— Tu redzēji? — Pīta pajautā.
— Nē. Bet šie bija pamatīgi nopūlējušies to visu noslēpt, — atbildu.
— Nūjā, tas jau būtu tikai normāli. Nedrīkst pieļaut, ka pārstāvji ieraudzītu to, ko darījis kāds cits, — Efija bezrūpīgi atgādina. — Ko tu uzgleznoji, Pīta? — Viņas skatiens ir maigs. — Vai Katnisu?
— Kāpēc lai viņš gleznotu mani, Efij? — mazliet aizkaitināta izsaucos.
— Lai parādītu, ka viņš darīs visu, ko spēj, lai tevi pasargātu. Vismaz Kapitolijā tā domā. Vai tad viņš brīvprātīgi nepieteicās iziet arēnā kopā ar tevi? — Efija skaidro, it kā tas būtu pilnīgi pašsaprotami.
— Vispār es uzgleznoju Rū, — Pīta iejaucas. — Kā viņa izskatījās pēc tam, kad Katnisa bija viņu noklājusi ar ziediem.
Pie galda ilgu laiku valda klusums, kamēr visi to sagremo. — Un ko tieši tu gribēji ar to panākt? — Heimičs drausmīgi mierīgi iejautājas.
— īsti nezinu. Man tikai gribējās viņus kaut vai uz vienu acumirkli saukt pie atbildības. Tāpēc ka viņi nogalināja to meitenīti.
— Tas ir šausmīgi. — Izklausās, ka Efija tūlīt sāks raudāt. — Tā domāt… tas ir aizliegts, Pīta. Pilnīgi. Tā tu tikai sagādāsi sev un Katnisai vēl vairāk nepatikšanu.
— Tur nu man Efijai jāpiekrīt, — piebalso Heimičs. Porcija un Sinna nesaka neko, bet izskatās ļoti nopietni. Protams, viņiem ir taisnība. Bet, kaut arī mani satrauc tas, ko izdarīja Pīta, uzskatu, ka tas bija brīnišķīgi.
— Laikam nav pārāk piemērots brīdis, lai pieminētu, ka es pakāru lelli un uzrakstīju uz tās Senekas Kreina vārdu, — ierunājos. Un panāku vēlamo efektu. Mirkli ir jūtama neticība, bet tad uz manis kā ķieģeļu siena sabrūk pārējo nosodījums.
— Tu… pakāri… Seneku Kreinu? — Sinna stomās.
— Jā. Es rādīju savas jaunās mezglu siešanas iemaņas, un viņš kaut kā iekļuva cilpā.
— Vai, Katnis, — Efija klusi novaidas. — Kā tu vispār par to uzzināji?
— Vai tad tas ir noslēpums? Pēc prezidenta Snova izturēšanās tā nevarēja spriest. Man pat likās, ka viņš tieši vēlas, lai es to zinātu, — turpinu. Efija aiziet no galda, piespiedusi sejai salveti. — Esmu sarūgtinājusi Efiju. Vajadzēja melot un pateikt, ka šāvu ar loku.
— Varētu padomāt, ka mēs to izdarījām speciāli, — Pīta piebilst un pavisam vieglītēm man uzsmaida.
— Vai tad tā nebija? — Porcija jautā, ar pirkstiem spiezdama ciet plakstus, it kā acīs spīdētu pārlieku spilgta gaisma.
— Nē, — atbildu un palūkojos uz Pītu, juzdama kaut ko jaunu — atzinību. — Neviens no mums pirms ieiešanas zālē nezināja, ko darīs.
— Un, Heimič, — Pīta atceras vēl kaut ko. — Mēs izlēmām, ka arēnā negribam nekādus sabiedrotos.
— Tas labi. Tādā gadījumā es nebūšu atbildīgs, ja kādu no maniem draugiem nogalinās jūsu stulbuma dēļ, — viņš tikai nosaka.
— Tā jau mums likās, — attraucu.
Pabeidzam maltīti klusēdami, bet, kad pieceļamies, lai ietu uz dzīvojamo istabu, Sinna apliek man roku un viegli paspiež. — Nāc, iesim paskatīties treniņu rezultātus.
Sapulcējamies ap televizoru, un mums pievienojas arī Efija ar apsarkušām acīm. Apgabalu pēc apgabala tiek parādīti pārstāvju portreti un zem tiem — punktu skaits. No viena līdz divpadsmit. Kā jau bija gaidāms, daudz punktu ir Kašmirai, Mirdzumam, Brutam, Inobārijai un Finikam. Pārējiem ir vidējs vai mazs punktu skaits.
— Vai kādreiz ir iedota arī nulle? — pajautāju.
— Nē, bet kādreiz jau ir pirmā reize, — Sinna atsaucas.
Un izrādās, ka viņam ir taisnība. Jo tas, ka gan man, gan Pītam iedod divpadsmit punktus, ieies Bada Spēļu vēsturē. Taču nevienam nenesas prāts uz svinībām.
— Kāpēc viņi tā izdarīja? — es nesaprotu.
— Lai pārējiem nebūtu citas izvēles, kā mesties virsū jums. — Heimičs ir ļoti tiešs. — Ejiet gulēt. Es nespēju uz jums skatīties.
Pīta, ne vārda neteikdams, pavada mani uz istabu, bet, pirms viņš pagūst novēlēt labunakti, es viņu apskauju un pieglaužu galvu pie krūtīm. Viņa plaukstas glāstot slīd man pār muguru, un viņš piespiež vaigu maniem matiem. — Piedod, ja visu padarīju vēl ļaunāku, — es lūdzu.
— Ne jau ļaunāku kā es. Bet kāpēc tu to darīji?
— Nezinu. Lai parādītu, ka neesmu tikai skrūvīte viņu Spēlēs? — atbildu ar pretjautājumu.
Viņš īsi iesmejas, noteikti atcerēdamies nakti pirms Spēlēm pagājušajā gadā. Mēs bijām uz jumta, jo nevarējām aizmigt. Pīta tajā naktī kaut ko tādu pateica, bet es toreiz nesapratu, ko viņš ar to bija domājis. Tagad saprotu.
— Arī es, — viņš atzīstas. — Un es nesaku, ka nemēģināšu. Tas ir, ka nemēģināšu tevi dabūt atpakaļ mājās. Bet ja runājam pilnīgi atklāti…
— Ja runājam pilnīgi atklāti, tad tu domā — prezidents Snovs droši vien tāpat ir devis tiešu rīkojumu, ka mums ir jāmirst arēnā, — es pabeidzu.
— Tas man ir ienācis prātā, — Pīta piekrīt.
Man arī tas ir ienācis prātā. Vairākas reizes. Bet, kaut arī zinu, ka nekad nepametīšu arēnu dzīva, tomēr vēl ceru, ka tas izdosies Pītam. Galu galā ogas bija nevis viņa, bet mana ideja. Neviens nešaubās, ka Pītas mestais izaicinājums bija mīlestības vārdā. Varbūt tāpēc prezidents Snovs gribēs viņu atstāt dzīvu — sabradātu un ar salauztu sirdi — kā nesatricināmu brīdinājumu visiem.
— Bet pat ja tā, ikviens zinās, ka mēs cīnījāmies līdz galam, vai ne? — Pīta jautā.
— Visi to zinās, — es piekrītu. Un pirmo reizi norobežojos no savas traģēdijas, kas prasīja visus manus spēkus pēc Spaidu izziņošanas. Atceros, kā Vienpadsmitajā apgabalā nošāva veco vīru, atceros Boniju un Tvilu un baumas par sacelšanos. Jā, apgabalos visi skatīsies, kā es uzņemu savu nāvessodu, kā prezidents Snovs pēdējo reizi demonstrē savu varu. Vini meklēs kādu zīmi, ka nav cīnījušies velti. Ja man izdosies skaidri parādīt, ka joprojām, līdz pašām beigām nepakļaujos Kapitolijam, tad Kapitolijs gan nogalinās mani… bet ne manu garu. Kā vēl labāk dot cerību dumpiniekiem?