Tiklīdz atkārtojums televīzijā ir beidzies, es pieceļos un pateicos Sinnam un Porcijai par viņu apbrīnojamo darbu, un eju gulēt. Efija vēl atgādina, ka mums jāsatiekas agri pie brokastīm, lai izstrādātu treniņu stratēģiju, bet pat viņa izklausās nomākta. Nabaga Efija. Ar mani un Pītu viņai beidzot gadījās pieklājīgs Spēļu gads, un nu tas viss ir pārvērties totālā ķezā, kurā pat viņa nespēj atrast neko pozitīvu. Man šķiet, ka Kapitolijā kaut kas tāds skaitās īsta traģēdija.
Pēc tam kad esmu aizgājusi gulēt, drīz pie manām durvīm atskan kluss klauvējiens, bet es to izliekos nedzirdam. Šonakt es negribu Pītu. Ne tagad, kad te ir Dārijs. Tas ir gandrīz tikpat ļauni, it kā te būtu Geils. Geils! Kā lai viņu aizmirstu, ja šeit pa gaiteņiem klīst Dārijs?
Murgos man rādās gandrīz tikai mēles. Sākumā es sastingusi un bezpalīdzīga noskatos, kā cimdotas rokas izdara asiņainu amputāciju Dārija mutē. Tad esmu svinībās, kur visiem uz sejām ir maskas un mani vajā kāds ar garu, slapju mēli, un es domāju, ka tas ir Finiks, bet tad viņš mani noķer un noņem savu masku, un tas ir prezidents Snovs, un no viņa uzblīdušajām lūpām pil asiņainas siekalas. Beigās atkal esmu arēnā un mana mēle ir sausa kā smilšpapīrs, un es visu laiku cenšos sasniegt ūdenstvertni, kas attālinās ikreiz, kad jau taisos ūdenim pieskarties.
Pamodusies aizsteberēju uz vannasistabu un tempju ūdeni no krāna tik ilgi, līdz vairs nespēju. Norauju pie— svīdušās drēbes un kaila iekritu atpakaļ gultā, un kaut kā atkal aizmiegu.
Nākamajā rītā pirms iešanas brokastīs kavējos, cik vien ilgi varu, jo negribu apspriest mūsu treniņu stratēģiju. Kas tur būtu, ko apspriest? Visi uzvarētāji tāpat zina, ko spēj citi. Vai vismaz to, ko viņi kādreiz spēja. Tāpēc mēs ar Pītu turpināsim izlikties, ka esam iemīlējušies, un ar to arī pietiek. Es kaut kā vispār negribu to apspriest, īpaši tad, kad blakus mēmi stāv Dārijs. Ilgi dušojos, lēni uzvelku drēbes, ko Sinna atstājis treniņiem, un pa istabā novietoto mikrofonu pasūtu ēdamo. Pēc mirkļa parādās desa, olas, kartupeļi, maize, sula un karsta šokolāde. Pieēdu pilnu vēderu, mēģinādama stiept laiku līdz desmitiem, kad būs jāiet lejā uz Treniņu centru. Deviņos trīsdesmit pie manām durvīm dauzās Heimičs, kam acīmredzami esmu apnikusi, un pavēl man TŪLĪT nākt uz ēdamistabu. Bet es, vienalga, vēl iztīru zobus un tikai tad izeju gaitenī, tā veiksmīgi novilcinādama piecas minūtes.
Ēdamistabā ir tikai Pīta un Heimičs, un viņa seja ir pietvīkusi no alkohola un dusmām. Uz rokas locītavas šim ir tīra zelta aproce ar liesmu rakstu — tā noteikti ir piekāpšanās Efijas idejai par saskaņotām pazīšanās zīmēm -, ko viņš nepatikā groza. Patiesībā rokassprādze ir ļoti glīta, bet, kad viņš to virpina, tā atgādina kaut ko, kas ierobežo valkātāja brīvību — kā rokudzelži, nevis rotaslieta. — Tu nokavējies, — viņš man uzrūc.
— Piedod. Aizgulējos, pēc tam kad pusi nakts mocījos ar murgiem par sakropļotām mēlēm, — gribu izklausīties naidīga, bet teikuma beigās mana balss aizķeras.
Heimičs drūmi pablenž, bet piekāpjas. — Nu labi, tas nekas. Šodien treniņos jums ir divi uzdevumi. Pirmkārt, jūs paliksiet iemīlējušies.
— Tas nu būtu skaidrs, — piekrītu.
— Un, otrkārt, jūs iegūsiet draugus, — Heimičs turpina.
— Nē! Es nevienam no viņiem neuzticos, vairumu nevaru ciest un labprātāk darbotos tikai divatā.
— Es arī sākumā tā teicu, bet… — Pīta iesāk.
— Bet ar to nepietiks, — Heimičs pārliecinoši pārtrauc. — Šoreiz jums vajag vairāk sabiedroto.
— Kāpēc? — es nesaprotu.
— Tāpēc, ka jūs esat daudz sliktākā situācijā nekā pārējie. Jūsu sāncenši cits citu pazīst jau daudzus gadus. Kā tu domā, kas būs viņu pirmais mērķis? — viņš jautā.
— Mēs. Un mēs nevaram izdarīt neko, kas varētu pārspēt senu draudzību, — es klīrējos. — Kāpēc tad vispār pūlēties?
— Tāpēc, ka jūs varat cīnīties. Jums ir piekrišana pūlī. Tādēļ jūs varētu būt vēlami sabiedrotie. Bet tikai tad, ja parādīsiet pārējiem, ka gribat darboties komandā, — Heimičs paskaidro.
— Tu liec saprast, ka šogad uzstāj, lai mēs pievienojamies karjeristiem? — prasu, nespēdama noslēpt nepatiku. Parasti tajā grupā apvienojas pārstāvji no Pirmā, Otrā un Ceturtā apgabala un varbūt vēl daži izcili labi cīnītāji, un tad viņi kopējiem spēkiem izmedī vājākos.
— Tāda jau visu laiku bija mūsu stratēģija, vai ne tā? Trenēties kā karjeristiem? — Heimičs dod pretī. — Un tas, kuri būs karjeristu barā, parasti tiek izlemts pirms Spēļu sākuma. Pagājušogad Pīta knapi spēja pievienoties.
Atminos gan, kādu naidu pagājušajās Spēlēs izjutu, uzzinot, ka Pīta ir uz vienu roku ar karjeristiem. — Mums tātad jāmēģina apvienoties ar Finiku un Brutu — vai tas ir tas, ko tu gribi?
— Ne gluži. Uzvarētāji ir viņi visi. Ja jums tā patīk labāk, izveidojiet paši savu bandu. Izvēlieties tos, kuri jums patīk. Es ieteiktu Čafu un Sīderi. Kaut gan Finiku arī nevajadzētu ignorēt, — Heimičs pamāca. — Atrodiet kādu, kurš varētu būt jūsu komandā un kurš jums varētu noderēt. Atcerieties, ka jūs vairs nebūsiet arēnā līdzās izbiedētiem bērniem. Lai kādā stāvokli tie cilvēki arī būtu, viņi ir pieredzējuši slepkavas.
Varbūt viņam ir taisnība. Tikai — kam es varu uzticēties? Varbūt Slderei. Bet vai tiešām gribu ar viņu apvienoties un varbūt vēlāk nogalināt? Nē. Bet ar Rū es vienojos tādos pašos apstākļos. Pasaku Heimičam, ka pamēģināšu, kaut arī man liekas — īpaši labi gan neveiksies.
Efija atnāk mazliet agrāk, lai mūs vestu lejā, jo pagājušajā gadā mēs gan ieradāmies laikā, bet bijām paši pēdējie. Bet Heimičs pasaka: viņš negrib, lai Efija mūs pavada uz vingrošanas zāli. Neviens no uzvarētājiem tur neieradīsies ar aukli, un, tā kā mēs esam visjaunākie, tieši tāpēc mums ir vēl jo svarīgāk būt pašpietiekamiem. Tā nu viņai nākas samierināties ar mūsu pavadīšanu līdz liftam, satraukšanos par frizūrām un pogas nospiešanu mūsu vietā.