Manas domas sāk šaudīties. Viņiem nav jūras velšu. Jau vairākas nedēļas. No Ceturtā apgabala. Uzvaras turnejā turienes pūlī bija jūtamas ar piespiešanos apvaldītas dusmas. Pēkšņi es esmu pilnīgi pārliecināta, ka Ceturtajā apgabalā ir sācies dumpis.
Sāku it kā starp citu izvaicāt par citām grūtībām, ar ko viņiem šoziem ir nācies sastapties. Viņi nav pieraduši, ka trūkst kaut kā, tāpēc viņus ietekmē pat neliels pārtraukums piegādē. Līdz brīdim, kad es esmu gatava ģērbties, viņu sūdzības, ka ir sarežģīti dabūt dažādas preces — sākot no krabju gaļas līdz mūzikas čipiem un lentēm -, manī ir radījušas priekšstatu par to, kuros apgabalos varbūt notiek sacelšanās. Trūkst zivju produktu no Ceturtā apgabala. Elektronikas no Trešā. Un, protams, audumu no Astotā. Doma, ka sacelšanās varētu būt tik plaša, liek man nodrebēt bailēs un uztraukumā.
Gribu viņus patincināt vēl, bet atnāk Sinna, apskauj mani un pārbauda grimu. Viņš uzreiz ierauga rētu uz mana vaiga. Nez kāpēc liekas, ka viņš nenotic pasaciņai par kritienu uz ledus, bet nekādus jautājumus neuzdod. Viņš tikai pielabo pūderi uz sejas, un tas, kas vēl bija redzams no pātagas cirtiena atstātajām pēdām, pagaist pavisam.
Lejasstāvā dzīvojamā istaba ir izvākta un izgaismota fotosesijai. Efija lieliski izbauda iespēju visus komandēt un likt iekļauties grafikā. Droši vien tas arī ir labi, jo kopskaitā ir sešas kleitas un katrai piederas atšķirīga diadēma, frizūra, grims, aksesuāri un apgaismojums. Krēm— krāsas mežģīnes, gaišsārtas rozes un sīkas sprogas. Ziloņkaula krāsas mežģīnes, zeltaini tetovējumi un zaļie augi. Pieguloša, dimantiem izšūta kleita ar dārgakmeņiem rotātu plīvuru un mēness gaisma. Smags, balts zīds, piedurknes, kas no manām plaukstu locītavām sniedzas līdz pat zemei, un pērles. Kolīdz viens uzņēmums tiek atzīts par labu, sākam posties nākamajam. Jūtos kā mīkla, ko mīca un veido, un atkal samīca. Manai mātei pa starpām izdodas man iedot dažus kumosus ēdamā un dažus malkus tējas, bet sesijas beigās esmu izbadējusies un pārguruši. Ceru, ka beidzot varēšu mazliet pabūt kopā ar Sinnu, bet Efija visus izdzen laukā, un man nākas samierināties ar solījumu piezvanīt.
Ir satumsis vakars, un mana kāja sāp no visām tām trakajām kurpēm, tāpēc atmetu nodomu iet uz pilsētu. Augšstāvā nomazgāju grimu un smaržas, un krāsas un tad noeju lejā izžāvēt matus pie pavarda uguns. Prima pārnāca no skolas laikā, lai vēl ieraudzītu divas pēdējās kleitas, un tagad nerimstas tās apspriest ar māti. Abas ir vairāk nekā priecīgas par fotosesiju. Iekritusi gultā, aptveru: acīmredzot viņas domā, ka es esmu drošībā. Ka Kapitolijs uz manu iejaukšanos pēršanā skatās caur pirkstiem, jo neviens taču tā nenopūlētos un netērētu tādus līdzekļus meitenei, kuru taisās nogalināt. Kā tad!
Murgos redzu, ka esmu tērpusies zīda līgavas kleitā, bet tā ir saplēsta un dubļaina. Skrienu cauri mežam, un garās piedurknes visu laiku ieķeras ērkšķos un zaros. Mutāciju izkropļotu pārstāvju bars min man uz papēžiem un tad panāk, un dveš karstu elpu man sejā, un no viņu žokļiem pil slienas, un es kliegdama pamostos.
12
Rītausma jau ir pārāk tuvu, lai vēlreiz iemigtu. Turklāt šodien man tiešām ir jāiziet no mājas un ar kādu jāaprunājas. Geils būs raktuvēs un tātad man nesasniedzams. Bet man vajag vai nu Heimiču, vai Pītu, lai dalītos ar viņiem visā, kas ir atgadījies kopš gājiena uz ezeru. Par bēglēm, par elektrības pieslēgšanu žogam, par neatkarīgo Trīspadsmito apgabalu, par deficīta lietām Kapitolijā. Par visu.
Paēdu brokastis kopā ar māti un Primu un izeju meklēt kādu uzticības personu. Gaiss ir silts, un tajā jaušas cerīgas pavasara vēsmas. Nodomāju, ka pavasaris būtu labs laiks nemieriem. Kad ziema ir galā, ļaudis vairs nejūtas tik viegli ievainojami. Pītas nav mājās. Viņš laikam jau būs aizgājis uz pilsētu. Bet mani pārsteidz tas, ka Heimičs tik agri rosās savā virtuvē. Ieeju viņa mājā nepieklauvējot. Augšstāvā dzirdu rosāmies Heizellu, kas tur slauka tagad nevainojami tīrās mājas grīdas. Heimičs nav galīgi piedzēries, bet neizskatās arī pilnīgi skaidrā. Laikam jau baumas par to, ka Uzšķērdēja esot atsākusi tirgoties, ir patiesas. Es jau domāju, ka varbūt labāk ļaut Heimičam iet gulēt, bet viņš pats ierosina pastaigāties līdz pilsētai.
Es un Heimičs esam iemanījušies sazināties ar ļoti nedaudziem vārdiem. Jau pēc dažām minūtēm esmu pavēstījusi viņam jaunāko un viņš man ir izstāstījis baumas par sacelšanos arī Septītajā un Vienpadsmitajā apgabalā. Ja mana nojauta neviļ, tad tas nozīmē, ka gandrīz puse apgabalu ir vismaz mēģinājuši sacelties.
— Vai tev joprojām liekas, ka šeit tas neizdosies? — pajautāju.
— Vēl ne. Citi apgabali ir daudz lielāki. Pat tad, ja puse ļaužu nobijušies slēpjas mājās, dumpiniekiem, vienalga, ir izredzes. Te, Divpadsmitajā apgabalā, mums vai nu ir jācīnās visiem, vai arī jāatmet tāda iespēja vispār, — viņš paskaidro.
Tas man nebija ienācis prātā. Ka mums trūkst spēka mazā cilvēku skaita dēļ. — Bet varbūt vēlāk? — es neatstājos.
— Varbūt. Bet mēs esam mazi un vāji, un mums nav atomieroču, — mazliet sarkastiski nosaka Heimičs. Mans stāsts par Trīspadsmito apgabalu viņā nekādu sajūsmu nav izraisījis.
— Kā tu domā, ko ar viņiem izdarīs, Heimič? Ar tiem apgabaliem, kas dumpojas?
— Nu, tu jau dzirdēji, ko izdarīja Astotajā. Tu pati pieredzēji, kas notika te, un tas notika pat bez provokācijas, — Heimičs saka. — Man šķiet: ja viss tiešām kļūs nekontrolējami, viņiem nebūs nekādu problēmu noslaucīt no zemes virsas vēl vienu apgabalu — tāpat kā Trīspadsmito. Par biedinājumu citiem, saproti?
— Tu tātad domā, ka Trīspadsmito tiešām sagrāva? Bonijai un Tvilai taču bija taisnība par to videomateriālu, — es prātuļoju.