Kādu vakaru, kad pavadu Geilu atpakaļ uz pilsētu, viņš pat atzīstas: — Būtu labāk, ja Pītu būtu vieglāk ienīst.
— Kam tu to saki, — novelku. — Ja es arēnā būtu spējusi viņu vienkārši ienīst, mēs vispār nebūtu iekūlušies tādā ķezā. Viņš būtu pagalam, un es būtu vienīgā laimīgā uzvarētāja.
— Un ko darītu mēs, Katnis? — Geils pajautā.
Klusēju, nezinādama, ko lai saku. Ko tad es darītu kopā ar manu it kā brālēnu, kurš nemaz nav mans brālēns, ja nebūtu Pītas? Vai viņš, vienalga, būtu mani noskūpstījis un vai es būtu atbildējusi skūpstam, ja to drīkstētu? Vai es viņam ļautos, ja mani ieaijātu naudas un ēdamā radītā drošība, ka esmu pasargāta, un uzvarētājas ilūzija, kādu es varbūt lolotu citos apstākļos? Bet pēc mums vienmēr snaicītos izlozes ēna — pēc mūsu bērniem. Lai ko es vēlētos…
— Mēs medītu. Kā jau katru svētdienu, — atbildu. Viņš to jautājumu nebija domājis burtiski, bet neko vairāk es godīgi pateikt nevaru. Geils zina: kad neaizbēgu, es Pītas vietā izvēlējos viņu. Pēc manām domām, nav nekādas jēgas runāt par to, kas varbūt būtu varējis notikt. Pat tad, ja arēnā būtu nogalinājusi Pītu, es tomēr negribētu ne ar vienu precēties. Saderinājos tikai tāpēc, lai glābtu mūsu visu dzīvību, bet mans plāns pilnīgi izgāzās.
Tomēr baidos, ka jebkādas jūtu izpausmes Geila acīs varētu likt viņam izdarīt kaut ko ekstrēmu. Piemēram, sākt sacelšanos raktuvēs. Un Divpadsmitais apgabals tam nav gatavs — kā jau Heimičs sacīja. Šobrīd varbūt pat vēl mazāk nekā pirms Ceturkšņa Spaidu paziņojuma, jo nākamajā rītā vilciens atveda vēl simt Miera sargu.
Tā kā es negrasos otrreiz atgriezties dzīva, būs labāk, ja Geils mani aizmirsīs iespējami ātrāk. Pēc izlozes, kad mums būs dota stunda, lai atvadītos, es vēlos viņam kaut ko pateikt. Es viņam pateikšu, cik svarīgs viņš man ir bijis visus šos gadus. Kā tas, ka viņu pazinu, padarīja manu dzīvi daudz gaišāku. Tas, ka viņu mīlēju, kaut arī es to varēju tikai mazliet.
Bet tādas iespējas man nemaz nav.
Izlozes diena ir karsta un tveicīga. Divpadsmitā apgabala ļaudis gaida un svīst, un klusē, un uz viņiem mērķē ar automātiem. Es viena pati stāvu nelielā, ar virvēm norobežotā laukumiņā, un man blakus tādā pašā stāv Pīta un Heimičs. Izlozei vajag tikai minūti. EPija spīdīgā zelta parūkā nav tik sprigana kā parasti. Paiet krietns brīdis, kamēr viņa stikla lodē sagrābsta vienīgo papīriņu, par kuru visi zina, ka tajā ir mans vārds. Tad viņa izgrābj Heimiča vārdu. Viņš tik tikko pagūst uzmest man nelaimīgu skatienu, kad Pīta jau piesakās iet viņa vietā.
Mūs uzreiz ieved Tiesas ēkā, kur jau gaida Galvenais Miera sargs Treds. — Jauna kārtība, — šis smaida. Mūs izved pa pagalma durvīm, iestumj mašīnā un nogādā stacijā. Uz perona nav neviena operatora un nav arī pūļa, kas pavadītu ceļā. Gvardes eskortēti, parādās Heimičs un Efija. Miera sargi steigšus aizved mūs uz vilcienu un aizcērt durvis. Riteni sakustas.
Palieku blenžam ārā pa logu un ar visām atvadām uz lūpām noskatos, kā Divpadsmitais apgabals izgaist tālumā.
14
Stāvu pie loga vēl ilgi pēc tam, kad skatu uz mājām ir aprijuši meži. Šoreiz man nav pat visniecīgāko cerību atgriezties. Pirms iepriekšējām Spēlēm apsolīju Primai, ka darīšu visu, ko spēšu, lai uzvarētu, taču tagad es esmu nozvērējusies pati sev, ka darīšu visu, kas būs manos spēkos, lai glābtu Pītas dzīvību. Es vairs nekad nebraukšu atpakaļ pa šo ceļu.
Biju izdomājusi, kādi būs mani pēdējie vārdi mīļajiem. Kā es vislabāk varētu aizvērt un noslēgt visas durvis, un atstāt viņus skumjus, bet drošībā. Un Kapitolijs man ir atņēmis arī to.
— Mēs uzrakstīsim vēstules, Katnis, — man aiz muguras saka Pīta. — Tā būs pat labāk. Tad viņiem paliks kaut kāda piemiņa no mums. Heimičs tās aizvedīs, ja… ja būs nepieciešams.
Pamāju un taisnā ceļā dodos uz savu kupeju. Apsēžos uz gultas, apzinādamās, ka nekad neuzrakstīšu tās vēstules. Ar tām būs tāpat kā ar runu, ko es gribēju uzrakstīt Vienpadsmitajam apgabalam par godu Rū un Trešam. Manās domās viss likās pilnīgi skaidrs — arī tad, kad uzrunāju pūli, bet man neizdevās visu uzrakstīt tā, kā vajadzēja. Turklāt to, ko es gribēju sacīt, būtu jāpapildina apskāvieniem un skūpstiem; es noglaudītu Primas matus, noglāstītu Geila seju un paspiestu Medžas roku.
To visu nevarēs viņiem aizvest koka kastē ar manu nāvē sastingušo ķermeni.
Man ir pārāk drūmi, lai raudātu, un man gribas vienkārši saritināties gultā un nogulēt līdz nākamajam rītam, kad ieradīsimies Kapitolijā. Taču man ir uzdevums. Nē, tas ir kaut kas vairāk nekā tikai uzdevums. Tā ir mana pēdējā vēlēšanās. Izglābt Pītas dzīvību. Un kaut arī Kapitolija dusmu priekšā kaut kas tāds ir gandrīz neiespējams, man svarīgi būt vislabākajā formā. Un tā nebūs, ja es skumšu pēc saviem mīļajiem mājās. Atlaid viņus, es sev saku. Atvadies un aizmirsti! Pūlos, cik varu, un domāju par katru atsevišķi, palaizdama viņus kā putnus no būriem un aizslēgdama durtiņas, lai tie neatgrieztos.
Kad Efija pieklauvē un aicina vakariņās, mana sirds ir tukša. Bet tukšumam ir arī savs labums.