— Vai jūs vārāt tēju? — apvaicājos.
— Mēs īsti nezinām. Atģidu, ka esmu redzējusi kādu tā darām Bada Spēlēs pirms dažiem gadiem. Vismaz man liekas, ka toreiz tās bija priežu skujas. — Tvila sarauc uzacis.
Es atceros Astoto — neglītu, urbanizētu apgabalu, kur smirdēja pēc rūpniecības dūmiem un ļaudis mitinājās noplukušās daudzdzīvokļu mājās. Tur pat lāgā neauga zāle. Turieniešiem nebija nekādu iespēju iemācīties kaut ko par dabu. Tīrais brīnums, ka abām bēglēm ir izdevies tikt tik tālu.
— Vai jums ir beidzies ēdamais? — jautāju.
Bonija pamāj. — Mēs paņēmām līdzi, cik nu varējām, bet ēdamā bija pavisam maz. Tā jau sen vairs nav. — Viņas balss iedrebas, un es atmaigstu pavisam. Viņa ir tikai izbadējusies, ievainota meitene, kas bēg no Kapitolija.
— Nu ko, tad jau šodien jums ir paveicies. — Nometu zemē savu medījumu somu. Visā apgabalā cilvēki cieš badu, bet mums vēl ir vairāk, nekā vajadzīgs. Tāpēc mazliet dalos. Man ir savas prioritātes: Geila ģimene, Taukā Sē, daži no Centra cilvēkiem, kam nācās pārtraukt tirgošanos. Mana māte grib palīdzēt vēl citiem, galvenokārt saviem pacientiem. Šorīt speciāli piebāzu somu ar ēdamo, zinādama, ka māte pamanīs aptīrīto pieliekamo un pieņems, ka esmu aizgājusi pie izsalkušajiem. Patiesībā es tikai ieguvu sev laiku, lai varētu aiziet uz ezeru un viņa neuztrauktos. Biju iecerējusi vakarā izdalīt pārtiku atpakaļceļā, bet tagad redzu, ka tā nebūs.
Izvelku no somas divus svaigas maizes klaipus, kam virspusē iecepts siers. Tādi mums mājās ir vienmēr, kopš Pīta uzzināja, ka man tie garšo. Vienu es pametu Tvilai, bet Bonijas tiesu aiznesu un ielieku meitenei klēpī, jo man šķiet, ka viņas rokas un acis pašlaik nedarbojas īsti koordinēti, un es negribu, lai maize iekrīt ugunī.
— Vai! — Bonija brīnās. — Vai! Tas viss man?
Manī kaut kas sažņaudzas, atceroties kādu citu balsi.
Rū. Arēnā. Kad viņai iedevu zošla stilbu. Vai, es nekad neesmu viena pati apēdusi veselu kāju! Pastāvīgi izsalkuša cilvēka neticība.
— Aha, ēd vien, — atsaucos. Bonija tur maizi tā, it kā nespētu noticēt, ka tā ir īsta, bet tad sāk kost lieliem kumosiem, nespēdama apstāties. — Ja sakošļāsi, tā garšos labāk. — Viņa pamāj un cenšas ēst lēnāk, taču zinu, cik tas ir grūti, kad esi tik izsalcis. — Man šķiet, ka jūsu tēja ir gatava. — Izķeksēju bundžu no pelniem. Tvila sameklē savā somā divas skārda krūzītes, es ieleju tēju un nolieku krūzītes uz grīdas padzesēt. Abas saspiežas kopā un ēd, un pūš tēju, iedzerdamas pa mazam, verdošam malciņam, bet es tikmēr pakuru lielāku uguni. Nogaidu, līdz viņas jau sāk aplaizīt taukus no pirkstiem, un tad pajautāju: — Kas tad īsti ar jums notika? — Un viņas man izstāsta.
Jau kopš Bada Spēlēm Astotajā apgabalā valdīja arvien pieaugoša neapmierinātība. Protams, zināmā mērā tāda bijusi arī agrāk. Atšķirība tikai tā, ka ar runāšanu vien vairs nepietika un ideja par rīcību no vēlmes kļuva par realitāti. Tekstila fabrikās, kas apgādā visu Paņemu, mašīnu dēļ valda liels troksnis, tādēļ varēja droši visu pārrunāt, cieši piespiežot lūpas otra ausij, un vārdi bija nemanāmi, un neviens tos nepārbaudīja. Tvila bija skolotāja, un Bonija — viena no viņas skolniecēm, un pēc abām skolas stundām bija četru stundu maiņa fabrikā, kurā ražoja Miera sargu formas tērpus. Bonijai, kas strādāja drēgnajā pārbaudes noliktavā, vajadzēja vairākus mēnešus, lai pagādātu divus pilnus formas tērpus, atsevišķi nozogot pa zābakam vai biksēm. Formas bija paredzētas Tvilai un viņas vīram, jo visi saprata: kad sacelšanās būs sākusies, lai tā izdotos, ārkārtīgi svarīgi par to paziņot ārpus Astotā apgabala robežām.
Tajā dienā, kad ieradāmies mēs ar Pītu un uzstājāmies Uzvaras turnejas ietvaros, notika tāds kā mēģinājums. Pūlis izkārtojās pa grupām un nostājās pie ēkām, kas būs viņu mērķis, kad sāksies dumpis. Plāns bija šāds: ieņemt pilsētas varas centrus laukumā — Tiesas namu, Miera sargu galveno iecirkni un sakaru centru. Citur apgabalā bija jāieņem vēl citas ēkas — dzelzceļa stacija, pārtikas noliktava, elektrostacija un ieroču noliktava.
Tovakar, kad es saderinājos, kad Pīta Kapitolijā kameru priekšā nokrita ceļos un atzinās savā nevīstošajā mīlestībā pret mani, — tovakar arī sākās sacelšanās. Tas bija nevainojams aizsegs. Mūsu Uzvaras turnejā iekļautā intervija ar Cēzaru Flikermanu bija jāskatās obligāti.
Tādējādi Astotā apgabala ļaudīm bija iemesls pēc tumsas iestāšanās atrasties uz ielas un sapulcēties galvenajā laukumā vai kādā no vairākiem rajonu centriem pilsētā. Parasti tas būtu pārāk aizdomīgi. Bet tad visi noteiktajā stundā, astoņos vakarā, bija savās vietās un visi uzlika maskas, un sākās īsta elle.
Sākumā pūlim izdevās uzveikt negaidīti pārsteigtos Miera sargus, kuri turklāt bija mazākumā. Izdevās ieņemt sakaru centru, pārtikas noliktavu un elektrostaciju. Modās cerība, ka viņi nav rīkojušies pilnīgi neprātīgi, ka kaut kādā veidā, ja vien izdotos sazināties ar citiem apgabaliem, tiešām būtu iespējams gāzt valdību Kapitolijā.
Bet tad krita DāmokJa zobens. Ieradās tūkstošiem Miera sargu. Dumpinieku nocietinājumus sabombar— dēja no helikopteriem. Sekoja haoss, un cilvēki centās dzīvi nokļūt mājās. Pēc mazāk nekā četrdesmit astoņām stundām pilsēta bija pakļauta. Un tad nedēļu blokāde. Nebija ēdiena, nebija ogļu, un visiem bija aizliegts iziet no mājām. Televīzijā nekas nebija redzams, izņemot vienu reizi, kad galvenajā laukumā pakāra tos, kurus turēja aizdomās par dumpja uzsākšanu. Un kādu vakaru, kad visam apgabalam jau draudēja bada nāve, pienāca rīkojums turpināt darbu kā parasti.
Tas nozīmēja, ka Tvilai un Bonijai bija jāatgriežas skolā. Bumbu saārdīto ielu dēļ viņas nokavēja savu maiņu fabrikā, tāpēc vēl bija vairāku simtu metru attālumā, kad tā eksplodēja un nogalināja visus tajā strādājošos — starp tiem arī Tvilas vīru un visu Bonijas ģimeni.