Pīta pieceļas un, ieraudzījis mani, izslēdz ierakstu. — Vai tu nevarēji gulēt?
— Tikai īsu brīdi, — atbildu un savelku ciešāk halātu, atcerējusies veco sievieti, kas pārvērtās par grauzēju.
— Vai tu gribi parunāties? — viņš jautā. Dažreiz tas palīdz, bet tagad tikai papurinu galvu un sajūtos vāja, jo mani jau vajā ainas ar cilvēkiem, ar kuriem pat vēl neesmu cīnījusies.
Kad Pīta pasniedz man pretī rokas, es uzreiz viņam piekļaujos. Pēc tam kad izziņoja Ceturkšņa Spaidus, pirmoreiz viņš vispār izrāda man kaut kādu mīļumu. Pēdējā laikā viņš vairāk līdzinājās prasīgam trenerim, kas visu laiku nelikās mierā, uzstāja, lai mēs ar Heimiču skrienam ātrāk, ēdam vairāk un labāk iepazīstam savus ienaidniekus. Mīļotais? Nieki. Viņš pat vairs neizlikās, ka būtu mans draugs. Cieši apķēros Pītam ap kaklu, iekams viņš vēl nav paspējis likr man piepumpēties vai kaut ko tādā garā. Bet viņš pievelk mani vēl tuvāk un paslēpj seju matos. No tās vietas, kur viņa lūpas pavisam viegli pieskaras manam kaklam, staro siltums un lēnām pārņem mani pilnībā. Sajūta ir tik laba, tik neiespējami laba, ka nolemju — es nebūšu pirmā, kas atraisīs apskāvienu.
Un kāpēc lai es to darītu? No Geila esmu atvadījusies. Nav noliedzams, ka viņu vairs nekad neredzēšu. Nekas, ko es daru, nespēs viņu sāpināt. Viņš to neredzēs vai arī domās, ka tēloju kameru priekšā. Vismaz šis smagums ir novēlies no maniem pleciem.
Mēs atraujamies viens no otra tad, kad atnāk Kapitolija apkalpotājs ar silto pienu. Viņš noliek uz galda kūpošu keramikas krūku un divas krūzītes. — Es atnesu vēl vienu tasi.
— Paldies, — es pateicos.
— Un pieliku pienam mazliet medus. Lai būtu saldāks. Un mazdrusciņ garšvielu, — apkalpotājs piebilst. Viņš skatās uz mums tā, it kā gribētu teikt vēl kaut ko, bet tad mazliet papurina galvu un atmuguriski iziet no telpas.
— Kas tad šim bija lēcies? — nesaprotu.
— Man šķiet, ka viņam mūsu ir žēl, — Pīta prāto.
— Kā tad, — es nosaku un ieleju pienu.
— Manuprāt, tā tiešām ir. Nedomāju, ka kapitolieši būs pārlaimīgi, noskatoties, ka mēs atgriežamies arēnā, — Pīta saka. — Un arī pārējie uzvarētāji. Viņi pieķeras saviem čempioniem.
— Mans minējums ir, ka viņi tiks tam pāri, tiklīdz sāks plūst asinis, — es sausi nosaku. Nu tiešām — ja ir kaut kas, par ko man galīgi nav laika satraukties, tad tā ir problēma, kā Ceturkšņa Spaidi ietekmēs kapitoliešu noskaņojumu. — Tu tātad vēlreiz skaties visus ierakstus?
— Ne gluži. Tikai fragmentus, lai redzētu, ar kādiem paņēmieniem kurš cīnās, — Pīta paskaidro.
— Kas ir nākamais? — painteresējos.
—Izvēlies tu, — Pīta piedāvā un pastiepj man pretī kasti.
Uz ierakstiem ir atzīmēts Spēļu gads un uzvarētāja vārds. Parakņājos un pēkšņi uzeju ierakstu, kuru mēs vispār vēl neesam skatījušies. Spēļu numurs ir piecdesmit. Tas nozīmē, ka tie ir otrie Ceturkšņa Spaidi. Un uzvarētāju sauc Heimičs Ebernatijs.
— Šo mēs ne reizes neesam skatījušies.
Pīta pakrata galvu. — Nē. Heimičs to negribēja. Tāpat kā arī mēs negribējām vēlreiz izdzīvot mūsu Spēles. Un, tā kā visi esam vienā komandā, man likās, ka tam nav nozīmes.
— Vai te ir arī Divdesmit piekto Spēļu uzvarētājs?
— Man šķiet, ka ne. Tas cilvēks droši vien jau ir miris, un Efija man atsūtīja ierakstus tikai ar tiem uzvarētājiem, kas varētu būt mūsu pretinieki. — Pīta pasvārsta rokā ierakstu ar Heimiču. — Kāpēc tu jautā? Domā — mums vajadzētu to noskatīties?
— Tie ir vienīgie Spaidi, kas mums ir. Varbūt uzzināsim kaut ko vērtīgu par to, kas tajos notika, — es ierosinu. Bet sajūta ir jokaina. It kā mēs taisītos nopietni iejaukties Heimiča personiskajā dzīvē. Nezinu, kāpēc tā, jo viss jau notika publiski. Bet tāda sajūta ir. Ir jāatzīst, ka mani māc arī liela ziņkārība. — Mums nav Heimičam jāstāsta, ka to būsim redzējuši.
— Nu labi, — Pīta piekrīt. Viņš ieliek ierakstu, un es saritinos viņam blakus uz dīvāna ar savu piena krūzīti rokā, kurā skalojas tiešām gards dzēriens ar medu un garšvielām, un koncentrējos uz Piecdesmitajām Bada Spēlēm. Pēc himnas rāda, kā prezidents Snovs izvelk otro Ceturkšņa Spaidu aploksni. Viņš izskatās jaunāks, bet tikpat pretīgs. Tajā pašā nomācošajā tembrā, kādā runāja mūsu Spaidos, viņš nolasa kartīti un informē Paņemu, ka par godu otrajiem Ceturkšņa Spaidiem Spēlēs būs divreiz vairāk pārstāvju. Ieraksta turpinājumā uzreiz rāda izlozes, kurās citu pēc cita nosauc vārdus.
Kad sāk rādīt Divpadsmito apgabalu, mani ir galīgi satricinājis jau tas vien, cik daudz ir bērnu, kas dosies pretī drošai nāvei. Divpadsmitajā apgabalā vārdus nosauc cita sieviete, nevis Efija, bet viņa, vienalga, sāk ar saukli: "Dāmas pa priekšu!" Viņa nolasa kādas meitenes vārdu, pēc kuras izskata saprotu, ka viņa ir no Vīles, un es izdzirdu: "Meizilī Donere."
— Vai! Viņa bija manas mātes draudzene. — Kamera uzmeklē Meizilī pūlī, kur viņu apkampj divas meitenes. Visas trīs ir gaišmates. Un visas acīm redzami ir tirgotāju atvases.
— Man šķiet, ka tā, kas viņu apskauj, ir tava māte, —
Pīta klusi nosaka. Un viņam ir taisnība. Kad Meizilī
Donere drosmīgi atraisās no draudzeņu skavām un dodas uz skatuvi, es mirklīti pamanu savu māti; runas par viņas skaistumu nav bijušas pārspīlētas. Viņas roku raudot tur vēl viena meitene, kura izskatās tāpat kā Meizilī. Bet viņa ļoti līdzinās arī vēl kādam, ko es pazīstu.
— Medža, — es izbrīnījusies iesaucos.
— Tā ir viņas māte. Viņas ar Meizilī bija dvīnes vai kaut kā tā, — Pīta paskaidro. — Mans tētis to vienreiz pieminēja.