Iedomājos Medžas māti. Mēra Andrezī sievu. Pusi dzīves viņa pavada gultā, nespēdama pakustēties nepanesamu sāpju dēļ un būdama nepieejama pasaulei. Kā es nemaz nezināju, ka viņa ir saistīta ar manu māti? Domāju par to, kā Medža toreiz putenī atnesa pretsāpju līdzekli Geilam. Par savu piespraudi ar zobgaļsīli un par to, ka tagad tā ir ieguvusi pilnīgi citu nozīmi, zinot, ka iepriekšējā īpašniece bijusi Medžas tante Meizilī Do— nere — pārstāve, kura tika nogalināta arēnā.
Beidzot izsauc Heimiča vārdu. Ieraugot viņu, jūtos vēl vairāk šokēta, nekā redzot savu māti. Viņš ir jauns. Spēcīgs. Grūti to atzīt, bet viņš ir bijis visai izskatīgs. Viņa mati ir tumši un cirtaini, Vīlei raksturīgās pelēkās acis — spožas un jau toreiz bīstamas.
— Vai! Pīta, tu taču nedomā, ka viņš nogalināja Meizilī, ko? — man pasprūk. Nezinu, kāpēc, bet tādu domu es nespēju paciest.
— Ņemot vērā, ka piedalījās četrdesmit astoņi spēlētāji? Es teiktu, ka tas nav īpaši ticami, — Pīta attrauc.
Braucieni ratos — Divpadsmitā apgabala bērni ir saģērbti briesmīgos ogļraču kostīmos — un intervijas aiz— zib pavisam ātri. Nav laika uz kādu iespringt. Bet, tā kā Heimičs būs uzvarētājs, mēs dabūjam pilnībā noskatīties viņa interviju ar Cēzaru Flikermanu, kurš savā mirdzoši tumšzilajā uzvalkā ir tieši tāds pats kā vienmēr. Tikai viņa tumši zaļie mati, plakstiņi un lūpas ir citādas.
— Tātad, Heimič, ko tu teiksi par to, ka Spēlēs ir par simt procentiem vairāk sāncenšu nekā parasti? — Cēzars jautā.
Heimičs parausta plecus. — Manuprāt, nav nekādas atšķirības. Viņi, vienalga, būs tieši par simt procentiem tikpat stulbi kā parasti, tāpēc es domāju, ka manas izredzes pa lielam būs tādas pašas.
Skatītāji sāk smieties, un Heimičs viņiem greizi uzsmaida. Viņš ir rupjš. Uzpūtīgs. Vienaldzīgs.
— Viņam nebija īpaši jātēlo, ko? — nosaku.
Tad seko rīts, kurā Spēles sākas. Kamera rāda ainu no kādas pārstāves skatpunkta, kad viņa no Starta istabas paceļas arēnā. Man negribot aizcērtas elpa. Spēlētāju sejās atspoguļojas neticība. Pat Heimičs labpatikā paceļ uzacis, bet tūlīt atkal tās drūmi sarauc.
Arēnā ir tik skaisti, ka aizraujas elpa. Zeltainais Pārpilnības rags stāv zaļā pļavā, ko vietām izraibina brīnišķīgi ziedi. Debesis ir spilgti zilas, un tajās peld balti, pūkaini mākonīši. Virs galvas laidelējas koši dziedātājputni. Spriežot pēc tā, kā daži pārstāvji ošņā gaisu, arī smarža laikam ir fantastiska. Skats no augšas parāda, ka pļava sniedzas kilometriem tālu. Uz vienu pusi tālumā zilgo mežs, un otrā redzama sniegota kalna virsotne.
Ainavas skaistums daudzus spēlētājus acīmredzot apmulsina, jo tad, kad atskan gongs, lielākā daļa izskatās tā, it kā mēģinātu atmosties no sapņa. Bet ne Heimičs. Viņš jau ir pie Pārpilnības raga, apbruņojies un paķēris somu ar dažādām vajadzīgām lietām. Viņš izgaist uz meža pusi ātrāk, nekā vairums pārējo paspēj nokāpt no savām platformām.
Pirmās dienas asinspirtī nogalina astoņpadsmit pārstāvjus. Atlikušie pa vienam iet bojā, un kļūst skaidrs, ka skaistajā vietā gandrīz viss — kārdinošie augļi, kas karājas krūmos, ūdens kristāldzidrajos strautos un pat ziedu smarža, ja to ieelpo tieši, — ir nāvējoši indīgs. Droši var lietot tikai lietusūdeni un pārtiku, kas bija dabūjama pie Pārpilnības raga. Un vēl tur ir liela, labi apgādāta karjeristu grupa, kuri ķemmē kalnus upuru meklējumos.
Heimičam mežā ir vēl citas nepatikšanas, jo pūkainās, zeltainās vāveres izrādās plēsīgas un uzbrūk baros, bet taureņu kodieni ir ļoti mokoši un dažreiz pat nāvējoši. Bet viņš tomēr laužas uz priekšu un vienmēr atstāj tieši aiz muguras tālo kalnu.
Meizilī Donere arī ir visai izveicīga, ja ņem vērā, ka viņa no Pārpilnības raga dabū tikai nelielu mugursomu. Iekšā viņa atrod bļodiņu, mazliet žāvētas liellopu gaļas un caurulīti šautriņu izšaušanai kopā ar diviem dučiem šautriņu. Izmantodama visapkārt pieejamo indi, viņa drīz vien padara caurulīti par šausmīgu ieroci, samērcēdama šautriņas nāvējošos šķidrumos un iešaudama tās pretinieku miesā.
Pēc četrām dienām gleznainais kalns eksplodē vulkāna izvirdumā un iznīcina vēl duci spēlētāju, to skaitā visus karjeristus, izņemot piecus, kam izdodas glābties. Kalns spļauj šķidru uguni, un pļavā nav nekādu iespēju paslēpties, tāpēc atlikušajiem trīspadsmit pārstāvjiem, kuru starpā ir arī Heimičs un Meizilī, nekas cits neatliek kā palikt mežā.
Rādās, ka Heimičs ir izlēmis turpināt ceļu tai pašā virzienā, prom no vulkāna, bet cieši saaugušo dzīvžogu labirints piespiež viņu atgriezties meža vidū, kur viņš satiek trīs karjeristus. Viņi gan ir daudz lielāki un stiprāki, bet Heimičs rīkojas ļoti veikli un divus nogalina, taču trešais izsit viņam no rokām ieroci. Karjerists jau taisās pārgriezt Heimičam rīkli, kad sabrūk no šautriņas.
No koku aizsega iznāk Meizilī Donere. — Mēs nodzīvosim ilgāk, ja būsim divatā.
— Tu to laikam tikko pierādīji, — Heimičs nomurmina, berzēdams kaklu. — Sabiedrotie? — Meizilī pamāj. Un viņi uzreiz izveido savienību, kuru būs spiesti pārraut, ja vispār gribēs nokļūt mājās savā apgabalā.
Kopā viņiem veicas labāk, tāpat kā veicās man un Pītam. Viņi var biežāk atpūsties, izdomā veidu, kā uzkrāt vairāk lietusūdens, cīnās un sadala pārtiku no mirušo pārstāvju somām. Bet Heimičs joprojām ir apņēmies virzīties uz priekšu.
— Kāpēc? — Meizilī visu laiku jautā, bet viņš to neievēro, līdz viņa atsakās iet tālāk, ja neuzzinās atbildi.
— Jo mežam kaut kur ir jābeidzas, vai ne? — Heimičs paskaidro. — Arēna nevar būt bezgalīga.