— Varbūt tās vēl nemaz nebūs vaļā, — Heizella atbild. — Runā, ka tās ir slēgtas līdz turpmākiem norādījumiem. — Viņa pamet nervozu skatienu uz savu tukšo veļas ballu.
— Vai pie tevis arī ir slēgts? — pajautāju.
— Oficiāli ne, — Heizella paskaidro. — Bet tagad visi baidās man kaut ko dot.
— Varbūt sniega dēļ, — ieminas Pīta.
— Nē, Rorijs šorīt mudīgi aiztecēja pie kundēm. Izskatās, ka nevienam nekā mazgājama nav.
Rorijs apskauj Heizellu. — Viss būs labi.
Izņemu no kabatas riekšu naudas un nolieku uz galda. — Mana māte atsūtīs kaut ko Pouzijai.
Kad izejam ārā, es pagriežos pret Pītu. — Ej vien atpakaļ. Gribu noiet gar Centru.
— Es iešu līdzi, — viņš piedāvājas.
— Nē. Jau tā esmu sagādājusi tev gana nepatikšanu, — es pretojos.
— Un tas, ka es izvairīšos no pastaigas gar Centru… tas visu atkal vērsīs par labu? — Viņš pasmaida un saņem manu roku. Ejam kopā pa šaurajām Vīles ielām, līdz nonākam pie degošās ēkas. Neviens nav papūlējies atstāt tur Miera sargus. Viņi zina, ka neviens šo ēku neglābs.
Liesmu karstumā sniegs izkūst, un gar manām kurpēm notek melna straumīte. — Ogļu putekļi no senākiem laikiem, — nosaku. Tie savākušies ikvienā plaisā un iedobē. Ieēdušies grīdas dēļos. Apbrīnojami, ka tas viss jau agrāk neuzgāja gaisā. — Es gribu apraudzīt Tauko Sē.
— Šodien ne, Katnis. Nedomāju, ka kaut ko līdzēs tas, ja mēs pie viņiem iegriezīsimies, — Pīta mani attur.
Atgriežamies laukumā. Nopērku no Pītas tēva dažas kūkas, kamēr viņš ar dēlu aprunājas par laikapstākļiem. Neviens nepiemin drausmīgos spīdzināšanas rīkus dažu metru attālumā no durvīm. Pēdējais, ko vēl ievēroju, kad aizejam no laukuma, ir tas, ka es nepazīstu nevienu no Miera sargiem.
Dienām ejot, kļūst vēl sliktāk. Raktuves paliek slēgtas divas nedēļas, un nu jau puse Divpadsmitā apgabala iedzīvotāju dzīvo badā. Strauji pieaug to bērnu skaits, kas piesakās uz tezerām, bet viņi ne vienmēr saņem pienākošos graudus. Sāk trūkt pārtikas, un pat tie, kam ir nauda, atgriežas no veikaliem tukšām rokām. Kad raktuves atkal atver, strādniekiem apcērp algas, pagarina darba stundas un viņus sūta strādāt acīmredzami bīstamās vietās. Sainīšu dienā visu ļoti gaidīto pārtiku atved sabojājušos un grauzēju piegānītu. Jaunās ierīces laukumā lieto bieži: turp atvelk cilvēkus un soda par pārkāpumiem, par kuriem neviens nav licies ne zinis jau tik ilgi, ka mēs esam aizmirsuši, ka tie bijuši pārkāpumi.
Geils atgriežas mājās, un mēs vairs neesam runājuši par dumpi. Bet es visu laiku domāju, ka viss, ko viņš ieraudzīs, tikai nostiprinās apņemšanos cīnīties. Grūtais darbs raktuvēs, nomocītie ķermeni laukumā, izsalkums viņa ģimenes sejās. Rorijs ir pieteicies tezerām, un par to Geils vispār nespēj pat ierunāties, bet ar to, vienalga, nepietiek, jo pārtika ne vienmēr ir pieejama un cenas arvien pieaug.
Vienīgais labais jaunums ir tas, ka es pierunāju Heimiču nolīgt Heizellu par viņa mājkalpotāju — tā viņa dabū mazliet papildu naudas un ievērojami uzlabo viņa sadzīvi. Ieejot viņa mājā, pārņem dīvaina sajūta, jo tur viss ir tīrs un sakopts un uz plīts sildās ēdiens. Viņš to tik tikko pamana, jo viņam ir jāizcīna pavisam citāda kauja. Mēs ar Pītu mēģinājām sadalīt degvīna krājumus porcijās, bet tie ir tikpat kā izbeigušies un Uzšķērdēju es pēdējo reizi redzēju, ieliktu siekstā.
Uz ielas jūtos kā izraidītā. Atklātās vietās visi no manis izvairās. Bet mājās sabiedrības netrūkst. Uz virtuvi pie manas mātes nerimtīgā straumē nāk slimie un ievainotie, un viņa jau sen vairs neprasa naudu. Zāļu krājumi ir tā noplicināti, ka drīz ārstēšanai paliks tikai sniegs.
Iet uz mežu, protams, ir aizliegts. Pilnīgi. Par to nevar būt ne runas. Pat Geils to nepārbauda. Taču vienu rītu to izdaru es. Un aiz žoga mani nedzen ne ar slimajiem un mirstošajiem pārpilnā māja, ne asiņojošās muguras, ne bērnu iekritušie vaigi, ne marša ritmā dipošie zābaki, ne mūžīgā nabadzība. To izdara kādu vakaru pienākusī kaste ar kāzu kleitām, kam klāt ir pielikta Efijas zīmīte, ka prezidents tās esot izvēlējies pašrocīgi.
Kāzas. Vai viņš tiešām grib izvest savu ieceri līdz galam? Ko viņa slimās smadzenes ir izdomājušas — ko tas līdzēs? Vai tas ir kapitoliešu dēj? Kāzas ir apsolītas, un kāzas viņi dabūs. Un tad viņš mūs nogalinās? Par mācību apgabaliem? Nezinu. Es nesaprotu. Mētājos un grozos savā gultā, līdz vairs nevaru izturēt. Man ir jātiek prom. Vismaz uz dažām stundām.
Pārmeklēju skapi, līdz atrodu ziemas ietērpu no siltumizolējoša materiāla, ko Sinna man izgatavoja brīvajiem brīžiem Uzvaras turnejas laikā. Man ir ūdensnecaurlaidīgi zābaki, sniega kombinezons, kas apsedz augumu no galvas līdz kājām, un siltumu saglabājoši cimdi. Man ļoti patīk mans vecais medību ietērps, bet tam pārgājienam, kas man ir padomā šodien, labāk derēs tādas augsto tehnoloģiju radītas drēbes. Uz pirkstgaliem nožogos lejasstāvā, piekrauju medījumu somu ar ēdamo un izlavos no mājas. Aizslīdu pa ielām un pagalmiem uz to caurumu žogā, kas ir vistuvāk miesnieces Rūbas skārnim. Tā kā daudzi strādnieki pa šejieni iet uz raktuvēm, sniegu no vienas vietas klāj pēdu nospiedumi. Manējos neviens nepamanīs. Par spīti visiem drošības pasākumiem, Treds nav ķēries pie žoga, droši vien domādams, ka skarbie laikapstākļi un savvaļas dzīvnieki ir pietiekams drauds, lai visi paliktu žoga iekšienē. Bet pēc tam, kad esmu izlīdusi zem stiepļu pinuma, es tomēr nomaskēju savas pēdas, līdz tās apslēpj koki.
Kad svīst rīta gaisma, es jau paņemu savu loku un bultas un sāku brist pa mežā sadzītajām kupenām. Kaut kāda iemesla dēļ esmu apņēmusies tikt līdz ezeram. Varbūt gribu no tā atvadīties — atvadīties no sava tēva un laimīgajiem mirkļiem, ko mēs tur pavadījām, jo zinu,
ka droši vien nekad vairs tajā vietā neatgriezīšos. Varbūt es vienkārši gribu beidzot brīvi paelpot. Pa daļai man ir pat vienalga, ja mani arī noķertu, kaut tikai vēl reizi varētu ieraudzīt to vietu.