Skaistākais manā idejā ir tas, ka lēmums glābt Pītas dzīvību, atdodot savējo, arī ir izaicinājums. Es atsakos spēlēt Bada Spēles pēc Kapitolija noteikumiem. Mani privātie nodomi ir pilnīgā pretrunā ar publiskajiem. Un, ja es tiešām varētu izglābt Pītu… revolūcijai tas būtu ideāls. Jo mirusi es būšu vērtīgāka. Mani varēs pārvērst par tādu kā mocekli cēlā mērķa labad un uzkrāsot manu seju uz karogiem, un tas cilvēkus iedvesmos vairāk nekā jebkas, ko spētu paveikt dzīva. Bet Pīta būs vērtīgāks, ja būs dzīvs un traģisks, jo viņš savas sāpes spēs ietērpt vārdos, kas iedvesmos ļaudis.
Ja Pīta zinātu, ka es kaut ko tādu perinu, viņš tūlīt zaudētu savaldīšanos, tāpēc tikai pajautāju: — Ko lai mēs sadarām savās beidzamajās dienās?
— Es tikai vēlos katru atlikušās dzīves minūti pavadīt kopā ar tevi, — Pīta atbild.
— Nu tad nāc, — atsaucos un ievelku vinu savā istabā.
Tā ir tāda greznība — atkal gulēt kopā ar Pītu. Nebiju pamanījusi, ka esmu tā izslāpusi pēc otra cilvēka tuvuma. Ka tik ļoti vēlos tumsā sajust viņu sev blakus. Vēlos, kaut nebūtu izniekojusi pēdējās naktis, nelaižot viņu pie sevis. Ieslīgstu miegā, gozēdamās viņa siltumā, un, kad es atkal atveru acis, pa logu jau iespīd dienas gaisma.
— Tu nemurgoji, — viņš bilst.
— Nemurgoju, — es piekrītu. — Un tu?
— Nē. Es jau biju aizmirsis, kā ir pa īstam izgulēties.
Kādu laiku mēs vienkārši guļam nomodā, nesteigdamies uzsākt dienu. Rīt būs intervija televīzijā, tāpēc šodien Efijai un Heimičam vajadzētu mūs apmācīt. Atkal būs augstpapēžu kurpes un sarkastiski komentāri. Bet tad sarkanmatainā eivoksu meitene atnes zīmīti no Efijas, kas vēsta: ņemot vērā, ka mums nupat bija turneja, viņi ar Heimiču esot izlēmuši, ka mēs spēsim adekvāti izturēties publikas priekšā. Nekādas apmācības nebūs.
— Tiešām? — Pīta neticīgi izņem man no rokām zīmīti un izlasa. — Vai tu zini, ko tas nozīmē? Visa diena piederēs mums vieniem pašiem.
— Žēl, ka mēs nekur nedrīkstam iet, — skumji novelku.
— Kas to saka?
Jumts. Mēs pasūtām kaudzi ēdamā, paķeram dažas segas un dodamies piknikā uz jumta. Mums ir pikniks visas dienas garumā ziedošā dārzā, kur šķind vēja zvaniņi. Mēs ēdam. Mēs sauļojamies. Es saplūcu nokārušās vīnstīgas un praktizējos siet mezglus un aust tīklus, izmantojot treniņos iegūtās prasmes. Pīta mani zīmē. Mēs izdomājam spēli ar spēka lauku, kas apjož jumtu, — viens no mums pret to met ābolu, un otram tas ir jānoķer.
Neviens mūs netraucē. Vēlā pēcpusdienā es guļu, ielikusi galvu Pītam klēpī, un viju puķu vainagu, bet viņš mudžinās manos matos, apgalvodams, ka trenējoties siet mezglus. Pēc brīža viņa rokas aprimst. — Kas ir? — pajautāju.
— Vēlos, kaut varētu šo mirkli sastindzināt un palikt tajā dzīvot uz visiem laikiem.
Kad Pīta izmet tāda veida teikumus, kas norāda uz viņa bezgalīgo mīlestību pret mani, parasti sajutos vainīga un slikta. Bet tagad man ir tik silti un es esmu tā atslābinājusies un nespēju satraukties par nākotni, ka man pasprūk: — Labi.
Dzirdu vina balsī smaidu. — Tu to tātad atļausi?
— Atļaušu.
Viņš atkal atsāk mezglot manus matus, un es iesnau— žos, bet viņš mani pamodina, lai noskatītos saulrietu. Saule slīd aiz Kapitolija jumtiem krāšņās, dzelteni oranžās debesīs. — Man likās, ka tu gribēsi to redzēt, — Pīta saka.
— Paldies. — Man saulrietu ir atlicis tik, cik var saskaitīt uz pirkstiem, un es negribu palaist garām nevienu no tiem.
Mēs neejam vakariņot kopā ar pārējiem, un neviens mūs arī nesauc.
— Es par to priecājos. Man ir apnicis padarīt visus apkārtējos nelaimīgus, — Pīta saka. — Visi raud. Vai arī Heimičs… — Viņam nav jāturpina.
Paliekam uz jumta līdz gulētiešanas laikam un tad klusi noslīdam lejā uz manu istabu, nevienu nesatikuši.
Nākamajā rītā mūs pamodina mana sagatavošanas komanda. Ieraugot mani un Pītu guļam kopā, Oktāvija nevar noturēties un uzreiz sāk bimbot. — Tu atceries, ko mums sacīja Sinna, — nikni baras Vīnija. Oktāvija pamāj un iziet šņukstēt ārā.
Pītam ir jāatgriežas savā istabā, lai sagatavotos, un es palieku trijatā ar Vīniju un Flāviju. Parastā tērgāšana nesākas. Abi runā pavisam maz, tikai laiku pa laikam liek man pacelt zodu vai izsaka kādu piezīmi par grima tehniku. Ir jau gandrīz pusdienlaiks, kad sajūtu, ka kaut kas pil man uz pleca, un pagriezusies ieraugu Flāviju, kas griež manus matus, un viņam pār vaigiem plūst asaras. Vīnija pablenž uz viņu, un Flāvijs klusi noliek šķēres uz galda un iet prom.
Paliek tikai Vīnija; viņas seja ir tik bāla, ka liekas — tetovējumi varētu nolobīties. Apņēmībā viņa gandrīz skarbi izveido man frizūru, apkopj nagus un uzklāj grimu, darbodamās ļoti ātri, lai kompensētu klāt neesošos kolēģus. Visu laiku viņa izvairās no mana skatiena. Tikai tad, kad Sinna atnāk apskatīt mani un atlaist Vīniju, viņa saņem manas rokas, palūkojas tieši acīs un saka: — Mēs visi gribētu, lai tu zini, ka… ka bija liels gods tevi sapost. — Tad viņa strauji aiziet.
Mana sagatavošanas komanda. Manu dumjo, seklo, pieķērīgo, ar spalvām un ballītēm apsēsto lutekļu atvadas gandrīz salauž manu sirdi. No Vīnijas pēdējiem vārdiem bija skaidri saprotams, ka mēs visi zinām — es neatgriezīšos. Vai to zina pilnīgi visi? Paskatos uz Sinnu. Viņš noteikti zina. Bet Sinna tak apsolīja, ka viņa asaras man nedraud.
— Ko es šovakar vilkšu? — jautāju, nopētīdama drēbju maisu ar manu kleitu.
— Prezidents Snovs pats personīgi pasūtīja kleitu, — Sinna atbild un atver maisa rāvējslēdzēju, atklājot vienu no kāzu kleitām, kas man bija mugurā fotosesijā. Kleita ir no smaga, balta zīda, ar dziļu izgriezumu un ciešu ņieburu un piedurknēm, kas no manām plaukstu locītavām sniedzas līdz grīdai. Un pērles. Visur ir pērles. Ar pērlēm ir izšūta kleita, pērles nokarājas virtenēs no mana kakla un veido tiāru plīvuram. — Kaut arī fotoseansa vakarā izziņoja Ceturkšņa Spaidus, tomēr notika balsojums par mīļāko kleitu un šī uzvarēja. Prezidents saka: tev tā šovakar jāvelk. Mūsu iebildumus vērā neņēma.