— Kāds noteikti bija pateicis Kapitolijam, ka sacelšanās ideja nāca no turienes, — Tvila klusi nosaka.
Abas atbēga uz Tvilas māju, kur vēl atradās Miera sargu formas tērpi. Viņas savāca tik daudz pārtikas, cik vien varēja, brīvi apzagdamas kaimiņus, par kuriem zināja, ka tie jau ir miruši, un devās uz dzelzceļa staciju. Kādā noliktavā pie sliedēm viņas pārģērbās par Miera sardzēm un, tā nomaskējušās, iekļuva kravas vilcienā ar auduma baķiem, kas bija ceļā uz Sesto apgabalu. Kad vilciens apstājās uzpildīt degvielu, viņas aizlavījās un tālāk gāja kājām meža aizsegā, bet turējās pie sliedēm, lai orientētos, un tā pirms divām dienām nonāca pie Divpadsmitā apgabala, kur bija spiestas apstāties, jo Bonija izmežģīja potīti.
— Saprotu, kāpēc jūs bēgat, bet ko jūs cerat ieraudzīt Trīspadsmitajā apgabalā? — Esmu neizpratnē.
Bonija un Tvila pārmij nervozus skatienus. — Mēs īsti nezinām, — Tvila atzīstas.
— Tur ir tikai drupas, — es apgalvoju. — Mēs visi esam redzējuši nofilmēto.
— Tur jau ir tā lieta. Neviens visā Astotajā apgabalā neatceras, ka jelkad būtu izmantots kāds cits materiāls, — Tvila iebilst.
— Tiešām? — Mēģinu atcerēties, ko esmu redzējusi par Trīspadsmito apgabalu.
— Tu taču atceries, ka vienmēr rāda l iesas ēku, vai ne? — Tvila turpina. Pamāju. To esmu redzējusi jau tūkstoš reižu. — Ja uzmanīgi ieskatās, tad to var pamanīt. Pašā labajā augšējā stūrī.
— Ko tad?
Tvila arkai pastiepj savu cepumu ar putnu. — Zob— gaļsīli. Tikai īsu mirkli — tas palido garām. Un tā katru reizi.
— Pie mums domā — veco filmas materiālu izmanto tāpēc, ka Kapitolijs nevar rādīt to, kas tur ir patiesībā, — Bonija piebalso.
Neticīgi nošņaukājos. — Un jūs, tam ticēdamas, dodaties uz Trīspadsmito apgabalu? Nofilmēta putna dēļ? Domājat, ka tur priekšā būs jauna pilsēta, pa kuru pastaigāsies cilvēki? Un Kapitolijam pret to nav nekādu iebildumu?
— Nē, — Tvila nopietni saka. — Mēs domājam, ka tad, kad virspusē viss bija sagrauts, ļaudis pārcēlās uz dzīvi pazemē. Mēs domājam, ka viņiem izdevās izdzīvot. Un mēs domājam, ka Kapitolijs viņus liek mierā tāpēc, ka pirms Tumšajiem Laikiem Trīspadsmitā apgabala galvenā nodarbošanās bija atomieroču izgudrošana.
— Viņiem bija grafīta raktuves, — izlaboju. Bet tad saminstinos, jo šo informāciju esmu uzzinājusi no Kapitolija.
— Dažas nelielas raktuves bija, jā. Bet ne jau tik daudz, lai tur mitinātos liels daudzums ļaužu. Tas laikam arī ir vienīgais, ko mēs zinām droši, — Tvila paskaidro.
Mana sirds sitas pārāk ātri. Ja nu viņām ir taisnība? Vai tas varētu būt tiesa? Vai varētu būt, ka ir vēl kāda vieta, kur aizbēgt, izņemot mežu? Kāda droša vieta? Ja Trīspadsmitajā apgabalā pastāv cilvēku kopiena, vai nebūtu labāk doties turp, kur es tiešām varētu kaut ko paveikt, nevis gaidīt savu nāvi te? Bet…
Ja Trīspadsmitajā apgabalā ir cilvēki un viņiem ir spēcīgi ieroči…
— Kāpēc viņi nav mums palīdzējuši? — dusmīgi noprasu. — Ja tas ir tiesa, kāpēc viņi mūs pameta šādai dzīvei? Kāpēc mums ir jāpārdzīvo bads un nogalināšana, un Spēles? — Pēkšņi es ienīstu iztēloto pazemes pilsētu Trīspadsmitajā apgabalā un tos cilvēkus, kas sēž ar klēpī saliktām rokām un noskatās, kā mēs mirstam. Vini nav labāki par Kapitoliju.
— Mēs nezinām, — Bonija nočukst. — Pašlaik tikai ceram, ka viņi vispār tur ir.
Tas liek man attapties. Neprāts! Trīspadsmitais apgabals neeksistē — jo Kapitolijs nemūžam nepieļautu tā eksistenci. Attiecībā uz nofilmēto viņas droši vien klūdās. Zobgaļsīļi ir tikpat bieži sastopami kā akmeņi. Un ir arī tikpat izturīgi. Ja viņi izdzīvoja sākotnējā Trīspadsmitā apgabala bombardēšanā, tad tagad viņiem noteikti klājas tik labi kā nekad.
Bonijai nav māju. Viņas ģimene ir mirusi. Atgriezties Astotajā apgabalā vai iekļauties citā nav iespējams. Protams, viņai liekas pievilcīga doma par neatkarīga, plaukstoša Trīspadsmitā apgabala pastāvēšanu. Nespēju piespiesties pateikt, ka viņa dzenas pēc sapņa, kas ir tik netverams kā dūmu grīste. Varbūt viņas ar Tvilu kaut kā iekārtosies uz dzīvi mežā. Es par to šaubos, bet viņas ir tik nožēlojamas, ka man ir jāpalīdz.
Vispirms abām bēglēm atdodu visu pārtiku, kas ir manā somā — pārsvarā tajā ir graudi un kaltētas pupas, bet ar to pietiek, lai kādu laiku iztiktu, ja viņas rīkosies apdomīgi. Tad izvedu Tvilu mežā un mēģinu viņu apmācīt medību pamatos. Viņai ir ierocis, kas vajadzības gadījumā pārvērš saules enerģiju nāvējošos staros, tā ka tas darbosies mūžīgi. Kad viņai izdodas nogalināt pirmo vāveri, no nabaga dzīvnieka paliek pāri gandrīz tikai ogle, jo viņa trāpa tieši pa ķermeni. Es viņai parādu, kā novilkt vāverei ādu un to iztīrīt. Kad viņa patrenēsies, tad jau iemanīsies. Es nogriežu jaunu kruķi Bonijai. Mājā novelku vienas no savām zeķēm un lieku tās pirms iešanas sabāzt zābaku purngalos, bet naktī vilkt kājās. Beigās es viņām vēl ierādu, kā iekurināt kārtīgu uguni.
Viņas lūdz mani izstāstīt par situāciju Divpadsmitajā apgabalā, un es pastāstu par mūsu dzīvi Treda vadībā. Redzu, ka, pēc viņu domām, tā ir svarīga informācija, ko nogādāt tiem, kas pārvalda Trīspadsmito apgabalu, un es piespēlēju, lai nesagrautu cerības. Bet tad, kad pēc gaismas kļūst redzams, ka ir vēla pēcpusdiena, man vairs nav laika viņām izdabāt.
— Tagad man ir jāiet.
Viņas izplūst pateicības vārdos un apskauj mani.
Bonijai līst asaras. — Nespēju noticēt, ka mēs tevi tiešām satikām. Visi par tevi vien runā, kopš…
— Es zinu. Zinu. Kopš es sadabūju tās ogas, — gurdi pārtraucu.
Mājupceļā tik tikko ievēroju kaut ko sev apkārt, kaut arī sāk krist slapjš sniegs. Man griežas galva no jaunumiem par sacelšanos Astotajā apgabalā un neticamo, bet kārdinošo iespēju, ka pastāv Trīspadsmitais apgabals.