kad sāp kādam, ko vini mīl.
Kādam, ko vini mīl. Vārdi sastindzina manu mēli tā, it kā tā būtu iebāzta sniega segā. Protams, es mīlu Geilu. Bet par kādu mīlestību māte runāja? Ko es pati domāju, sakot, ka mīlu Geilu? Nezinu. Pagājušajā naktī jūtu uzplūdā viņu noskūpstīju. Bet esmu pārliecināta, ka viņš to neatceras. Vai varbūt tomēr? Ceru, ka ne. Ja viņš to atceras, tad viss kļūs tikai sarežģītāks, un es tiešām nevaru prātot par skūpstīšanos, kad ir jāuzkurina nemieri. Mazliet papurinu galvu, lai noskaidrotu domas. — Kur ir Pīta?
— Viņš aizgāja mājās, kad dzirdēja, ka tu sāc kustēties. Viņš negribēja, lai māja vētras laikā paliek nepie— skatīta, — māte atbild.
— Vai viņš tika atpakaļ? — jautāju. Sniegputeņa laikā var apmaldīties jau pēc dažiem metriem un aizklīst sazin kur.
— Varbūt piezvani un pārbaudi? — viņa ierosina.
Ieeju bibliotēkā, no kuras kopš tikšanās ar prezidentu
Snovu esmu pēc iespējas izvairījusies, un uzgriežu Pītas numuru. Pēc dažiem signāliem viņš paceļ.
— Sveiks. Gribēju tikai pārliecināties, ka esi ticis mājās.