Kad ieripojam sabiezējošajā āra krēslā, pūļa auri pāraug nepārtrauktā kliegšanā, bet neviens no mums abiem uz to nereaģē. Es fokusējos uz punktu kaut kur tālumā un izliekos, ka nekādu skatītāju un nekādas histērijas nav. Pa ceļam nevar nepamanīt uz lielajiem ekrāniem ierakstu fragmentus ar mums, un redzu, ka mēs esam ne tikai skaisti — mēs esam tumši un vareni. Nē, vēl vairāk.
Mēs, nelaimīgie mīlētāji no Divpadsmitā apgabala, kas tik daudz cieta un tik maz izbaudīja uzvaras augļus, nemeklējam pielūdzēju patiku, neaplaimojam viņus ar smaidiem un neķeram viņu gaisa skūpstus. Mēs nevienam nepiedodam.
Un man tas patīk. Beidzot drīkstu būt es pati.
Kad mēs iegriežamies līkumā uz Pilsētas Galveno laukumu, es pamanu, ka daži no pārējiem stilistiem ir mēģinājuši nozagt Sinnas un Porcijas ideju par pārstāvju izgaismošanu. Elektrisko spuldzīšu raibums elektronikas ražotāju — Trešā apgabala — tērpos vismaz ir loģisks. Bet kādā sakarā Desmitā apgabala lopkopju govju tērpiem būtu vajadzīgas liesmojošas jostas? Vai šie sevi cep, vai? Nožēlojami.
Turpretī mēs ar Pītu savos mūžam mainīgajos ogļu tērpos esam tik fascinējoši, ka lielākā daļa pārstāvju skatās tikai uz mums. īpaši neatvairāmi mēs liekamies pārītim no Sestā apgabala, kuri, kā visiem zināms, ir atkarīgi no morflinga. Abi ir tievi kā asakas un ar nokārušos, dzeltenīgu ādu. Viņi nespēj atraut savas milzīgās acis no mums pat tad, kad pūli no balkona uzrunā prezidents Snovs un sveic visus Spaidos. Nospēlē himnu, un mēs izbraucam pēdējo loku, un… vai acis mani neviļ? Vai prezidents tiešām arī skatās uz mani?
Mēs atslābināmies tikai tad, kad aiz mums ir aizvērusies Treniņu centra vārti. Sinna un Porcija jau gaida, apmierināti ar uzstāšanos, un šogad arī Heimičs ir tepat, tikai viņš nav pie mūsu ratiem, bet pie Vienpadsmitā apgabala pārstāvjiem. Redzu, ka viņš pamāj uz mūsu pusi, un viņa sarunu biedri nāk sasveicināties.
Čafu es pazīstu pēc izskata, jo daudzus gadus esmu skatījusies, kā viņi ar Heimiču televīzijā padod viens otram pudeli. Čafam ir tumša āda, viņš ir apmēram divus metrus garš, un viena viņa roka ir tikai stumbenis, jo zaudēja to Spēlēs, kurās uzvarēja pirms trīsdesmit gadiem. Esmu pārliecināta, ka viņam piedāvāja protēzi, tāpat kā Pītam, kad amputēja viņa apakšstilbu, bet Čafs laikam to negribēja.
Sieviete, vārdā Sīdere, izskatās gandrīz tā, ka varētu būt no Vīles, — viņai ir olīvkrāsas āda un taisni, melni mati, kurus caurauž sudraba pavedieni. Tikai zeltaini brūnās acis norāda, ka viņa ir no cita apgabala. Sīderei varētu būt sešdesmit gadi, bet viņa joprojām ir spēcīga, un nav nekādu pazīmju, ka viņa gadu gaitā būtu pievērsusies alkoholam, morflingam vai kādām citām ķīmiskām substancēm, kas palīdzētu aizmirsties. Pirms vēl kāds kaut ko saka, viņa mani apskauj. Nojaušu, ka tas ir Rū un Treša dēļ. Nespēdama savaldīties, es pačukstu: — Ģimenes?
— Viņi ir dzīvi, — Sīdere klusītiņām atteic un palaiž mani vaļā.
Čafs saķer mani apkampienā ar veselo roku un skaļi nošmakstina tieši uz lūpām. Satrūkusies atsprāgstu nost, bet šie ar Heimiču aizkaucas smieklos.
Vairāk laika mums nav; Kapitolija apkalpotāji jau izlēmīgi bīda mūs uz liftiem. Man rodas spēcīga nojauta, ka viņiem nepatīk uzvarētāju biedrošanās, bet tiem viss ir pilnīgi vienalga. Mēs ar Pītu joprojām sadotām rokām ejam uz liftu, kad man blakus sāk čabināties vēl kāds. Tā ir meitene, kas norauj galvassegu ar lapotiem zariem un aizmet, pat nepaskatījusies, kur tā nokrīt.
Džoena Meisone. No Septītā apgabala. Tur ražo kokmateriālus un papīru, tāpēc viņa ir saģērbta kā koks. Viņa uzvarēja tāpēc, ka ļoti pārliecinoši izlikās vāja un bezpalīdzīga, lai viņu neievērotu. Un tad viņa nodemonstrēja nešpetnu spēju nogalināt. Džoena sabužina spurainos matus un pārgriež tālu novietotās brūnās acis. — Vai mans ietērps nav drausmīgs? Mana stiliste ir vislielākā stulbene visā Kapitolijā. Viņas vadībā mūsu pārstāvji jau četrdesmit gadus tēlo kokus. Kaut man būtu bijis Sinna. Jūs izskatāties fantastiski.
Meiteņu sarunas. Tieši tas, kas man nekad nav padevies. Viedoklis par drēbēm, frizūru, grimu. Es samelojos: — Aha, viņš man palīdzēja radīt pašai savu apģērbu dizaina līniju. Tev vajadzētu redzēt, ko viņš spēj iztaisīt no samta. — Samts. Tas ir vienīgais audums, kas man iešāvās prātā.
— Esmu jau redzējusi. Jūsu turnejā. Vai atceries to kleitu bez lencītēm, kas tev bija Otrajā apgabalā? To tumši zilo ar dimantiem? Tā bija tik burvīga, ka man gribējās pasniegties cauri ekrānam un noraut to tev nost no muguras, — Džoena pļāpā.
Kā nu ne. Līdz ar dažiem centimetriem manas miesas.
Gaidot liftus, Džoena atver rāvējslēdzēju savam koka ietērpam, ļauj tam nokrist uz grīdas un nepatikā aizsper prom. Viņai mugurā vairs nav pilnīgi nekā, izņemot tumši zaļas iešļūcenes kājās. — Tā jau ir labāk.
Beigās mēs esam ar viņu vienā liftā, un visu laiku, kamēr braucam uz septīto stāvu, viņa ar Pītu tarkšķ par viņa gleznām, un gaisma no viņa joprojām mirdzošā kostīma atstarojas uz Džoenas kailajām krūtīm. Kad viņa izkāpj, es Pītu ignorēju, bet tāpat zinu, ka viņš smaida. Kad durvis aizveras aiz Cafa un Sīderes un mēs paliekam vieni, atgrūžu puiša roku, un viņš sāk smieties.
— Kas ir? — Pagriežos pret viņu, kad izkāpjam savā stāvā.