— Katnis, es dzīvoju trīs mājas tālāk no tavējās, — viņš pārmet.
— Zinu, bet tagad ir slikts laiks un vispār, — es taisnojos.
— Viss ir kārtībā. Paldies par apvaicāšanos. — Krietnu brīdi valda klusums. — Kā klājas Geilam?
— Labāk. Mana māte un Prima viņam tagad uzklāja sniega segu, — pastāstu.
— Un tavai sejai? — viņš jautā tālāk.
— Man arī tika mazliet sniega segas. Vai tu šodien esi saticis Heimiču?
— Es viņu apraudzlju. Viņš ir piedzēries un atslēdzies. Bet es iekūru pavardu un atstāju mazliet maizes.
— Gribēju aprunāties… ar jums abiem. — Neuzdrošinos teikt neko vairāk pa telefonu, kura sarunas noteikti noklausās.
— Ar to droši vien būs jāpagaida, kamēr pierims vētra, — viņš nosaka. — Ātrāk tāpat nekas liels nenotiks.
— Nē, nekas liels tiešām nenotiks, — es piekritu.
Vētra beidzas tikai pēc divām dienām un aiz sevis atstāj sapūstas kupenas, kas sniedzas man pāri galvai. Paiet vēl diena, kamēr iztīra taku no Uzvarētāju ciemata uz galveno laukumu. Pa to laiku palīdzu kopt Geilu, lieku uz sava vaiga sniega segu un mēģinu atcerēties visu, ko spēju, par sacelšanos Astotajā apgabalā — ja mums tas noderētu. Uztūkums pāriet, un manā sejā paliek niezoša vāts un pamatīgs zilums uz acs. Bet es, vienalga, pie pirmās izdevības piezvanu Pītam un pajautāju, vai viņš negrib kopā ar mani aiziet uz pilsētu.
Mēs uzpurinām Heimiču un izvelkam sev līdzi. Viņš gan gaužas, bet ne tik traki kā parasti. Zinām, ka ir jāaprunājas par notikušo, bet to nevar darīt tik bīstamā vietā kā mūsu mājas Uzvarētāju ciematā. Mēs pat vispār nesākam runāt, līdz ciemats nav pagaisis tālumā. Es pa to laiku pētu trīsmetrīgos sniega mūrus, kas slejas šaurās, iztīrītās takas abās pusēs, un prātoju, vai tie nesagrūs mums virsū.
Beidzot Heimičs pārtrauc klusēšanu. — Tātad mēs visi dosimies pretī nezināmai nākotnei, ko? — viņš man pajautā.
— Nē, — atbildu. — Vairs ne.
— Tu apdomāji sava plāna trūkumus, vai ne, sir— sniņ? — viņš noprasa. — Vai tev ir kāda jauna ideja?
— Es gribu sākt sacelšanos.
Heimičs tikai pasmejas. Viņa smiekli nav pat ļauni, un tas mani satrauc visvairāk. Tas parāda, ka viņš neuztver mani nopietni. — Nu ko, es toties gribu dzert. Ber vēlāk pastāsti, kā tev izgāja, — viņš nosaka.
— Kāds tad ir tavs plāns? — cērtu pretī.
— Mans plāns ir tāds, ka gādāšu, lai uz jūsu kāzām viss būtu nevainojami, — Heimičs attrauc. — Es piezvanīju un pārcēlu fotosesiju, neko daudz nepaskaidrojot.
— Tev jau nav telefona, — es neticu.
— Efija to salaboja, — viņš atmet. — Vai zini, ka viņa man jautāja, vai negribu tevi nodot viņas gādībā? Teicu, ka gribu un, jo ātrāk, jo labāk.
— Heimič. — Jūtu, ka manā balsī iezogas lūdzoša nots.
— Katnis. — Viņš atdarina manu toni. — Tur nekas neiznāks.
Mēs apklustam, kad mums garām uz Uzvarētāju ciemata pusi paiet bariņš vīriešu ar lāpstām. Varbūt viņi kaut ko izdarīs ar tām trīsmetrīgajām sienām. Kad viņi ir pietiekami tālu, lai neko nedzirdētu, laukums savukārt ir pārāk tuvu.
Puteņa laikā nekas liels nenotiks. Par to mēs ar Pītu bijām vienisprātis. Bet mēs drausmīgi kļūdījāmies. Laukums ir pārveidots. No Tiesas ēkas jumta nokarājas milzīgs karogs ar Panemas zīmogu. Pa tīri noslaucītajiem bruģakmeņiem maršē Miera sargi jaunos, baltos formas tērpos. Uz jumtiem ir vēl citi, kas dežurē pie automātiem. Vissatraucošākās ir vairākas konstrukcijas laukuma vidū — oficiāls pēršanas stabs, vairākas aizsargbarjeras un karātavas.
— Treds strādā ātri, — Heimičs nosaka.
Dažas ielas tālāk pamanu paceļamies sārtu. Nevienam nekas nav jāsaka. Tur var degt tikai Centrs. Iedomājos par Tauko Sē un Uzšķērdēju, un visiem maniem draugiem, kas tur pelna iztiku.
— Heimič, kā tu domā, tur taču neviena iekšā nebija, kad… — nespēju pabeigt teikumu.
— Nē-e, viņi nav tik dumji. Tu arī nebūtu, ja būtu te sabijusi ilgāk, — viņš mierina. — Nu ko, iešu palūkot, cik spirta ir atlicis aptiekā.
Viņš aizsoļo pāri laukumam, un es saskatos ar Pītu. — Kam viņam tas? — Un tad es aptveru, kam. — Mēs nedrīkstam viņam ļaut to dzert. Viņš nomirs vai labākajā gadījumā kļūs akls. Man mājās glabājas mazliet šņabja.
— Man arī. Varbūt ar to viņš varēs noturēties, līdz Uzšķērdēja atradīs veidu, kā atsākt tirgošanos, — Pīta prāto. — Man ir jāaprauga mana ģimene.
— Man ir jāaiziet pie Heizellas. — Jūtos noraizējusies. Likās, ka viņa būs uz mūsu sliekšņa, tiklīdz notīrīs sniegu. Bet no viņas nav bijis ne miņas.
— Es arī iešu. Beķerejā iegriezīšos pa ceļam uz mājām, — viņš piesakās.
— Paldies. — Pēkšņi es baidos no tā, ko varētu ieraudzīt.
Ielas ir gandrīz tukšas. Šajā laikā tas nebūtu nekas dīvains, ja pieaugušie būtu raktuvēs un bērni — skolā. Bet viņu tur nav. Redzu, kā uz mums pa durvīm un slēģu spraugām noraugās sejas.
Sacelšanās. Kāda es esmu stulbene! Šajā plānā ir kāds būtisks trūkums, ko nepamanīja ne Geils, ne es. Lai notiktu sacelšanās, ir jāpārkāpj likums un jāpretojas varas pārstāvjiem. Mēs paši vai mūsu ģimenes to darām visu mūžu. Mēs nodarbojamies ar malumedniecību, tirgojamies melnajā tirgū un mežā izsmejam Kapitoliju. Bet lielākajai daļai Divpadsmitā apgabala ļaužu pat iet uz Centru iepirkties liktos pārāk riskanti. Un es gribu, lai viņi ar ķieģeļiem un lāpām pulcējas galvenajā laukumā? Jau redzot mani un Pītu, cilvēki atrauj bērnus no logiem un cieši aizvelk aizkarus.
Heizellu uzejam mājās, kur viņa auklē smagi slimo Pouziju. Atpazīstu masalu izsitumus. — Es nevarēju viņu pamest, — Heizella saka. — Zinu, ka Geils ir vislabākajās rokās.
— Protams, — apliecinu. — Viņam ir daudz labāk. Mana māte saka: pēc pāris nedēļām viņš atkal strādās raktuvēs.