— Atnācu piedzerties.
Heimičs aizkaucas smieklos un triec pudeli galdā man priekšā. Ar piedurkni apslauku kakliņu un pagūstu ieraut pāris malku, bet sāku rīstīties. Atgūstos tikai pēc dažām minūtēm, un pat tad man vēl pil no acīm un deguna. Toties degvīns iekšā dedzina kā uguns, un man tas patīk.
— Varbūt tev vajadzētu turp doties, — es it kā starp citu izmetu, pievilkdama sev krēslu. — Tev taču riebjas dzīvot.
— Tas tiesa, — Heimičs piekrīt. — Un, tā kā iepriekšējā reizē mēģināju izglābt tavu dzīvību… liekas — mans pienākums šoreiz būtu izglābt puiku.
— Tas arī ir labs arguments, — es saku, noslaucīdama degunu un atkal piešķiebdama pudeli.
— Pītas arguments ir tāds: tā kā es izvēlējos tevi, tagad esmu viņa parādnieks. Esmu viņam parādā jebko. Un viņš vēlas iespēju vēlreiz iziet arēnā un tevi sargāt, — Heimičs paskaidro.
Tā jau domāju. Šajā ziņā Pītas rīcību nav grūti paredzēt. Kamēr vārtījos pagrabā uz grīdas un domāju tikai par sevi, viņš bija te un domāja tikai par mani. Kauns nav pietiekami spēcīgs vārds, lai apzīmētu to, ko šobrīd jūtu.
— Vai zini, tu varētu nodzīvot simt mūžu, bet, vienalga, nebūtu viņu pelnījusi, — Heimičs pārmet.
— Jā, jā, — strupi atmetu. — Nav nekādu šaubu, ka viņš no mūsu trijotnes ir vislabākais. Un — ko tad tu darīsi?
— Nezinu, — Heimičs nopūšas. — Varbūt atgriezīšos arēnā kopā ar tevi, ja vien varēšu. Ja izlozē izvilks manu vārdu, tam nebūs nozīmes. Viņš vienkārši pieteiksies manā vietā brīvprātīgi.
Kādu brīdi sēžam klusēdami. — Tev būtu grūti atrasties arēnā, vai ne? Jo tu pazīsti visus pārējos? — pajautāju.
— Nu, manuprāt, varam rēķināties ar ro, ka būs nepanesami neatkarīgi no tā, kur es atradīšos. — Viņš pamāj uz pudeles pusi. — Vai varu dabūt to atpakaļ?
— Nē, — uzrūcu un pieķeros stikla traukam. Heimičs no pagaldes izvelk vēl vienu pudeli un pagriež korķi. Bet es attopos, ka neesmu nākusi tikai piedzerties. Gribu no Heimiča izdibināt vēl kaut ko. — Labi, esmu izdomājusi, ko gribu lūgt. Ja Spēlēs piedalīsimies mēs ar Pītu, tad šoreiz mēģināsim glābt viņa dzīvību.
Heimiča asinīm pieplūdušajās acīs kaut kas savādi pazib. Sāpes.
— Kā jau tu pats teici, slikti ir neatkarīgi no tā, kāds būs sadalījums. Un ir vienalga, ko grib Pīta, šoreiz ir
viņa kārta tikt izglābtam. Tik daudz mēs abi esam viņam parādā. — Mana balss kļūst lūdzoša. — Turklāt Kapitolijs mani tik ļoti ienīst, ka esmu jau gandrīz pagalam. Viņam varbūt vēl ir izredzes. Lūdzu, Heimič. Saki, ka tu man palīdzēsi.
Viņš ar sarauktām uzacīm skatās uz savu pudeli, izsvērdams manis sacīto. — Nu labi, — viņš beidzot piekrīt.
— Paldies. — Tagad man vajadzētu aiziet pie Pītas, bet es to negribu. No spirtotās dziras griežas galva, un es esmu tā apskurbusi, ka nevar zināt, uz ko viņam vēl izdotos mani pierunāt. Nē, man ir jāiet mājās un jāsatiek māte un Prima.
Kad uzstreipuļoju pa savas mājas pakāpieniem, durvis atveras un Geils iekļauj mani apskāvienā. — Man nebija taisnība. Mums vajadzēja bēgt tad, kad tu teici, — viņš čukst.
— Nē, — es nošļupstu. Man ir grūti koncentrēties, un degvīns visu laiku skalinās ārā no pudeles uz Geila jakas muguras, bet viņu tas neuztrauc.
— Vēl nav par vēlu, — viņš saka.
Pāri Geila plecam redzu durvīs apskāvušās stāvam māti un Primu. Mēs aizbēgam. Viņas mirst. Un man ir jāsargā Pīta. Nekādu diskusiju. — Ir gan. — Man saļogās celi, un Geils notur mani stāvus. Bet manas domas aizmiglo alkohols, un es dzirdu, kā stikla pudele sašķīst uz grīdas. Tā arī vajadzēja, jo rādās, ka vairs nekontrolēju pilnīgi neko.
Pamodusies tik tikko pagūstu tikt līdz tualetei, un degvīns gāžas ārā no kuņģa. Vemjot tas dedzina, tāpat kā norijot, tikai garša ir vēl divreiz sliktāka. Beigusi vemt, esmu nosvīdusi un drebu, bet vismaz lielākā daļa alkohola vairs nav manā organismā. Toties asinīs ir ticis pietiekami, lai mani mocītu trulas galvassāpes, mute būtu izkaltusi un vēderā vārītos nelabums.
Atgriežu dušu un veselu minūti nostāvu siltajās straumēs, un tikai tad attopos, ka neesmu novilkusi apakšveļu. Māte laikam novilka tikai netīrās virsdrēbes un nolika mani gulēt. Iemetu slapjo veļu izlietnē un uzleju uz galvas šampūnu. Kaut kas dzalksta manas rokas, un es pamanu, ka plauksta un otras rokas delms ir no vienas vietas klāti ar sīkiem griezumiem. Neskaidri atceros, ka vakar vakarā izsitu logu. Noberžos no galvas līdz kājām un pārtraucu mazgāšanos, lai vēlreiz izvemtos turpat dušā. Tagad nāk gandrīz tikai žults, un tā aizskalojas notekā līdz ar smaržīgajiem burbuļiem.
Beidzot nomazgājusies, uzvelku halātu un iekāpju atpakaļ gultā, nelikdamās ne zinis par slapjajiem matiem. Paraušos zem segas, domādama, ka tāda noteikti ir sajūta, kad esi saindējies. Izdzirdot uz kāpnēm soļus, mani pārņem tādas pašas šausmas kā vakar. Neesmu gatava satikt māti vai Primu. Man ir jāsaņemas, lai spētu būt mierīga un droša tāpat kā toreiz, kad mēs atvadījāmies pēc izlozes. Man ir jābūt stiprai. Ar mokām pieceļos sēdus, atgrūžu slapjās šķipsnas no sāpošajiem deniņiem un saņemos viņas ieraudzīt. Abas ar raižpilnām sejām ienes tēju un grauzdiņus. Es atveru muti, gribēdama uzsākt sarunu ar kādu joku, bet izplūstu asarās.
Te tev nu bija — man jābūt stiprai.
Māte apsēžas uz gultas malas, un Prima ierāpjas man blakus. Abas mani apskauj un klusi mierina, kamēr es izraudos. Tad Prima atnes dvieli un izsusina man matus, un izķemmē sapiņķerējušos mezglus, bet māte tikmēr pierunā mani iedzert tēju un apēst grauzdiņu. Pa abām viņas saģērbj mani siltā pidžamā un sasedz virsū vēl vairāk segu, un es aizmiegu.
Kad atkal pamostos, pēc gaismas ārā var redzēt, ka ir vēla pēcpusdiena. Uz mana naktsgaldiņa stāv ūdens glāze, un es to alkatīgi iztukšoju. Vēderā joprojām jaušas nelabums, un sāp galva, bet man ir daudz labāk nekā pirmīt. Pieceļos, apģērbjos un sapinu matus bizē. Pirms iet lejā, apstājos kāpņu augšgalā, mazliet nokaunējusies par to, kā uztvēru jaunumus par Ceturkšņa Spaidiem. Par drudžaino bēgšanu, piedzeršanos kopā ar Heimiču, par raudāšanu. Bet laikam, ņemot vērā apstākļus, esmu pelnījusi vienu dienu, kurā man to var piedot. Taču esmu priecīga, ka te nebija kameru, kas to nofilmētu.