Kopš tā laika kapitolieši nav beiguši par viņu sajūsmināties.
Tā kā puisis bija tik jauns, pirmo gadu vai divus viņu nedrīkstēja aiztikt. Bet, kopš viņam palika sešpadsmit gadu, Spēļu laikā viņš nevar ne atkauties no izmisīgiem pielūdzējiem. Nevienam neizdodas iegūt viņa labvēlību uz ilgu laiku. Ikgadējās viesošanās laikā viņam var būt četri vai pieci favorīti. Veci vai jauni, piemīlīgi vai parasti, bagāti vai ļoti bagāti — Finiks uzturas viņu sabiedrībā un pieņem ekstravagantās dāvanas, bet nekad ne pie viena nepaliek un aizgājis nekad neatgriežas.
Nevaru noliegt, ka Finiks ir viens no satriecošāka— jiem, jutekliskākajiem cilvēkiem uz mūsu planētas. Bet varu godīgi sacīt, ka man viņš nekad nav licies pievilcīgs. Varbūt viņš ir pārāk izskatīgs vai arī pārāk viegli iegūstams, vai arī varbūt patiesībā viņu ir pārāk viegli zaudēt.
— Nē, paldies, — es atsakos no cukura. — Bet labprāt kādreiz aizņemtos tavu ietērpu.
Viņš ir ievīstīts zeltainā tīklā, kas kājstarpē ir stratēģiski sasiets mezglā, un tāpēc viņu gluži nevar nosaukt par kailu, bet arī vēl neapģērbtākam būt ir grūti. Laikam jau viņa stilists uzskata: jo vairāk skatītāji redzēs no Finika, jo labāk.
— Tu tajā kombinezonā izskaties šaušalīgi. Kur tad palika visas smukās meitenīšu kleitas? — Finiks zobojas. Viņš tikko manāmi samitrina lūpas ar mēles galu. Droši vien vairums cilvēku no šī žesta jūk prātā. Bet es nez kāpēc spēju domāt tikai par veco Kreju, kas siekalojas ap kādu nabadzīgu, izsalkušu jaunu sievieti.
— Izaugu no tām, — atcērtu.
Finiks saņem mana tērpa apkakli un paburza to pirktos. — Žēl gan, ka tā sanāca ar Spaidiem. Tu būtu varējusi kļūt par laupītāju Kapitolijā. Tev būtu dārgakmeņi, nauda, viss, ko tu vēlētos.
— Man nepatīk dārgakmeņi, un naudas man ir vairāk, nekā vajadzīgs. Par ko tad tu vispār izdod savējo, ko, Finik? — paķircinos.
— Vai, man jau gadiem nav sanākusi darīšana ar kaur ko tik prastu kā nauda, — viņš attrauc.
— Kā tad tev maksā par baudu atrasties tavā sabiedrībā? — noprasu.
— Noslēpumos, — viņš klusi murrā. Finiks pieliec galvu, tā ka lūpas tik tikko pieskaras manējām. — Un tu, meitene ugunī? Vai tev ir kādi noslēpumi, kas būtu mana laika vērti?
Kaut kāda muļķīga iemesla dēļ nosarkstu, bet piespie— žos palikt mierīga. — Nē, es esmu kā atvērta grāmata, — čukstu pretī. — Jādomā — visi uzzina manus noslēpumus jau tad, kad es pati tos vēl nezinu.
Viņš pasmaida. — Diemžēl man šķiet, ka tā ir taisnība. — Viņš pamet skatienu iesāņus. — Pīta tuvojas. Žēl, ka jums vajadzēja atcelt kāzas. Tev tas noteikti ir graujošs pārdzīvojums. — Viņš iemet mutē vēl vienu cukura graudu un aizpeld tālāk.
Pīta pienāk man klāt, ģērbies tādās pašās drēbēs kā es. — Ko Finiks Odērs gribēja? — viņš apvaicājas.
Pagriežos un, gandrīz piekļāvusi savas lūpas Pītas mutei, nolaižu plakstus, atdarinādama Finiku. — Viņš man piedāvāja cukuru un vēlējās izzināt manus noslēpumus, — es dvešu, cik vien pavedinoši spēdama.
Pīta iesmejas. — Fui! Nevar būt.
— Var gan, — palieku pie sava. — Es tev pateikšu, kad man beigsies šermuļi.
— Kā tu domā, vai mēs arī tādi kļūtu, ja tikai viens no mums būtu uzvarējis? — viņš jautā, paraudzīdamies apkārt uz pārējiem uzvarētājiem. — Vai mēs būtu zobra— tiņi kropļu parādē?
— Kā tad. īpaši jau tu, — es paņirgājos.
— O, un kāpēc tad īpaši es? — Viņš smaida.
— Tāpēc, ka tev ir vājība uz skaistām lietām, bet man ne, — augstprātīgi paskaidroju. — Tevi ievilinātu Kapitolija tīklos, un tu tajos pavisam sapītos.
— Prast novērtēt skaistumu uzreiz nenozīmē vājību, — Pīta aizrāda. — Varbūt vienīgi attiecībā uz tevi. — Sāk spēlēt mūzika, un es redzu, ka platās durvis atveras, lai izlaistu pirmos ratus, un pūlis ieaurojas. — Ejam? — Pīta pasniedz man roku, lai palīdzētu ietikt tajos.
Iekāpju iekšā un uzvelku viņu sev līdzi. — Stāvi rāms, — es nokomandēju un iztaisnoju viņa kroni. — Vai esi redzējis, kā tavs kostīms izskatās ieslēgts? Mēs atkal būsim pasakaini.
— Tieši tā. Bet Porcija sacīja, ka mums esot jāizturas, it kā mēs paceltos visiem pāri. Nekādas māšanas un nekā tamlīdzīga. Kur viņi vispār ir?
— Nezinu. — Pārlaižu skatienu ratu rindai. — Varbūt labāk ieslēgsim sevi paši. — Mēs to izdarām, un, kad sākam kvēlot, redzu, ka pārējie uz mums rāda un sačukstas, un es nojaušu, ka jau atkal būsim atklāšanas ceremonijas sensācija. Esam jau gandrīz pie durvīm. Grozu galvu, bet Sinnu un Porciju, kuri pagājušajā gadā bija kopā ar mums līdz pašam pēdējam brīdim, nekur neredz. — Vai mums šogad ir jāsadodas rokās?
— Laikam to viņi ir atstājuši mūsu ziņā, — Pīta nosaka.
Paceļu skatienu un ielūkojos zilajās acīs, kurām nekāds dramatisks grims nespēj likt izskatīties tiešām bīstamām, un atceros, ka vēl tikai pirms gada biju gatava viņu nogalināt. Es biju pārliecināta, ka viņš mēģina nogalināt mani. Tagad viss ir otrādi. Esmu apņēmusies glābt viņa dzīvību, zinot, ka par to samaksāšu ar savējo. Bet kāda daļa manis, kas nav tik drosmīga, kā man gribētos, priecājas, ka man blakus ir Pīta, nevis Heimičs. Mūsu rokas bez turpmākas apspriešanās atrod viena otru. Protams, mēs iziesim pūļa priekšā kā viens vesels.