Brauciens ir tik īss, ka sarunām īsti nav laika, bet, kad Pīta saņem manu roku, es to neatrauju. Iepriekšējā naktī es viņu drīkstēju ignorēt, bet treniņā mums ir jāuzstājas kā nešķiramam pārim.
Efijai gan nevajadzēja uztraukties par to, ka mēs ieradīsimies pēdējie. Atnākuši ir tikai Bruts un īnobārija — sieviete no Otrā apgabala. īnobārijai ir apmēram trīsdesmit gadi, un es par viņu atceros tikai to, ka viņa kādā cīņā aci pret aci nogalināja savu pretinieku, ar zobiem uzplēšot tam rīkli. Tādēļ viņa kļuva tik slavena, ka pēc tam, kad bija uzvarējusi, viņa izmainīja zobu formu, un tagad tie ir smaili kā ilkņi un ar zelta pārklājumu. Kapitolijā viņai apbrīnotāju netrūkst.
Desmitos ir sanākusi tikai puse pārstāvju. Treniņu vadītāja Etala sāk tieši laikā, nelikdamās ne zinis par nedaudzajiem klausītājiem. Varbūt viņa to jau bija gaidījusi. Jūtos tā kā atvieglota, jo te'nav vismaz duča cilvēku, ar kuriem man būtu jāizliekas draudzīgai. Etala uzskaita nodaļas, kur var uzlabot gan cīņas, gan izdzīvošanas prasmes, un atlaiž mūs trenēties.
Pasaku Pītam, ka, manuprāt, būs labāk, ja mēs izšķirsimies, jo tā varēsim apgūt vairāk prasmju. Viņš aiziet mētāt šķēpus kopā ar Brutu un Čafu, bet es tikmēr dodos uz mezglu siešanas nodaļu. Tur neiet gandrīz neviens. Man patīk treneris, un viņš mani labprāt atceras, varbūt tāpēc, ka es pie viņa pabiju iepriekšējā reizē. Viņš ir apmierināts, redzot, ka joprojām protu izlikt cilpu, kas uzrauj pretinieku aiz kājas kokā. Viņš ir ievērojis arī slazdus, ko pagājušajā gadā izliku arēnā, un neuzskata mani par iesācēju, tāpēc palūdzu viņam parādīt visus mezglus, kuri, viņaprāt, varētu noderēt, un vēl dažus tādus, ko droši vien nemūžam neizmantošu. Es loti labi varētu pavadīt visu rītu kopā ar viņu, bet pēc pusotras stundas kāds apliek man apkārt rokas un kādi pirksti viegli pabeidz sarežģīto mezglu, ap kuru tobrīd svīzdama ņemos. Tas, protams, ir Finiks, kas bērnībā laikam gan to vien ir darījis kā vicinājis trijžuburi un vijis virvju tīklus ar pārsmalcinātiem mezgliem. Mirkli vēroju, kā viņš paņem gabalu auklas, uztaisa cilpu un man par prieku tēlo, ka pakaras.
Izbolījusi acis, aizeju uz nākamo brīvo nodaļu, kur mācās iekurt uguni. Es jau ļoti labi protu sakraut pašu ugunskuru, bet joprojām esmu atkarīga no sērkociņiem, kas aizšķiltu uguni. Tāpēc treneris liek man darboties ar kramu, tēraudu un apdegušu drēbi. Tas ir daudz grūtāk, nekā izskatās, un, pat pilnīgi koncentrējoties, man nepieciešama kāda stunda, līdz uguns iedegas. Paceļu galvu ar triumfējošu smaidu sejā un ieraugu, ka neesmu viena.
Man blakus darbojas abi Trešā apgabala pārstāvji; viņi pūlas uzšķilt uguni ar sērkociņiem. Iedomājos, ka varētu iet prom, bet man ļoti gribas vēlreiz pamēģināt kramu, un, ja man būs Heimičam jāziņo, kā es mēģināju ar kādu sadraudzēties, tad šie divi varētu būt ciešama izvēle. Abi ir augumā sīki, ar pelnu pelēku ādu un melniem matiem. Sieviete, vārdā Stiepule, laikam ir apmēram manas mātes gados un runā klusā, inteliģentā balsī. Bet uzreiz pamanu, ka viņai ir paradums teikuma vidū apklust, it kā būtu par sarunas biedru pavisam aizmirsusi. Vīrieti sauc Bītijs, un viņš ir mazliet nervozs. Bītijam uz deguna ir brilles, bet viņš bieži skatās apakš tām. Abi ir nedaudz dīvaini, bet es esmu diezgan droša, ka viņi nemēģinās man likt justies neērti, izmetoties pliki. Un viņi ir no Trešā apgabala. Varbūt viņi apstiprinās manas aizdomas par tur notikušo sacelšanos.
Pārlaižu acis Treniņu centram. Pīta stāv starp nažu metējiem, kas bārsta rupjus jokus. Abi morflinga atkarīgie pārstāvji no Sestā apgabala darbojas kamuflāžas nodaļā, kur krāso viens uz otra ģīmja koši rozā spirāles. Vīrietis no Piektā apgabala vemj vīnu zobenu cīņas nodaļā. Finiks un vecā sieviete no viņa apgabala trenējas loka šaušanas nodaļā. Džoena Meisone atkal ir kaila un ieellojas cīkstēšanās raundam. Izlemju palikr turpat, kur esmu.
Stiepule un Bītijs ir tīri laba kompānija. Viņi liekas gana draudzīgi, bet neuzmācas. Mēs tērzējam par saviem talantiem; viņi stāsta, ka visu ko izgudrojot, un uz šī fona mana tēlotā interese par modi ir visai nepārliecinoša. Stiepule parāda kaut kādu vīļu šuvotāju, pie kā viņa pašlaik strādājot.
— Tas sajūt auduma blīvumu un tad izvēlas stiprumu… — viņa skaidro un, tā arī nepabeigusi, aizraujas ar sausu salmu vīkški.
— Pavediena stiprumu, — Bītijs pabeidz skaidrojumu. — Automātiski. Tas izslēdz cilvēka izdarītas kļūdas. — Viņš vēl izstāsta to, kā viņam nesen esot izdevies radīt mūzikas čipu, kas ir tik maziņš, ka to var paslēpt sīkā spīgulītī, bet tajā ietilpst dziesmas vairāku stundu garumā. Atceros, ka Oktāvija par to stāstīja manā kāzu fotosesijā, un jaušu izdevību parunāties par sacelšanos.
— A, jā. Mana sagatavošanas komanda pirms dažiem mēnešiem satraucās, šķiet, par to, ka nevarēja tos čipus dabūt, — es it kā starp citu saku. — Laikam daudzi pasūtījumi no Trešā apgabala aizkavējās.
Bītijs nopēta mani zem briļļu stikliem. — Jā. Vai ogļu piegādē arī šogad ir notikusi kāda kavēšanās? — viņš pajautā.
— Nē. Mēs gan zaudējām pāris nedēļu, kad ieradās jauns Galvenais Miera sargs un viņa komanda, bet tas nebija nekas īpašs. Es domāju, attiecībā uz ogļu piegādi. Divas nedēļas sēdēt mājās un neko nedarīt vairumam cilvēku vienkārši nozīmē divas nedēļas dzīvot izsalkušiem.