— Nu labi, bet ko tas pierāda? Patiesībā jau neko. Ir kaudzēm iemeslu, kāpēc varētu izmantot veco ierakstu. 1as droši vien izskatās iespaidīgāk. Un tā ir daudz vienkāršāk, vai ne? Ir vienkāršāk nospiest dažas pogas redakcijā nekā aizlidot līdz turienei un visu nofilmēt, — viņš nepiekrīt. — Trīspadsmitais apgabals ir atguvies, un Kapitolijs par to neliekas ne zinis? Izklausās pēc tādām runām, kādām pieķeras izmisuši cilvēki.
— Zinu. Es tikai biju cerējusi, — atzīstos.
— Tieši tā. Jo tu esi izmisusi, — piekrīt Heimičs.
Nestrīdos pretī, jo viņam, protams, ir taisnība.
Prima pārnāk no skolas pāri plūstošā saviļņojumā.
Skolotāji ir paziņojuši, ka šovakar obligāti jāskatās televīzija. — Es domāju, ka rādīs tavu fotosesiju!
— Tas nevar būt, Prima. Tās bildes uztaisīja tikai vakar, — es šaubos.
— Nu bet kāds tā esot dzirdējis, — viņa paliek pie sava.
Ceru, ka viņa kļūdās. Man nav bijis laika tam sagatavot Geilu. Kopš pēršanas ar pātagu es viņu esmu satikusi tikai tajās reizēs, kad viņš ir nācis pie manas mātes, lai viņa paskatītos, kā dzīst āda. Geilam bieži vien ir jāstrādā raktuvēs septiņas dienas nedēļā. Tajās dažās minūtēs, ko mēs esam pavadījuši divatā, kad viņu pavadu atpakaļ uz pilsētu, uzzinu, ka runas par sacelšanos Divpadsmitajā apgabalā Tredam ir izdevies apspiest. Viņš zina, ka es nebēgšu. Bet viņš noteikti zina arī to: ja mēs nesacelsimies, tad man ir jākļūst par Pītas līgavu. Kad viņš televīzijā redzēs, kā es goros brīnišķīgos kāzu tērpos… ko viņš nodomās?
Kad mēs septiņos trīsdesmit sapulcējamies pie televizora, atklājas, ka Primai ir taisnība. Televīzijā tiešām rāda Cēzaru Flikermanu, kurš uzrunā prāvu pūli Treniņu centra priekšā un klāsta atzinīgajiem skatītājiem par gaidāmajām drīzajām kāzām. Viņš iepazīstina ar Sinnu, kurš ar maniem Spēlēm radītajiem tērpiem vienā rāvienā bija kļuvis par zvaigzni, un pēc neilgas draudzīgas pačalošanas mūsu uzmanību vērš uz milzīgu ekrānu.
Es saprotu, kā tas bija iespējams, ka mani fotografēja vakar un jau šodien rāda īpašo reportāžu. Sākumā Sinna radīja divus dučus līgavas kleitu. Un tad izvēle tika sašaurināta, tika uzšūtas kleitas un izvēlēti aksesuāri. Izskatās, ka Kapitolijā katrā posmā bija iespējams balsot par iemīļoto tērpu. Kulminācija pienāk, kad mani rāda sešās palikušajās kleitās; tās noteikti varēja iekļaut šovā pavisam ātri. Katru kadru pavada pūļa auri. Kapitolieši spiedz un uzgavilē savām favorītēm, un izsvilpj tās, kuras viņiem nepatīk. Viņi ir tiešām aizrāvušies ar manas kleitas izvēli, jo ir par to balsojuši un droši vien arī piemetuši naudu. Uz to ir jocīgi noskatīties, ņemot vērā, ka pirms fotogrāfu ierašanās es pat nepacentos kādu uzlaikot. Cēzars paziņo, ka interesentiem ir jānodod galīgais balsojums līdz nākamās dienas pusdienlaikam.
— Gādāsim, lai Katnisa Everdīna kāzās ir eleganta! — viņš sauc pūlim. Es jau taisos izslēgt televizoru, bet tad Cēzars liek mums palikt pie ekrāniem, lai noskatītos otru lielo dienas notikumu. — Pareizi, šogad Bada Spēlēm apritēs septiņdesmit piektā gadskārta, un tas nozīmē, ka ir laiks Ceturkšņa Spaidiem!
— Kas tagad būs? — Prima nesaprot. — Spēles taču ir tikai pēc vairākiem mēnešiem.
Pagriežamies pret māti, bet viņas seja ir drūma un svešāda, it kā viņa būtu kaut ko atcerējusies. — Viņš noteikti nolasīs kartīti.
Izskan himna, un mana rīkle sažņaudzas pretīgumā, redzot, ka uz skatuves uznāk prezidents Snovs. Aiz viņa nāk mazs zēns baltās drēbēs ar vienkāršu koka lādīti rokās. Himna beidzas, un prezidents Snovs sāk runu un atgādina visiem par Tumšajiem Laikiem, kad radās Bada Spēles. Tika izdomāti Spēļu noteikumi, un tajos paredzēja, ka ik pēc divdesmit pieciem gadiem jubileja ir jānosvin ar Ceturkšņa Spaidiem. Tie nozīmētu daudz iespaidīgākas Spēles, lai atsvaidzinātu atmiņas par tiem, kas gāja bojā apgabalu sacelšanās dēļ.
Mājiens nevarētu būt vēl tiešāks — tagad, kad man ir aizdomas par nemieriem jau vairākos apgabalos.
Tālāk prezidents Snovs izklāsta, kas notika iepriekšējos Ceturkšņa Spaidos. — Divdesmit piektajā gadadienā, lai dumpiniekiem atgādinātu — bērni mirst tāpēc, ka viņi izvēlējās vardarbīgu cīņu, — katram apgabalam bija jāsarīko vēlēšanas un jānobalso par tiem, kas apgabalu pārstāvēs.
Interesanti: kāda ļaudīm toreiz bija sajūta? Izvēloties tos bērnus, kuriem būs jāiet? Man šķiet, ka ir sliktāk, ja tevi nodod paša kaimiņi nekā ja tavu vārdu izlozē.
— Piecdesmitajā gadadienā, — prezidents turpina, — lai atgādinātu, ka par katru kapitolieti gāja bojā divi dumpinieki, no ikviena apgabala bija jānosūta divtik daudz pārstāvju.
Iztēlojos, kā būtu stāties pretī nevis divdesmit trim, bet četrdesmit septiņiem pretiniekiem. Iespēju un cerību ir mazāk, mirušu bērnu — vairāk. Tajā gadā uzvarēja Heimičs…
— Tajā gadā aizgāja kāda mana draudzene, — māte klusi ierunājas. — Meizilī Donere. Viņas vecākiem piederēja saldumu veikals. Pēc tam man atdāvināja viņas putniņu. Kanārijputniņu.
Mēs ar Primu saskatāmies. Vēl nekad agrāk nebijām dzirdējušas par tādu Meizilī Doneri. Varbūt tāpēc, ka māte nojauta: mēs būtu gribējušas uzzināt, kā viņa gāja bojā.
— Un tagad mēs godināsim trešos Ceturkšņa Spaidus! — prezidents izsaucas. Baltā tērptais zēns panākas uz priekšu un, atvēris lādītes vāku, pastiepj to pretī prezidentam. Ekrānā ir redzamas kārtīgas sadzeltējušu aplokšņu kaudzītes. Tas, kas izdomāja Ceturkšņa Spaidus, noteikti bija sagatavojies vairākiem gadsimtiem Bada Spēļu. Prezidents paņem aploksni, uz kuras ir skaidri uzrakstīts 75. Viņš ar pirkstu paver aploksnes malu un izvelk nelielu kartīti. Nevilcinādamies viņš nolasa tekstu: — Septiņdesmit piektajā gadadienā, lai atgādinātu dumpiniekiem, ka pat stiprākie no viņiem nespēj uzveikt Kapitoliju, vīriešu un sieviešu kārtas pārstāvjus katrā apgabalā izlozēs no esošajiem uzvarētājiem.