— Tas viss ir tevis dēļ, Karnis. Vai tad tu nesaproti? — viņš irgojas.
— Kas tad ir ar mani? — es nesaprotu.
— Viņi visi tā uzvedas tevis dēļ. Finiks ar saviem cu— kurgraudiem. Cafa skūpsts un Džoenas izģērbšanās. — Viņš neveiksmīgi mēģina runāt nopietnāk. — Viņi ar tevi spēlējas, jo tu esi tik… nu tu jau zini.
— Nē, nezinu, — noskaldu. Un man tiešām nav ne jausmas, par ko viņš gvelž.
— Tas ir tāpat kā toreiz arēnā, kad es biju gandrīz pagalam, bet tu, vienalga, uz mani neskatījies, kad biju kails. Tu esi tik… šķīsta, — viņš beidzot paskaidro.
— Neesmu vis! — esmu sašutusi. — Pēdējā gada laikā es katru reizi, kad tuvumā ir kameras, gandrīz vai rauju tev nost drēbes!
— Nūjā, bet… kapitoliešu acīs tu esi šķīsta, — viņš saka, acīmredzot mēģinādams mani mierināt. — Manuprāt, tu esi perfekta. Viņi vienkārši tevi izzobo.
— Nekā, viņi par mani ņirgājas, un tu tāpat! — dusmojos.
— Nē. — Pīta papurina galvu, bet arvien vēl valda smaidu. Es jau sāku sirsnīgi apsvērt to, kuram no mums Spēlēs vajadzētu palikt dzīvam, kad lifta durvis atveras.
Mums pievienojas Heimičs un Efija, kuri ir ar kaut ko apmierināti. Bet tad Heimiča seja satumst.
Ko es izdarīju? gandrīz jau iebrēcos, bet tad pamanu, ka viņš lūkojas man pāri uz ieeju ēdamistabā.
Elija samirkšķina plakstus tai pašā virzienā un tad jautri iečivinās: — Izskatās, ka šogad jums ir iedots saskaņots pāris!
Pagriežos un ieraugu sarkanmataino eivoksu meiteni, kas pagājušajā gadā mani aprūpēja līdz Spēļu sākumam. Nodomāju, cik patīkami, ka te ir kāds draugs. Un ievēroju, ka jaunajam vīrietim viņai blakus, otram eivok— sam, arī ir sarkani mati. Laikam to Efija bija domājusi ar saskaņotu pāri.
Un tad man pārskrien salti drebuļi. Jo pazīstu arī jaunekli. Es ar viņu neesmu iepazinusies Kapitolijā, bet daudzus gadus esmu bezrūpīgi pļāpājusi Centrā, plēsusi jokus pie Taukās Sē zupas šķīvjiem un pēdējo reizi viņu redzēju bezsamaņā guļam laukumā, kur noasiņoja Geils.
Mūsu jaunais eivokss ir Dārijs.
16
Heimičs sagrābj manu plaukstas locītavu, it kā paredzēdams nākamo kustību, bet es esmu kļuvusi tikpat mēma, kādu Kapitolija spīdzinātāji ir padarījuši Dāriju. Heimičs reiz man pastāstīja, ka eivoksiem kaut ko izdarot ar mēli, lai vini vairs nekad nevarētu runāt. Domās dzirdu rotaļīgo, možo Dārija balsi, kas skan pāri visam Centram, mani ķircinot. Un nevis tā, kā par mani zobojas pārējie uzvarētāji. Mēs tiešām viens otram patikām. Ja Geils viņu redzētu…
Ja speršu kaut soli Dārijam pretī un jebkā izrādīšu, ka esmu viņu pazinusi, viņš par to saņems sodu. Tāpēc mēs vienkārši lūkojamies viens otram acīs. Dārijs, kas tagad ir mēms vergs. Un es, kas drīz dosies nāvē. Ko tad lai mēs sakām? Ka mums ir otra žēl? Ka mums sāp tas, ka sāp otram? Ka mēs priecājamies, jo bijām pazīstami?
Nē, Dārijs diez vai priecājas, ka mani ir ieraudzījis. Ja es būtu bijusi klāt, lai apturētu Tredu, viņš nebūtu mēģinājis glābt Geilu. Viņš nebūtu pataisīts par eivoksu. Un vēl jo vairāk — viņš nebūtu mans eivokss, jo ir pilnīgi skaidrs, ka prezidents Snovs viņu te ir norīkojis man par godu.
Izrauju roku no Heimiča tvēriena un, aizgājusi uz savu iepriekšējo guļamistabu, aizslēdzu durvis. Apsēžos uz gultas malas, ar elkoņiem atbalstos uz ceļiem un iespiežu pieri dūrēs, un tumsā vēroju savu zvērojošo kostīmu, iztēlodamās, ka esmu savās vecajās mājās Divpadsmitajā apgabalā, saritinājusies pie pavarda. Izbeidzoties baterijām, tērps pamazām satumst.
Kad Efija pēc krietna laika pieklauvē, lai sauktu vakariņās, es pieceļos un, novilkusi kombinezonu, to kārtīgi saloku, un kopā ar kroni nolieku uz galda. Vannasistabā nomazgāju no sejas tumšās grima svītras. Uzvelku vienkāršu kreklu un bikses un aizeju pa gaiteni līdz ēdamistabai.
Vakariņu laikā es neko daudz neievēroju, tikai to, ka mūs apkalpo Dārijs un sarkanmatainā meitene. Pie galda sēž Efija, Heimičs, Sinna, Porcija un Pīta un, liekas, runā par atklāšanas ceremoniju. īsti klātesoša sa— jūtos tikai tad, kad speciāli izgāžu šķīvi ar zirņiem un notupstos tos savākt, pirms vēl kāds pagūst mani aizkavēt. Tajā brīdī, kad esmu izgāzusi šķīvi, Dārijs ir man blakus un vienu mirkli mēs abi esam paslēpti no pārējo acīm un lasām zirņus. Mūsu rokas satiekas. Zem sviesta mērces kārtiņas, kas tek no šķīvja, jūtu viņa raupjo ādu. Mēs cieši, izmisīgi saspiežam viens otra pirkstus, tā pasakot visu, ko nekad nevarēsim izteikt vārdos. Bet Efija jau klaigā man aiz muguras, ka "tas nav tavs darbs, Kat— nis!" — un viņš atlaiž manu roku.
Kad ejam skatīties atklāšanas ceremonijas atkārtojumu, es iespiežos uz dīvāna starp Sinnu un Heimiču, jo negribu sēdēt blakām Pītam. Dārija drausmīgais liktenis kaut ko nozīmē man un Geilam, un varbūt pat Heimičam, bet ne jau Pītam. Viņš varbūt pazina Dāriju pietiekami, lai sasveicinoties pamātu viņam ar galvu, bet Centrs viņam nenozīmēja to, ko tas nozīmēja mums pārējiem. Turklāt es uz viņu joprojām dusmojos par to, ka viņš mani izsmēja kopā ar citiem uzvarētājiem, un nepavisam negribu ne viņa līdzjūtību, ne mierinājumu. Neesmu pārdomājusi to, ka arēnā glābšu viņa dzīvību, bet neko vairāk es viņam parādā neesmu.
Noskatos procesijā, kas slīd uz Pilsētas Galveno laukumu, un domāju: jau parastajos gados ir šausmīgi, ka mūs saģērbj kostīmos un liek ratos braukt cauri pilsētai. Bērni šajos kostīmos izskatās muļķīgi, bet novecojošie uzvarētāji, kā izrādās, ir pagalam nožēlojami. Daži no jaunākajiem, piemēram, Džoena un Finiks, vai arī tie, kuru ķermenis nav bijis atstāts novārtā, piemēram, Sī— dere un Bruts, vēl ir cik necik cienījami. Bet vairums pārstāvju, kurus vajā alkohola vai morflinga atkarība vai slimības, govju un koku, un maizes klaipu kostīmos izskatās vienkārši groteski. Pagājušajā gadā mēs visu laiku pļāpājām par katru spēlētāju, bet šogad tikai paretam izskan kāda piezīme. Nav nekāds brīnums, ka pūlis satrakojas, kad parādāmies mēs ar Pītu — tik jauni un stipri, un skaisti savos lieliskajos tērpos. Mēs izskatāmies tieši tādi, kādiem pārstāvjiem ir jāizskatās.