Sievietes žokļi saspringst. Nekas nav izgājis tā, kā plānots, bet nekādu turpmāku rīkojumu viņai nav. Viņa strupi pamāj un iet prom, vīrietis soļo viņai nopakaļ. Kad māte ir aizslēgusi aiz viņiem durvis, es sagumstu pret galdu.
— Kas tev kaiš? — Pīta jautā, stingri mani pieturēdams.
— Ai, sasitu kreiso kāju. Papēdi. Un arī manam as— teskaulam šodien klājās plāni. — Viņš palīdz man tikt līdz šūpuļkrēslam, un es atslīgstu uz spilvena.
Māte novelk man zābakus. — Kas notika?
— Es paslīdēju un nokritu. — Četri acu pāri neticīgi noraugās manī. — Uz ledus. — Bet mēs visi zinām, ka mājā notiekošo noteikti noklausās un te nevar runāt atklāti. Ne šeit un ne tagad.
Novilkusi manu zeķi, māte ar pirkstiem iztausta kaulus kreisajā papēdī, es saviebjos. — Tur varētu būt lūzums, — viņa nosaka. Tad pārbauda otru kāju. — Otrai, šķiet, nekas nekaiš. — Asteskaulu viņa novērtē kā smagi sasistu.
Primu aizsūta pēc manas pidžamas un halāta. Kad esmu pārģērbusies, māte sataisa manam kreisajam papēdim sniega kompresi un uzstutē kāju uz soliņa. Es izēdu trīs bļodiņas sautējuma un notiesāju pusklaipu maizes; pārējie tikmēr vakariņo pie galda. Lūkojos ugunī, domāju par Boniju un Tvilu un ceru, ka biezais, slapjais sniegs būs izdzēsis manas pēdas.
Prima pienāk pie manis un, apsēdusies uz grīdas, atbalsta galvu pret manu celi. Mēs sūkājam piparmētru konfektes, un es saglaužu māsas gaišos matus viņai aiz auss. — Kā gāja skolā? — pajautāju.
— Labi. Mēs mācījāmies par ogļu blakusproduktiem, — vina atbild. Kādu laiku veramies liesmās. — Vai tu uzlaikosi savas kāzu kleitas?
— Šovakar ne. Droši vien rīt, — atsaku.
— Pagaidi, kamēr es būšu mājās, labi? — viņa lūdz.
— Protams. — Ja mani pirms tam nearestēs.
Māte iedod man tasi kumelīšu tējas ar miega sīrupa devu, un plaksti uzreiz kļūst smagi. Viņa ietin slimo kāju, un Pīta piesakās aizvest mani uz gultu. Sākumā es tikai balstos uz viņa pleca, tomēr eju rik grīļīgi, ka viņš vienkārši paceļ mani rokās un uznes augšā. Viņš apsprauda man apkārt segu un novēl labunakti, bet es satveru viņa roku un neļauju aiziet. Miega sīrups iedarbojas mazliet kā degvīns, no tā cilvēks kļūst mazāk atturīgs un ir jāpievalda mēle. Bet es negribu, lai viņš aiziet. Patiesībā gribu, lai viņš nāk gultā pie manis un ir tepat, kad sāksies nakts murgi. Ir grūti saprast, kāpēc tā, bet apzinos, ka nedrīkstu to vēlēties.
— Vēl neaizej. Pagaidi, līdz aizmigšu, — es lūdzu.
Pīta apsēžas uz gultas malas un silda manu roku savējās. — Man šodien gandrīz likās, ka tu tomēr esi pārdomājusi. Kad nokavēji vakariņas.
Esmu apskurbusi, bet varu uzminēt, ko viņš ar to grib teikt. Kad žogu pieslēdza elektrībai un es pārrados vēlu, un mājās gaidīja Miera sargi, viņš domāja, ka esmu aizbēgusi, varbūt kopā ar Geilu.
— Nē, es būtu tev pateikusi. — Saņēmusi viņa roku, piespiežu vaigu plaukstas virspusei, ieelpodama vieglo kanēļa un diļļu smaržu no maizes, ko viņš laikam cepa šodien. Es vēlos viņam izstāstīt par Tvilu un Boniju un sacelšanos, un sapni par Trīspadsmito apgabalu, bet tas nav droši un es jūtu, ka miegu ciet, tāpēc izdabūju vēl tikai vienu teikumu: — Paliec pie manis.
Kad miega sīrups pārmāc manas domas, vēl dzirdu, ka viņš atbildot kaut ko nočukst, bet es nesaklausu, ko tieši.
Māte ļauj man izgulēties līdz pusdienlaikam, bet tad pamodina, lai apskatītu papēdi. Viņa liek nedēļu palikt gultā, un es neiebilstu, jo esmu galīgi savārgusi. Ne tikai papēža un asteskaula dēļ. No pārguruma man sāp visas maliņas. Tāpēc ļauju mātei par sevi rūpēties un pasniegt brokastis gultā, un ievīstīt mani vēl vienā pledā. Es guļu nekustīgi un lūkojos ārā pa logu uz ziemas debesīm, un prātoju, kā gan tas viss beigsies. Daudz prātoju par Boniju un Tvilu, un balto kleitu kaudzi apakšstāvā, un par to, vai Treds izdomās, kā es esmu tikusi atpakaļ, un mani arestēs. Jokaini, patiesībā viņš, vienalga, varētu mani arestēt, pamatojoties uz pagātnes noziegumiem, bet varbūt tagad, kad es esmu uzvarētāja, viņam ir vajadzīgi kādi neapgāžami pierādījumi. Un es gudroju: vai prezidents Snovs sazinās ar Tredu? Man neliekas iespējami, ka viņš vispār kādreiz būtu pamanījis vecā Kreja eksistenci, bet, kad es esmu kļuvusi par valsts mēroga problēmu, viņš varbūt rūpīgi pasaka Tredam priekšā, kas darāms. Vai varbūt Treds rīkojas pats uz savu roku? Lai kā tur būtu, es esmu pārliecināta: abi ir vienisprātis par to, ka žogam mani ir jātur ieslēgtu apgabalā. Pat tad, ja pati varētu izdomāt veidu, kā izmukt — varbūt uzmest virvi uz tās kļavas zara un pārrāpties pāri žogam -, nekāda bēgšana ar ģimeni un draugiem vairs nav iespējama. Un es taču pateicu Geilam, ka palikšu un cīnīšos.
Dažas dienas satrūkstos ikreiz, kad pie durvīm pieklauvē. Taču Miera sargi tā arī nenāk mani arestēt, tāpēc es beigu beigās sāku atslābināties. Vēl vairāk nomierinos tad, kad Pīta it kā starp citu pastāsta, ka dažās vietās žogs neesot pieslēgts strāvai, jo turp ir nosūtīti strādnieki, lai nostiprinātu stiepļu pinumu pie zemes. Treds laikam domā, ka es kaut kādā veidā izlīdu žogam pa apakšu, kaut arī pieskaroties varēja dabūt nāvējošu triecienu. Apgabala ļaudis var uzelpot, jo Miera sargiem nu ir darāms kas cits, izņemot cilvēku spīdzināšanu.
Pīta iegriežas katru dienu un atnes maizītes ar sieru, un palīdz man darbā ar ģimenes grāmatu. Tā ir pavisam veca grāmata ar pergamenta lapām un ādas vākiem. To kaut kad senos laikos uzsāka veidot kāds zālīšu pazinējs no mātes puses. Grāmatā lapu pēc lapas ir ar tinti uzzīmēti augi un aprakstīts to pielietojums medicīnā. Tēvs pievienoja vēl nodaļu ar ēdamajiem augiem, kas man kalpoja kā rokasgrāmata, lai izglābtu mūsu dzīvību pēc viņa nāves. Jau krietnu laiku gribēju tajā atzīmēt arī to, ko zinu es. To, ko iemācījos no savas un Geila pieredzes, un to, ko uzzināju, trenējoties Spēlēm. Es to neizdarīju tāpēc, ka neesmu laba zīmētāja, un ir ļoti svarīgi, lai attēli būtu precīzi un detalizēti. Šajā ziņā man palīdz Pīta. Dažus augus viņš jau pazīst, no dažiem mums ir kaltēti paraugi, bet vēl citus man nākas aprakstīt. Viņš tos skicē tikmēr, līdz uzskatu, ka viss ir pareizi, un tad es ļauju viņam iezīmēt augus grāmatā. Un pēc tam rūpīgi pierakstu klāt visu, ko par šo augu zinu.