Klausoties Bonijā un Tvilā, kļuva skaidrs viens: prezidents Snovs ir mani izmuļķojis. Spēku, kas izlauzās Astotajā apgabalā, nespētu apturēt visi pasaules skūpsti un mīļošanās. Jā, ogas bija dzirkstele, bet manā varā nekādi nebija kontrolēt uguni. Viņš noteikti to zināja. Tad kāpēc Snovs ieradās pie manis mājās, kāpēc pavēlēja pārliecināt pūli par to, ka es mīlu Pītu? Tā pilnīgi noteikti bija viltība, lai es apgabalos neizdarītu neko tādu, kas viņiem liktu vēl vairāk aizsvilties. Un, protams, lai izklaidētu kapitoliešus. Kāzas laikam ir tikai nepieciešamais turpinājums.
Jau tuvojos žogam, kad uz kāda zara zibenīgi uzmetas zobgaļsllis un novītero savu trelli. To ieraudzījusi, atto— pos, ka tā arī neuzzināju izskaidrojumu putnam uz cepuma un ko tas nozīmē.
"Tas nozīmē, ka mēs esam tavā pusē." Tā sacīja Bonija. Manā pusē ir cilvēki? Kā to saprast? Vai es, pati ro negribēdama, esmu kļuvusi par cerētās revolūcijas seju? Vai zobgaļsīlis uz manas piespraudes ir kļuvis par pretošanās simbolu? Ja tā, tad manai pusei diez ko labi neveicas. Pietiek paskatīties uz Astotajā apgabalā notikušo, lai to saprastu.
Iebāžu savus ieročus izdobtā balkī, kas atrodas vistuvāk manām vecajām mājām Vīlē, un tuvojos žogam. Nometos uz viena ceļa un jau gatavojos izlīst Pļavā, bet joprojām esmu tā aizdomājusies par dienas notikumiem, ka atjēdzos tikai pēc spalga pūces brēciena.
Sabiezējušajā krēslā metāla stiepļu žogs izskatās tikpat nekaitīgs kā parasti. Bet es parauju roku atpakaļ, jo izdzirdu skaņu — izklausās, it kā kāds koks būtu pilns ar sekotājdzēlēju pūžņiem, un tas liecina, ka žogs ir pieslēgts elektrībai.
11
Automātiski pasperu dažus soļus atpakaļ un nozudu kokos. Es aizlieku cimdoto roku priekšā mutei, lai noslēptu baltos elpas mutuļus saltajā gaisā. Manās dzīslās ieplūst adrenalīns un aizslauka no mana prāta visas šodienas raizes, un liek koncentrēties uz tūlīt draudošajām briesmām. Kas te notiek? Vai Treds būtu ieslēdzis žogu papildu drošībai? Vai arī viņš kaut kā ir uzzinājis, ka es šodien esmu izslīdējusi cauri viņa tīklam? Vai viņš ir apņēmies atstāt mani ārpusē tik ilgi, kamēr atradīs un arestēs? Kamēr varēs mani aizvilkt uz laukumu un ieslēgt siekstā vai nopērt ar pātagu, vai pakārt?
Nomierinies, es sev pavēlu. Šodien nav pirmā reize, kad palieku ārpus apgabala elektrībai pieslēgta žoga dēļ. Gadu gaitā tā ir gadījies vairākkārt, bet ar mani kopā vienmēr bija Geils. Mēs abi tādās reizēs vienkārši izvēlējāmies ērtu koku, kur pasēdēt un nogaidīt, kamēr strāvu atslēgs, jo kādā brīdī tā notika vienmēr. Dienās, kad es aizkavējos, Prima pat pasāka iet uz Pļavu pārbaudīt, vai žogs ir pieslēgts elektrībai, lai mātei nebūtu jāraizējas.
Bet šodien manai ģimenei neienāks prātā, ka esmu mežā. Esmu pat rīkojusies tā, lai viņas maldinātu. Tāpēc viņas uztrauksies, ja nepārnākšu. Un arī pati kaut kur sirds dziļumos jūtos norūpējusies, jo neesmu pārliecināta, vai tā ir sakritība, ka žogs ir pieslēgts elektrībai tieši šajā dienā, kad esmu atgriezusies mežā. Man likās — neviens neredzēja, ka palienu zem žoga, bet kā lai to zina droši? Allaž atradīsies kādas acis, kas skatās, ja ir samaksāts. Kāds ziņoja par to, ka Geils mani noskūpstīja, un tas notika tieši tajā vietā. Bet tad bija diena, un toreiz es vēl nerīkojos tik piesardzīgi. Vai varētu būt, ka tur ir uzstādītas novērošanas kameras? Tas man jau agrāk bija ienācis prātā. Vai tā prezidents Snovs uzzināja par skūpstu? Kad es palīdu zem žoga, vēl bija tumšs un mana seja bija ietīta lakatā, bet gan jau saraksts ar aizdomās turētajiem, kas uzdrošinātos neatļauti doties mežā, ir loti īss.
Cauri kokiem un žogam es lūkojos Pļavā. Redzu tikai sniegu, ko vietām izgaismo uguns no Vīles malas mājām. Miera sargus nemana, un nekas neliecina par to, ka mani kāds medītu. Aptveru, ka neatkarīgi no tā, vai l'reds zina, ka es šodien aizgāju no apgabala, vai ne, man, vienalga, ir jādara tāpat: neredzamai jātiek žoga otrā pusē un jāizliekas, ka vispār neesmu bijusi prom.
Mazākais pieskāriens žoga stieplēm vai dzeloņdrātij tā augšpusē nozīmētu tūlītēju nāvi no elektrības sitiena. Diez vai spēšu nepamanīta parakties žogam apakšā, un zeme arī ir pilnīgi sasalusi. Tātad atliek tikai viens: man ir kaut kā jātiek pāri pa augšu.
Sāku iet gar mežmalā augošajiem kokiem, meklēdama tādu, kura zari būtu gana augsti un gari, lai varētu tos izmantot. Pēc kāda kilometra uzeju vecu kļavu, kas varētu derēt. Vienīgi tās stumbrs ir pārāk resns un pārklājies ar ledu, lai uzrāptos augšā, un zemu pazaru kļavai arī nav. Uzkāpju blakuskokā un veicu bīstamu pārlēcienu uz kļavu, gandrīz vai paslīdēdama uz glumās mizas. Bet man tomēr izdodas to satvert un lēnām uzlīst uz zara, kas liecas virs dzeloņdrāts.
Palūkojoties lejup, atceros, kāpēc mēs ar Geilu vienmēr nogaidījām mežā, nevis mēģinājām tikt žogam pāri. Lai nedraudētu briesmas izcepties, ir jātiek vismaz sešu metru augstumā. Mans zars laikam ir apmēram astoņus metrus virs žoga. Tāds lēciens ir bīstami augsts pat cilvēkam, kas jau gadiem ir kāpis kokos. Bet ko tad lai es citu daru? Varētu meklēt citu zaru, bet ir jau gandrīz tumšs. Krītošais sniegs traucēs izlauzties mēness gaismai. Te es vismaz redzu, ka manu kritienu mīkstinās sniega kupena. Pat tad, ja atrastu citu koku, kas ir visai apšaubāmi, kā lai zina, kur man tad nāksies lēkt? Uzmetu kaklā tukšo medību somu un lēnām laižos uz leju, līdz karājos zarā aiz rokām. Es saņemu drosmi. Un tad atlaižu pirkstus.
Krītu lejā un ar kājām atsitos pret zemi triecienā, ko sajūtu visā mugurkaulā. Tūdaļ smagi nogāžos uz dibena. Guļu sniegā un mēģinu aptvert, cik daudz esmu cietusi. Pat nestāvot pēc sāpēm kreisajā papēdī un asteskaulā varu pateikt, ka esmu ievainota. Jautājums tikai, cik smagi. Ceru, ka man ir tikai sasitumi, bet, pieceļoties kājās, man rodas aizdomas, ka esmu arī kaut ko lauzusi. Bet paiet es varu, tāpēc sāku kustēties, pēc iespējas slēpdama, ka piekliboju.