Maltītes laikā noskaņojums ir nomākts. Pat tik nomākts, ka lielākoties valda klusums, ko pārtrauc tikai šķīvju nomaiņa pret citiem. Auksta dārzeņu biezeņzupa. Zivju rausīši ar krēmīgu laima pastu. Sīki putni ar apelsīnu mērces pildījumu, savvaļas rīsiem un ūdenskresēm. Šokolādes krēms ar ķiršiem.
Pīta un Efija ik pa laikam mēģina uzsākt sarunu, bet tā ātri vien apsīkst.
— Man ļoti patīk tava jaunā frizūra, Efij, — Pīta ierunājas.
— Paldies. Es to īpaši pasūtīju, lai pieskaņotos Katni— sas piespraudei. Iedomājos, ka varētu tev sadabūt zelta kājsprādzi un varbūt sameklēt Heimičam kādu zelta rokassprādzi vai kaut ko tamlīdzīgu, lai mēs visi izskatītos pēc komandas, — Efija atsaucas.
Viņa acīmredzot nezina, ka mana piespraude ar zob— gaļsīli ir simbols, ko izmanto dumpinieki. Vismaz Astotajā apgabalā. Kapitolijā zobgaļsīlis joprojām ir asprātīgs atgādinājums par īpaši aizraujošajām Bada Spēlēm. Kas gan cits? īsti dumpinieki neradītu slepenu simbolu tik paliekošos priekšmetos kā rotaslietas. Viņi to izveido maizes gabaliņā, ko vajadzības gadījumā var uzreiz apēst.
— Man tāda doma šķiet lieliska, — Pīta nopriecājas. — Un tev, Heimič?
— Aha, lai nu būtu, — Heimičs noburkšk. Viņš nedzer, bet es jūtu, ka viņam to gribētos. Kad Efija ieraudzīja, kā viņš valdās, tad lika aizvākt arī savu vīnu, tomēr viņš ir nožēlojamā stāvoklī, ja Heimičs būtu pārstāvis, tad nebūtu Pītam neko parādā un varētu piedzerties pēc sirds patikas. Bet tagad viņam vajadzēs sakopot visus spēkus, lai glābtu Pītas dzīvību arēnā, kur būs pilns ar seniem viņa draugiem, un viņam droši vien tas neizdosies.
— Varbūt mēs tev arī varētu dabūt parūku, — arī es mēģinu runāt nepiespiesti. Heimičs tikai uzmet man skatienu, kas pieprasa, lai lieku viņu mierā, un mēs visi klusēdami turpinām ēst savu krēmu.
— Vai noskatīsimies izložu atkārtojumu? — Efija pajautā, nosusinādama mutes kaktiņus ar baltu auduma salveti.
Pīta aiziet pēc sava piezīmju bloknota par dzīvajiem uzvarētājiem, un mēs savācamies kupejā ar televizoru, lai redzētu, kas arēnā būs mūsu pretinieki. Iekārtojamies, atskan himna, un sākas ikgadējais kopsavilkums izlozes ceremonijām visos divpadsmit apgabalos.
Spēļu vēsturē ir bijuši septiņdesmit pieci uzvarētāji. Piecdesmit deviņi vēl ir dzīvi. Daudzas sejas es pazīstu — vienu otru esmu redzējusi kā pārstāvi vai padomdevēju agrākajās Spēlēs vai arī ierakstos, ko nesen skatījāmies. Daži ir tik veci vai slimi, vai apreibinājušies ar narkotikām, vai nodzērušies, ka nesaprotu, kurš ir kurš. Kā jau bija sagaidāms, vislielākā karjeristu izvēle ir Pirmajā, Otrajā un Ceturtajā apgabalā. Bet katram apgabalam ir izdevies sadabūt vismaz vienu sieviešu un vienu vīriešu kārtas uzvarētāju.
Izlozes ātri ir galā. Pīta savā piezīmju bloknotā cītīgi pievelk izlozēto pārstāvju vārdiem zvaigznītes. Heimičs ar tukšu sejas izteiksmi noskatās, kā viņa draugi kāpj uz skatuves. Efija klusinātā balsī satraukti komentē: — Vai, tikai ne Sesīlija! — un: — Nūjā, Cafs jau nekad nav varējis palikt mālā, kad jākaujas, — un bieži nopūšas.
Es pati mēģinu paturēt pārējos pārstāvjus prātā, bet tāpat kā pagājušajā gadā spēju atcerēties tikai dažus. No Pirmā apgabala būs klasiski skaistie brālis un māsa, kas uzvarēja divus gadus pēc kārtas, kad es vēl biju maziņa. Otrajā apgabalā brīvprātīgi piesakās Bruts, kam ir vismaz četrdesmit gadu, un izskatās, ka viņš nevar vien sagaidīt, kad atkal tiks arēnā. No Ceturtā būs Finiks, izskatīgs jauneklis ar bronzas krāsas matiem, kuru kronēja kā uzvarētāju pirms desmit gadiem četrpadsmit gadu vecumā. No Ceturtā apgabala izsauc arī histērisku jaunu sievieti ar vijīgiem, brūniem matiem, bet viņu momentā aizvieto brīvprātīgā — astoņdesmitgadīga sieviete, kurai ir jāatbalstās uz spieķīša, lai uzkāptu uz skatuves. Vel būs Džoena Meisone, vienīgā dzīvā sieviešu kārtas uzvarētāja no Septītā apgabala, kas pirms dažiem gadiem uzvarēja, izlikdamās par vārguli. Sievietei no Astotā apgabala, kuru Efija nosauca par Sesīliju, ir jāatraisās no trim bērniem, kas pieskrien viņai klāt un pielīp kā dadži. Piedalīsies arī Cafs, vīrs no Vienpadsmitā apgabala, par kuru es zinu, ka viņš ir viens no Heimiča labākajiem draugiem.
Izsauc mani. Tad Heimiču. Un brīvprātīgi piesakās Pīta. Vienas komentētājas balsī ieskanas asaras, jo izskatās, ka veiksme tā arī nekad nebūs Divpadsmitā apgabala nelaimīgo mīlētāju pusē. Bet viņa savaldās un saka: varot derēt, ka "šīs būs visu laiku labākās Spēles".
Heimičs aiziet no kupejas, neko neteicis, un arī Efija, izmetusi pāris nesakarīgu komentāru par to vai citu pārstāvi, novēl mums labunakti. Sēžu un noskatos, kā Pīta izplēš lapas ar tiem uzvarētājiem, kurus šodien neizlozēja.
— Kāpēc tu neej gulēt? — viņš pajautā.
Tāpēc, ka es nespēju izturēt murgus. Bez tevis. Šonakt murgi droši vien būs briesmīgi. Bet diez vai es varu lūgt Pītu gulēt pie manis. Kopš tā vakara, kad Geilu pēra ar pātagu, mēs tik tikko esam viens otram pieskārusies. — Ko darīsi ru? — atjautāju.
— Es tikai kādu laiku pārskatīšu piezīmes. Gribu izprast, pret ko tieši mums būs jācīnās. Bet no rīta to atkārtošu kopā ar tevi. Ej vien gulēt, Katnis, — Pīta mudina.
Tā nu aizeju gulēt un pēc dažām stundām, protams, pamostos no murga, kurā vecā sieviete no Ceturtā apgabala ir pārvērtusies par lielu grauzēju un skrubina manu seju. Es zinu, ka kliedzu, bet neviens nenāk. Ne Pīta, pat kāds no Kapitolija apkalpotājiem ne. Uzvelku halātu, lai pazustu zosāda, kas ir pārklājusi manu augumu. Palikt kupejā es nespēju, tāpēc dodos uzmeklēt kādu, kas man uztaisītu tēju vai karstu šokolādi, vai kaut ko citu. Varbūt Heimičs vēl ir nomodā. Viņš noteikti neguļ.
Kādam apkalpotājam palūdzu siltu pienu — nomieri— nošāko dzērienu, kādu vien varu iedomāties. Sadzirdējusi balsis no kupejas, kurā atrodas televizors, ieeju iekšā un ieraugu tur Pītu. Viņam blakus uz dīvāna stāv kaste ar veco Bada Spēļu ierakstiem, ko atsūtīja Efija. Atpa— zīstu to gadu, kad uzvarēja Bruts.