Pīta paceļ galvu un lūkojas manī domīgi sarauktām uzacīm. — Viņas nāve bija visļaunākā, vai ne?
— Nekāda labā nebija neviena nāve, — nosaku, atcerēdamās, kā dzīvi beidza Spīgala un Kāto.
Pītu izsauc, un es gaidu viena. Paiet piecpadsmit minūtes. Tad pusstunda. Kad pienāk mana kārta, ir pagājušas jau gandrīz četrdesmit minūtes.
Ieejot zālē, sajūtu asu tīrāmā līdzekļa smaku un ievēroju, ka telpas centrā ir izvilkts viens no vingrošanas paklājiņiem. Noskaņojums ir pavisam citāds nekā pagājušajā gadā, kad Spēļu rīkotāji bija pa pusei piedzērušies un izklaidīgi knibinājās ap uzkodām uz dzīru galda. Patlaban viņi par kaut ko sačukstas un izskatās viegli aizkaitināti. Ko Pīta tādu izdarīja? Vai viņus kaut kas ir satraucis?
Sajūtu mostamies raizes. Tas nav labi. Negribu, lai Pīta izceļas kā vienīgais mērķis Spēļu rīkotāju dusmām. Tas ir mans pienākums. Novērst uguni no Pītas. Bet kā viņam izdevās tos satraukt? Jo man gribētos izdarīt to pašu un vēl vairāk. Izlauzties cauri to cilvēku pašapmierinātībai, kuri izmanto savu prātu, lai atrastu izklaidējošus veidus, kā mūs nogalināt. Kaut arī ir tiesa, ka esam pakļauti Kapitolija nežēlībai, — likt viņiem saprast, ka tāpat tai pakļauti ir arī viņi.
Vai jums ir kaut mazākā nojausma, cik ļoti es jūs ienīstu? Jūs, kas esat savas spējas veltījuši Spēlēm?
Mēģinu notvert Plūtarha Hevensbī skatienu, bet šķiet, ka viņš mani neievēro speciāli, tieši tāpat kā visu treniņu laiku. Atceros, kā viņš mani sameklēja, lai uzaicinātu uz deju, un cik apmierināti izrādīja zobgaļsīli uz sava pulksteņa. Draudzīgai attieksmei te nav vietas. Un kā lai būtu, ja es esmu tikai pārstāve, bet viņš — Galvenais Spēļu rīkotājs? Tik varens, tik tāls, tik drošs…
Pēkšņi es zinu, ko darīšu. Kaut ko tādu, pēc kā viņi pavisam aizmirsīs to, ko izdarīja Pīta. Aizeju uz mezglu siešanas nodaļu un paņemu virvi. Sāku ar to darboties, bet man iet grūti, jo pati tādu mezglu vēl nekad neesmu sējusi. Es tikai noskatījos, kā to savij Finika veiklie pirksti, un tie kustējās ļoti ātri. Pēc kādām desmit minūtēm man izdodas izveidot pienācīgu cilpu. Izvelku telpas vidū vienu no lellēm, kas ir paredzētas kā mērķis šaušanai, un pakaru to aiz kakla pie līdztekām. Būtu jauki sasiet lelles rokas aiz muguras, bet man ir bail, ka varbūt pietrūks laika. Aizsteidzos uz kamuflāžas nodaļu, kur kāds no pārstāvjiem ir radījis pilnīgu jucekli; tie noteikti bija abi morflinga atkarīgie. Bet es atrodu pa pusei tukšu bundžu ar asinssarkanu ogu sulu, kas derēs, lai īstenotu manu nodomu. Lelles miesaskrāsas audums ir piemērots. Ar pirkstiem uzmanīgi uzkrāsoju vārdus, neļaudama rīkotājiem tos ieraudzīt. Un tad ātri atkāpjos, lai pavērotu izteiksmi Spēļu rīkotāju sejās, kad viņi izlasa, kas ir rakstīts uz lelles.
SENEKA KREINS
17
Viņi reaģē nekavējoties un tieši tā, kā vajadzīgs, lai es justos apmierināta. Vairākiem pat izlaužas kliedziens. Citi palaiž vaļā vīna glāzes, kas šķindot sašķīst uz grīdas. Divi, kā rādās, taisās paģībt. Visi kā viens izskatās šokēti.
Nu man ir izdevies pievērst Plūtarha Hevensbī uzmanību. Viņš rāmi lūkojas manī, un viņam starp pirkstiem tek tikko saspiestā persika sula. Beidzot viņš nokremšļo— jas un saka: — Tagad jūs varat iet, Everdīnas jaunkundz.
Cienīgi pamāju un pagriežos uz promiešanu, bet pēdējā brīdī nespēju atturēties un pārmetu pār plecu ogu sulas bundžu. Dzirdu, kā tās saturs izšlakstās uz lelles un saplīst vēl pāris vīna glāžu. Kad aiz manis aizveras lifta durvis, redzu, ka neviens nav izkustējies.
Tas viņus pārsteidza. Es rīkojos neapdomīgi un bīstami, un nav šaubu, ka man nāksies to desmitkārtīgi atmaksāt. Bet šobrīd esmu gandrīz pacilāta un ļauju sev to izbaudīt.
Man gribas uzreiz uzmeklēt Heimiču un pastāstīt viņam par savu izrādi, bet nevienu nemana. Laikam gatavojas vakariņām, un es nolemju ieiet dušā, jo manas rokas ir notraipījusi sula. Stāvēdama ūdens strūklā, sāku apcerēt, vai mans izlēciens tiešām bija saprātīgs. Man vienmēr vispirms vajadzētu atbildēt uz jautājumu: "Vai tas palīdzēs glābt Pītas dzīvību?" Netiešā veidā mana rīcība varētu tam kaitēt. Treniņos notiekošais ir stingri glabāts noslēpums, tāpēc nav nekādas jēgas ar mani kaut ko pasākt, jo neviens jau nezinās, kāds tad ir bijis mans nodarījums. Pagājušajā gadā mana neapdomība atmaksājās. Bet tas bija citāds noziegums. Ja Spēļu rīkotāji ir uz mani dusmīgi un nolemj mani sodīt arēnā, uzbrukumā varētu ciest arī Pīta. Varbūt izdarījos pārāk impulsīvi. Bet vienalga… nevarētu teikt, ka es nožēloju.
Kad sapulcējamies uz vakariņām, ievēroju, ka Pītas rokas klāj blāvi, daudzkrāsaini plankumi, kaut arī viņa mati vēl ir mitri pēc vannošanās. Viņš laikam tomēr izvēlējās kamuflāžu. Tiklīdz pasniedz zupu, Heimičs ķeras klāt jautājumam, kas interesē visus: — Nu stāstiet — kā jums gāja skatē?
Mēs ar Pītu pārmijam skatienus. Man kaut kā nemaz negribas skaļi stāstīt, ko izdarīju. Ēdamistabas mierā mūsu klusēšana ir ļoti aizdomīga. — Tu pirmais! — es mudinu. — Tu laikam paveici kaut ko ļoti īpašu. Man bija jāgaida četrdesmit minūtes, līdz atļāva iet iekšā.
Rādās, ka Pītu nomoka tāds pats negribīgums kā mani. — Nu, es… es izvēlējos kamuflāžu, kā jau tu ieteici, Katnis. — Viņš vilcinās. — Vispār tā nebija gluži kamuflāža. Es tikai izmantoju krāsas.
— Un ko tu ar tām izdarīji? — prasa Porcija.
Atceros, cik satraukti bija Spēļu rīkotāji, kad es ienācu vingrošanas zālē. Tur smakoja pēc tīrāmā līdzekļa. Zāles vidū bija uzsegts vingrošanas paklājs. Vai tam vajadzēja paslēpt kaut ko tādu, ko nevarēja nomazgāt? — Tu kaut ko uzkrāsoji, vai ne? Uzgleznoji.