— Kā tu domā, kas tur ir? — Meizilī nesaprot.
— Nezinu. Bet varbūt tur ir kaut kas, ko mēs varētu izmantot.
Kad viņi beidzot tiek cauri neiespējamam labirintam, izmantodami gāzes lāpu, ko atrod viena miruša karjerista somā, izrādās, ka tur ir plakana, izkaltusi zemes strēle, kas stiepjas līdz kraujai. Zemāk ir redzamas klints šķēpeles.
— Nekā cita te nav, Heimič. Ejam atpakaļ, — Meizilī lūdzas.
— Nē, es palikšu te, — viņš attrauc.
— Nu labi. Mēs esam palikuši tikai pieci. Tikpat labi varam atvadīties arī tagad, — viņa saka. — Es negribu, lai viss izšķiras starp mums.
— Labi, — viņš piekrīt. Tas arī viss. Viņš nepasniedz viņai roku un pat nepaskatās. Un meitene aiziet.
Heimičs soļo pa klints krauju, it kā pūlēdamies kaut ko izdomāt. Ar kāju viņš nejauši pasper akmentiņu, un tas iekrīt aizā uz visiem laikiem. Bet pēc mirkļa, kad viņš apsēžas atpūsties, akmentiņš uzlido gaisā un nokrīt viņam blakus. Heimičs pārsteigts pablenž, bet tad viņa seja pēkšņi saspringst. Viņš nomet lejā akmeni dūres lielumā un nogaida. Kad akmens izlido ārā no aizas tieši viņam rokā, viņš iesmejas.
Tajā brīdī atskan Meizilī kliedziens. Savienība vairs nepastāv, un viņa bija tā, kas to negribēja saglabāt, tāpēc neviens nevarētu Heimiču vainot, ja viņš meiteni ignorētu. Tomēr Heimičs metas turp. Viņš tikai paspēj ieraudzīt, kā pēdējais no karameļu rozā putnu bara iedur garu, tievu knābi Meizilī kaklā. Viņš tur meitenes roku, līdz viņa nomirst, bet es domāju vienīgi par Rū un to, ka arī es nācu par vēlu, lai viņu izglābtu.
Tajā pašā dienā vēl viens pārstāvis iet bojā kaujā un trešo apēd pulks pūkaino vāveru, tāpēc par uzvarētāja kroni sacenšas Heimičs un meitene no Pirmā apgabala. Viņa ir lielāka un tieši tikpat veikla, un, kad pienāk neizbēgamā cīņa, tā ir asiņaina un šausmīga un abiem jau ir brūces, kas varētu būt arī nāvīgas, bet tad Heimiču atbruņo. Viņš streipuļo pa mežu, ar rokām turēdams iekšas, un meitene steberē pakaļ, turēdama cirvi, ar ko viņu nokaut. Heimičs iet taisnā ceļā uz savu klinti, un tajā brīdī, kad viņa met cirvi, viņš jau ir pie malas. Heimičs sabrūk zemē, un cirvis ielido aizā. Meitene, kura arī ir palikusi bez ieroča, stāv un vienkārši pūlas apturēt asinis, kas plūst no tukšā acs dobuma. Varbūt viņa domā, ka nodzīvos ilgāk par Heimiču, kas guļ zemē un sāk raustīties agonijā. Bet viņa nezina, ka cirvis atgriezīsies. Heimičs to zina. Uzlidojis pāri kraujai, cirvis ietriecas meitenes galvā. Nodārd lielgabala šāviens, līķi aizvāc, un atskan trompetes, kas vēsta par Heimiča uzvaru.
Pīta izslēdz ierakstu, un mēs bridi sēžam klusēdami.
Beidzot Pīta saka: — Tas spēka lauks aizā bija tāds pats kā uz Treniņu centra jumta. Tas atmet cilvēku atpakaļ, ja kāds mēģina nolēkt un izdarīt pašnāvību. Heimičs atrada veidu, kā to pārvērst par ieroci.
— Ne tikai pret pārējiem pārstāvjiem, bet arī pret Kapitoliju, — piebalsoju. — To viņi negaidīja. Tā vieta nebija paredzēta kā arēnas daļa. Neviens nebija paredzējis, ka to kāds izmantos kā ieroci. Tas, ka Heimičs to atklāja, lika viņiem izskatīties kā stulbeņiem. Varu derēt, ka vini krietni izklaidējās, mēģinot to kaut kā noslēpt. Tad tāpēc es neatceros, ka būtu šīs Spēles redzējusi televīzijā. Tas jau bija gandrīz tikpat slikti kā mēs un tās ogas!
Nespēju apvaldīt smieklus, pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem pavisam īstus smieklus. Pīta tikai pašūpo galvu, it kā es būtu zaudējusi prātu, — un varbūt mazliet esmu ari.
—Gandrīz, bet ne gluži, — mums aiz muguras ierunājas Heimičs. Apcērtos otrādi, baidīdamās, ka viņš dusmosies uz mums. Esam noskatījušies ierakstu, bet šis tikai pavīpsnā un ierauj šļuku no vīna pudeles. Te nu bija atturība. Man laikam vajadzētu satraukties par to, ka viņš atkal dzer, bet vēl spēcīgāk mani pārņem kādas citas izjūtas.
Esmu vairākas nedēļas iepazinusi savus sāncenšus, pat neiedomādamās par to, kas ir mani sabiedrotie. Nu manī atjaunojas pašpārliecība, jo šķiet, ka es beidzot saprotu, kas ir Heimičs. Un es lēnām iepazīstu arī pati sevi. Un divi cilvēki, kas ir sagādājuši tādas nepatikšanas Kapitolijam, taču spēs izdomāt veidu, kā Pītu dabūt mājās.
15
Flāvijs, Vīnija un Oktāvija mani ir sagatavojuši jau daudzkārt, tāpēc tai jau vajadzētu būt rutīnai. Bet es nebiju gaidījusi, ka man būs jātiek galā ar emocionālu pārbaudījumu. Pošanās laikā katrs no trijotnes vismaz divas reizes izplūst asarās, un Oktāvija praktiski visu ritu klusi smilkst. Izrādās: šie man ir no sirds pieķērušies un doma par to, ka man jāatgriežas arēnā, ir viņus dziļi satriekusi. Turklāt, zaudējot mani, viņi zaudēs arī iespēju apmeklēt dažādus smalkus pasākumus sabiedrībā, jo īpaši manas kāzas, tāpēc viss kopā ir gluži nepanesami. Viņiem nenāk ne prātā, ka vajadzētu būt stipriem kāda cita dēļ, un es attopos, ka pēkšņi man ir jāmierina viņi. Ņemot vērā, ka tā, kuru te nogalinās, būšu es, tas ir mazliet kaitinoši.
Jebšu interesanti, jo nule atcerējos to, ko Pīta teica par vilciena pavadoni: viņš bēdājoties, ka uzvarētājiem atkal ir jācīnās. Kapitoliešiem tas nepatīkot. Es joprojām uzskatu, ka viss aizmirsīsies, tiklīdz noskanēs gongs, bet tas vien, ka kapitolieši pret mums vispār kaut ko jūt, ir vesela atklāsme. Viņus pavisam noteikti nesatrauc tas, ka ik gadu jānoskatās, kā noslepkavo bērnus. Bet varbūt par uzvarētājiem viņi pārāk daudz zina, īpaši par tiem, kuri ir slaveni jau ļoti ilgi, un tāpēc nespēj aizmirst, ka mēs esam cilvēciskas būtnes. Viņiem liksies, ka iet bojā draugi. Šīs Spēles kapitoliešiem nozīmēs gandrīz to pašu, ko ļaudīm apgabalos.
Kad ierodas Sinna, esmu nokaitināta un pārguruši, mierinot sagatavošanas komandu,'sevišķi tāpēc, ka viņu nerimtīgās asaras atgādina man par tām, kuras, bez šaubām, tiek lietas mājās. Stāvu, ģērbusies plānā halātā, un man sūrst āda un sirds, un es zinu, ka nespēšu paciest vēl kādu nožēlas pilnu skatienu. Tāpēc, tikko Sinna ienāk pa durvīm, noskaldu: — Zvēru, ja tu pinkšķēsi, es tevi uz vietas nožmiegšu.