Lejasstāvā māte un Prima mani atkal apskauj, bet viņas neliekas pārlieku uztraukušās. Zinu, ka viņas patur jūtas pie sevis, lai man būtu vieglāk. Paskatoties uz Primu, ir grūti noticēt, ka viņa ir tā pati trauslā meitenīte, ko atstāju mājās izlozes dienā pirms deviņiem mēnešiem. Tas un visi turpmākie notikumi — nežēlība apgabalā, rindām slimo un ievainoto, kurus Prima bieži apkopj viena pati, ja māte ir pārāk aizņemta, — ir licis viņai novecot par vairākiem gadiem. Viņa ir arī krietni izstiepusies; nu jau mēs esam turpat vai viena auguma, bet ne jau tāpēc Prima izskatās daudz vecāka.
Māte iesmeļ man krūzīti buljona, un es palūdzu vēl vienu, ko aiznest Heimičam. Pāri zālienam aizeju uz viņa māju. Viņš tikai tagad mostas un, neko neteicis, paņem buljonu. Sēžam gandrīz mierpilni, malkojam karsto viru un pa viņa dzīvojamās istabas logu noskatāmies, kā riet saule. Dzirdu, ka augšstāvā kāds rosās, un nospriežu, ka tā ir Heizella, bet pēc dažām minūtēm lejā nonāk Pīta un ar noteiktu žestu uzmet galdā kartona kasti tukšu alkohola pudeļu.
— Tā, viss, — viņš nocērt.
Heimičam vajadzīgi visi spēki, lai vispār fokusētu skatienu uz pudelēm, tāpēc ierunājos es: — Kas — viss?
— Izlēju visu alkoholu notekā, — Pīta attrauc.
Rādās, ka šāds pavērsiens izrauj Heimiču no skurbuļa, un viņš neticīgi grābājas pa kasti. — Ko tu izdarīji?
— Es izgāzu to padarīšanu, — Pīta atkārto.
— Viņš vienkārši nopirks vēl, — es mierinu Heimiču.
— Nē, nepirks vis. Es šorīt uzmeklēju Uzšķērdēju un pateicu, ka, tiklīdz viņa vienam no jums kaut ko pārdos, es par viņu uzreiz ziņošu. Katram gadījumam arī samaksāju, bet nedomāju, ka viņa briesmīgi alktu atkal nokļūt Miera sargu uzmanības lokā.
Heimičs atvēzējas ar nazi, bet Pīta to atvaira tik viegli, ka tas izskatās nožēlojami. Manī briest dusmas. — Kāda tev tur dala, ko viņš dara?
— Vislielākā. Lai kā kritīs kauliņi, divi no mums atkaldosies arēnā un trešais būs padomdevējs. Mēs nevaram atļauties dzērāju mūsu komandā. Jo īpaši ne tevi, Kat— nis, — Pīta man saka.
— Ko? — sašutusi nosprauslājos. Izklausītos vēl pārliecinošāk, ja es nebūtu paģiraina. — Vakar vakarā bija vienīgā reize manā dzīvē, kad piedzēros.
— Aha, un paskat vien, kas no tā sanācis, — Pīta pavīpsnā.
Nezinu, ko īsti gaidīju no pirmās tikšanās ar Pītu pēc prezidenta paziņojuma. Apskāvienu un skūpstu. Varbūt mazliet mierinājuma. Bet ne jau šito. Pagriežos pret Heimiču. — Neuztraucies, es tev sadabūšu alkoholu.
— Nu tad es denuncēšu jūs abus. Ļaušu jums atskurbt siekstā, — Pīta piedraud.
— Kāpēc tu vispār tā ņemies? — Heimičs nesaprot.
— Tāpēc, ka divi atgriezīsies mājās no Kapitolija. Viens padomdevējs un viens uzvarētājs. Efija man atsūtīs ierakstus par visiem dzīvajiem uzvarētājiem. Mēs noskatīsimies tās Spēles, kurās viņi piedalījās, un iemācīsimies visu iespējamo par viņu cīņas paņēmieniem. Mēs pieņemsimies svarā un uzkrāsim spēkus. Mēs rīkosimies tā kā karjeristi. Un viens no mums atkal būs uzvarētājs — vai nu jums abiem tas patīk, vai nepatīk! — To pateicis, viņš izsoļo ārā un aizcērt mājas durvis.
Mēs ar Heimiču no blīkšķa saraujamies.
— Man nepatīk paštaisni cilvēki, — es sapīkstu.
— Kas tur būtu ko patikt? — Heimičs noburkšķ un sāk sūkt atliekas no tukšajām pudelēm.
— Tu un es. Mēs esam tie, kas, viņaprāt, atgriezīsies mājās.
— Nu ko, tas jau būs uz viņa rēķina, — Heimičs nosaka.
Bet pēc dažām dienām piekrītam rīkoties kā karjeristi, jo tā mēs arī vislabāk varam sagatavot Pītu. Katru vakaru skatāmies vecos ierakstus no Spēlēm, kurās uzvarēja pārējie. Atminos, ka mēs nevienu no viņiem nesatikām Uzvaras turnejā, un tas man tagad liekas savādi. Kad es par to ierunājos, Heimičs saka: vispēdīgais, ko prezidents Snovs gribētu — parādīt, ka es un Pīta — un jo īpaši es — biedrojamies ar citiem uzvarētājiem no iespējami dumpīgajiem apgabaliem. Uzvarētājiem ir īpašs stāvoklis sabiedrībā, un, ja izskatītos, ka viņi atbalsta manu izaicinājumu Kapitolijam, tas būtu politiski bīstami. Attiecībā par gadiem es apzinos, ka daži no mūsu pretiniekiem varbūt būs paveci un tas ir reizē gan skumji, gan mierinoši. Pīta rūpīgi veic piezīmes, Heimičs brīvprātīgi stāsta par uzvarētāju personībām, un tā mēs lēnām iepazīstam iespējamos sāncenšus.
Katru rītu mēs vingrojam, lai stiprinātu ķermeni. Mēs skrienam un cilājam svarus, un izstaipām muskuļus. Katru pēcpusdienu mēs slīpējam savas prasmes sadursmē, metam nažus un cīnāmies aci pret aci. Es pat iemācu Pītam un Heimičam kāpt kokos. Pārstāvji oficiāli nedrīkst trenēties, bet neviens nemēģina mums to aizliegt. Pat parastos gados Pirmā, Otrā un Ceturtā apgabala pārstāvji vienmēr prot rīkoties ar šķēpiem un zobeniem. Mūsu treniņi salīdzinājumā ar to nav it nekas.
Pēc daudzajiem gadiem, kad Heimiča ķermenis bija pamests novārtā, to ir grūti uzlabot. Viņš joprojām ir ļoti spēcīgs, bet pat visīsākais skrējiens liek viņam aiz— elsties. Varētu domāt, ka vīrietis, kas naktīs guļ ar nazi rokā, jau nu spēs to ietriekt mājas sienā, bet viņam tik drausmīgi trīc rokas, ka paiet vairākas nedēļas, līdz tas vispār izdodas.
Mums ar Pītu jaunais režīms gan nāk par labu. Tā man vismaz ir kāda nodarbošanās. Tā mums visiem ir nodarbošanās, lai neatzītu sakāvi. Mana māte izstrādā īpašu diētu, lai mēs pieņemtos svarā. Prima masē mūsu sāpošos muskuļus. Medža slepus nes sava tēva laikrakstus no Kapitolija. Paredzējumos par to, kas būs uzvarētāju uzvarētājs, mēs esam vieni no favorītiem. Pat Geils svētdienās palīdz un iemāca visu, ko pats zina par slazdiem, kaut arī viņam nepatīk ne Pīta, ne Heimičs. Man ir dīvaina sajūta, kad vienlaikus sarunājos ar Pītu un Geilu, bet viņi, kā rādās, ir aizmirsuši visas iespējamās nesaskaņas attiecībā uz mani.