Paberzēju starp pirkstiem zīda audumu, mēģinādama saprast, ko prezidents Snovs ir izdomājis. Droši vien tāpēc, ka esmu vislielākā vaininiece, manām sāpēm, zaudējumam un pazemojumam ir jābūt visu uzmanības centrā. Viņš domā, ka tad viss būs acīm redzams. Prezidents ir manu līgavas kleitu pārvērtis par līķautu, un tas ir tik barbariski, ka tiešām mani smagi aizskar un atstāj sirdī trulu sāpi. — Nūjā, būtu žēl izniekot tik skaistu kleitu, — nosaku.
Sinna saudzīgi palīdz man uzvilkt tērpu. Kad kleita noslīd uz maniem pleciem, es tos neapmierināti paraustu. — Vai tā jau no sākta gala bija tik smaga? — Atceros, ka vairākas kleitas bija gan diezgan smagas, bet ir sajūta, ka šī te sver kādu tonnu.
— Apgaismojuma dēļ man vajadzēja veikt dažas izmaiņas, — Sinna paskaidro. Es pamāju, bet nesaprotu, kāda tam nozīme. Sinna uzvelk man kurpes, apliek pērļu rotas un plīvuru. Pielabo grimu. Liek man pastaigāt.
— Tu izskaties satriecoši, — viņš paslavē. — Paklau, Katnis, tas ņieburs ir ļoti piegulošs, tāpēc negribu, lai tu cel rokas virs galvas. Vismaz kamēr nesāksi griezties.
— Vai man atkal būs jāgriežas? — jautāju, iedomādamās savu pagājušā gada kleitu.
— Esmu pārliecināts, ka Cēzars to lūgs. Un, ja nelūgs, ierosini to pati. Bet ne uzreiz. Pietaupi to grandiozajam noslēgumam, — Sinna pamāca.
— Dod man zīmi, lai es zinātu, kad, — ierosinu.
— Labi. Vai esat kaut ko izdomājuši intervijai? Heimičs jūs esot atstājis pašu ziņā.
— Nē, šogad improvizēšu. Jocīgākais ir tas, ka es vispār nenervozēju. — Tā tiešām ir. Lai kā mani ienīstu prezidents Snovs, kapitolieši ir manā pusē.
Pie lifta satiekamies ar Efiju, Heimiču, Porciju un Pītu. Viņš ir tērpies elegantā smokingā un baltos cimdos. Tā uz kāzām ģērbjas līgavaiņi šeit, Kapitolijā.
Mājās viss ir daudz vienkāršāk. Līgava parasti noīrē kleitu, kas ir vilkta jau simtiem reižu. Vīrietim mugurā ir kaut kas tīrs, kas nav gluži ogļrača apģērbs. Abi aizpilda kaut kādus formulārus Tiesas ēkā, un viņiem ierāda mājvietu. Ģimene un draugi sapulcējas uz maltīti vai gabaliņu kūkas, ja to var atļauties. Pat tad, ja nevar, mēs vienmēr dziedam tradicionālu dziesmu brīdī, kad jaunais pāris pārkāpj savas mājas slieksni. Un mums ir pašiem sava ceremonija, kurā jaunlaulātie iekur pirmo uguni pavardā, cep maizi un to sadala. Varbūt tas ir vecmodīgi, bet Divpadsmitajā apgabalā neviens nejūtas pa īstam apprecējies, kamēr nav cepta maize.
Pārstāvji jau ir sapulcējušies aizkulisēs un klusām sarunājas, bet, kad parādāmies mēs ar Pītu, visi apklust. Atropos, ka neviens nevar atraut ne acu no manas kāzu kleitas. Vai viņiem skauž, ka tā ir tik skaista? Ka tai piemitīs tāds spēks, kas iekustinās pūli?
Beidzot Finiks izgrūž: — Nespēju noticēt, ka Sinna lika tev to uzvilkt.
— Viņam nebija citas izvēles. Prezidents Snovs viņu piespieda, — kā aizstāvēdamās attraucu. Neļaušu nevienam kritizēt Sinnu.
Kašmira atmet atpakaļ vijīgās, gaišās cirtas un iesaucas: — Tu izskaties vienkārši smieklīga! — Viņa sagrābj brāļa roku un velk viņu uz priekšu, lai gājienā uz skatuvi abi varētu iet priekšgalā. Arī pārējie sāk izkārtoties. Esmu samulsusi, jo visi gan ir dusmīgi, tomēr daži man līdzjūtīgi uzsit pa plecu un Džoena Meisone pat apstājas un sakārto manu pērļu kaklarotu.
— Liec viņam par to samaksāt, labi? — viņa saka.
Pamāju, bet sākumā nesaprotu, ko viņa ar to domā. Tikai tad, kad mēs visi sēžam uz skatuves un Cēzars Fli— kermans, kura mati un seja šogad ir izdaiļoti lavandas tonī, ir teicis ievadrunu un sākas intervijas ar pārstāvjiem. Pirmo reizi aptveru, cik ļoti nodoti jūtas uzvarētāji un kāds niknums pavada viņu vilšanos. Bet viņi to izspēlē gudri, apbrīnojami gudri, tā ka tas met ēnu uz valdību un īpaši uz prezidentu Snovu. Visi ne. Ir daži iesīkstējuši cīnītāji, piemēram, Bruts un īnobārija, kuriem tās būs tikai vēl vienas Spēles, un citi, kas ir pārāk satriekti vai apreibinājušies, vai apstulbuši, lai pievienotos uzbrukumam. Bet ir pietiekami daudz uzvarētāju, kuriem pietiek apķērības un drosmes, lai cīnītos.
Kašmira sāk pirmā un saka runu par to, kā viņa nespēj valdīt asaras ikreiz, iedomājoties, cik ļoti kapitolieši noteikti cieš, tāpēc ka mūs zaudēs. Mirdzūms atminas, cik laipni te vienmēr izturējās pret viņu un viņa māsu. Bītijs, nervozi raustīdamies, apšauba Spaidu likumību un izsaka šaubas, vai to pēdējā laikā ir pārbaudījuši eksperti. Finiks deklamē dzejoli, ko esot uzrakstījis savai vienīgajai īstajai mīlestībai Kapitolijā, un kāds simts skatītāju paģībst, jo ir pārliecināti, ka ar to ir domāti viņi. Kad pienāk Džoenas Meisones reize, viņa jautā, vai šajā situācijā nav iespējams kaut ko darīt. Ceturkšņa Spaidu izgudrotāji taču noteikti neesot paredzējuši, ka starp uzvarētājiem un kapitoliešiem uzplauks tāda mīlestība. Neviens nespētu būt tik nežēlīgs un pārraut tik dziļu saikni. Sīdere klusiņām apcer to, kā Vienpadsmitajā apgabalā visi uzskatot, ka prezidents Snovs ir visspēcīgs. Un, ja jau viņš tāds ir, tad kāpēc viņš nemaina Spaidu noteikumus? Un Cafs, kuru intervē uzreiz pēc Sīderes, uzstāj, ka prezidents noteikti varētu Spaidus mainīt, ja to gribētu, bet viņam laikam neliekoties, ka tas kādam ir svarīgi.
Kad stāda priekšā mani, skatītāji jau ir galīgi sagrauti. Viņi raud, krīt ģībonī un pat sauc, ka jāizdara izmaiņas. Ieraugot mani baltajā līgavas kleitā, kapitolieši gandrīz sāk dumpoties. Viņiem vairs nebūs manis, nebūs kāzu, nebūs nelaimīgo mīlētāju, kas bez bēdām dzīvotu mūžīgi mūžos. Pat Cēzara profesionālā stāja mazliet sašķobās, kad viņš pūlas ļaudis nomierināt, lai es varētu runāt, bet manas trīs minūtes tikmēr steigdamās aiztikšķ.