Выбрать главу

Ceļā paiet divtik ilgs laiks nekā parasti. Sirmas dotās drēbes tiešām aiztur siltumu, un es nonāku galā, izmirkuši sviedros, lai arī mana seja ir kļuvusi nejūtīga no aukstuma. Ziemas saule žilbinoši atstarojas sniegā, un esmu tik pārguruši un tā aizmirsusies bezcerīgās domās, ka nepamanu zīmes. Neredzu ne sīko dūmu strūkliņu no skursteņa, ne svaigos pēdu nospiedumus, nejūtu priežu skuju viruma smaržu. Burtiski dažus metrus no cementa namiņa durvīm es pēkšņi apstājos. Un ne jau dūmu vai nospiedumu, vai smaržas dēļ. Apstājos tāpēc, ka aiz muguras sadzirdu ne ar ko nesajaucamu ieroča klikšķi.

Otrā daba. Instinkts. Apcērtos un uzvelku loku, kaut arī jau zinu, ka izredžu ir maz. Es ieraugu baltu Miera sardzes formas tērpu, smailu zodu un gaiši brūnu aci, kur ieurbsies mana bulta. Bet sieviete nomet ieroci un kaut ko pastiepj man pretī neapbruņotā, cimdotā rokā.

— Pagaidi! — viņa iekliedzas.

Saminstinos, nespēdama izprast pēkšņās izmaiņas. Varbūt ir dota pavēle sagūstīt mani dzīvu, lai ar spīdzināšanu izspiestu no manis apsūdzības pret visiem, ko jebkad esmu pazinusi. Aha, labu veiksmi! Mani pirksti jau gandrīz atlaiž bultu, kad ieraugu priekšmetu sievietes plaukstā. Tas ir neliels, plakans maizes gabaliņš. Tāds kā cepums. Malās tas ir pelēks un samircis. Bet attēls ir iespiests skaidri.

Tas ir mans zobgaļsīlis.

Otrā daļa

SPAIDI

10

Es neko nesaprotu. Mans putns ir iecepts maizē. Tas noteikti nav nekāds modes nieks kā tie stilīgie atveidojumi, ko es redzēju Kapitolijā. — Kas tas ir? Ko tas nozīmē? — skarbi noprasu, joprojām gatava nogalināt.

— Tas nozīmē, ka mēs esam tavā pusē, — man aiz muguras ierunājas dreboša balss.

Atnākot es viņu neredzēju. Viņa laikam tobrīd bija mājā. Neatrauju skatienu no pašreizējā mērķa. Jaunpie— nācēja droši vien ir bruņota, bet paļaujos uz to, ka viņa neriskēs. Es varētu izdzirdēt klikški, kas man nozīmētu tūlītēju nāvi, jo viņa zina, ka es uzreiz nogalinātu viņas sabiedroto. — Panāc priekšā, lai varu tevi redzēt, — pavēlu.

— Viņa nevar, viņa ir… — iejaucas sieviete ar cepumu rokā.

— Nāc šurp! — es uzkliedzu. Ir dzirdams, kā viņa pasper soli un tad kaut kas nošļūc pa zemi. Dzirdu, ka nācējai ir grūti kustēties. Manā redzeslokā ieklibo vēl viena sieviete — varbūt šī jāsauc par meiteni, jo izskatās, ka viņa ir apmēram manā vecumā. Viņa ir ģērbusies slikti piegulošā Miera sardzes formas tērpā ar visu balto kažokādas apmetni, bet tas viņas sīkajam augumam ir daudz par lielu. Ierocis nav redzams. Ar rokām viņa ir iekrampējusies rupji darinātā kruķī no nolauzta zara. Ar labo kāju viņa nevar paiet, tāpēc to pievelk.

Nopētu meitenes seju, kas aukstumā ir koši piesārtusi. Viņai ir šķībi zobi un virs vienas no šokolādes brūnajām acīm — sarkanīga dzimumzīme. Viņa nav nekāda Miera sardze. Un arī kapitoliete ne.

— Kas jūs tādas esat? — es jautāju piesardzīgi, bet vairs ne tik kareivīgi.

— Mani sauc Tvila, — sieviete atbild. Vina ir vecāka. Viņai varētu būt kādi trīsdesmit pieci gadi. — Un tā ir Bonija. Mēs aizbēgām no Astotā apgabala.

No Astotā apgabala! Tad jau viņas zinās par sacelšanos!

— Kur jūs dabūjāt formas?

— Nozagu fabrikā, — Bonija paskaidro. — Mēs tās šujam. Tikai es biju domājusi, ka šī te būs… būs kādam citam. Tāpēc tā tik slikti der.

— Ierocis ir no miruša Miera sarga, — Tvila saka, sekodama manam skatienam.

— Tas cepums tev rokā. Tas — ar putnu. Ko tas nozīmē? — turpinu iztaujāt.

— Vai tad tu nezini, Katnis? — Bonija izklausās ļoti izbrīnīta.

Viņas mani pazīst. Protams, viņas mani pazīst. Mana seja ir atklāta, un es netālu no Divpadsmitā apgabala mērķēju uz viņām ar bultu. Kas gan vēl es varētu būt? — Putns ir tāds pats kā uz piespraudes, kas man bija arēnā.

— Viņa nezina, — Bonija klusi saka. — Varbūt viņa nezina neko.

Pēkšņi man liekas, ka vajag parādīt, ka es zinu visu. — Pie jums Astotajā bija sacelšanās.

— Jā, tāpēc jau mums vajadzēja bēgt, — Tvila piekrīt.

— Nu, tagad jūs esat izbēgušas.' Ko jūs darīsiet? — es jautāju.

— Mēs dosimies uz Trīspadsmito apgabalu, — Tvila atbild.

— Uz Trīspadsmito? — es nesaprotu. — Tāda Trīspadsmitā nemaz nav. To noslaucīja no zemes virsas.

— Pirms septiņdesmit pieciem gadiem, — Tvila piebilst.

Bonija sakustina savu kruķi un saviebjas.

— Kas gadījies ar tavu kāju? — prasu meitenei.

— Izmežģīju potīti. Zābaki ir pārāk lieli.

Iekožu lūpā. Instinkts man saka priekšā: viņas runā patiesību. Un aiz patiesības ir vesela gūzma informācijas, ko es gribētu noskaidrot. Tomēr, pirms nolaist loku, pieeju pie Tvilas un paņemu viņas ieroci. Mirkli vilcinos, atcerēdamās kādu citu dienu šajā pašā mežā, kad mēs ar Geilu redzējām, kā no nekurienes uzrodas helikopters un notver divus bēgļus no Kapitolija. Zēnu caurdūra ar šķēpu un nogalināja. Sarkanmatainajai meitenei sakropļoja mēli un pārvērta viņu par mēmu kalpotāju, ko sauc par eivoksu. To es uzzināju, kad nokļuvu Kapitolijā. — Vai jums kāds dzenas pakaļ?

— Mums šķiet, ka ne. Visi droši vien uzskata, ka mēs gājām bojā fabrikas eksplozijā, — Tvila skaidro. — Mēs izglābāmies par mata tiesu.

— Labi, ejam iekšā! — Es pamāju uz cementa mājas pusi. Ar ieroci rokās sekoju abām iekšā.

Bonija uzreiz iet pie pavarda, atlaižas uz zemē izklāta Miera sardzes apmetņa un izstiepj rokas pret vārgo liesmiņu, kas lipinās vienā pārogļotas pagales galā. Viņas āda ir tik bāla, ka izskatās caurspīdīga, un es redzu, kā uguns teju staro tai cauri. Tvila mēģina ap drebošo meiteni sakārtot apmetni, kas laikam pieder pašai.

Viņas ir pārgriezušas uz pusēm skārda bundžu, un malas ir iznākušas robainas un bīstami asas. Bundža ir ielikta pelnos, un ūdenī kūp saujiņa priežu skuju.