Beidzot tracis tā kā pierimst un Cēzars izmoka: — Kat— nis, šis visiem acīmredzami ir ļoti saviļņojošs vakars. Vai tu vēlētos kaut ko sacīt?
Runājot mana balss iedrebas. — Vienīgi to, ka man ir ļoti žēl, bet jūs nevarēsiet piedalīties manās kāzās… Taču es priecājos, ka jūs vismaz mani redzat šajā kleitā. Vai tā nav vienkārši… brīnumskaista? — Man nav jāskatās uz Sinnu, meklējot viņa zīmi. Jūtu, ka ir laiks. Sāku lēnām griezties, pacēlusi smagās kleitas piedurknes virs galvas.
Izdzirdot pūļa kliedzienus, domāju — tas ir tāpēc, ka izskatos satriecoši. Bet tad es manu, ka apkārt ceļas dūmi. No uguns. Nevis tie zibšņi, kas man bija pagājušā gada braucienā ar ratiem, bet kaut kas īstāks, kas aprij manu kleitu. Kad dūmi sabiezē, es izbīstos. Gaisā uzlido pārogļota zīda plēksnes, un pērles grabēdamas nobirst uz skatuves. Man nez kāpēc ir bail apstāties, jo liekas, ka mana āda tomēr nedeg un par notiekošo atbildīgs ir Sinna. Tāpēc es griežos un griežos vēl. Man aizcērtas elpa, un no visām pusēm mani ieskauj savādas liesmas. Tad vienā mirklī uguns vairs nav. Lēnām apstājos, prātodama, vai esmu kaila un kāpēc Sinna izdarīja tā, lai mana līgavas kleita sadeg.
Bet es neesmu kaila. Man mugurā ir tieši tāda paša piegriezuma kleita kā pirmīt, tikai šī ir ogļu melna un apšūta sīciņām putna spalvām. Brīnīdamās paceļu gaisā garās, brīvi krītošās piedurknes un vienlaikus ieraugu sevi televīzijas ekrānā. Esmu melnā, ar baltiem plankumiem uz piedurknēm. Vai varbūt jāsaka — uz spārniem.
Jo Sinna ir mani pārvērtis par zobgaļsīli.
18
Es arvien mazliet kvēloju, tāpēc Cēzars pavisam piesardzīgi pieskaras manam galvas rotājumam. Baltais ir nodedzis, atstājot gludu, piegulošu, melnu plīvuru, kas aizmugurē krokās pievienojas kleitas izgriezumam. — Spalvas, — Cēzars konstatē. — Tu esi kā putns.
— Tas ir zobgaļsīlis, — es saku, mazliet savēcinādama spārnus. — Šis putns ir uz piespraudes, kas bija mana pazīšanās zīme.
Cēzara sejai pārslīd viegla apjēgsmes ēna, un es nojaušu: viņš nu gan zina, ka zobgaļsīlis nav tikai mana pazīšanās zīme. Tas simbolizē daudz ko vairāk. Tas, ko Kapitolijā uzskatīs par ļoti spilgtu tērpa maiņu, apgabalos atstās pavisam citu iespaidu. Bet viņš dara, ko var.
— Nu ko, cepuri nost tavam stilistam. Diez vai kāds apstrīdēs, ka tas ir bijis visiespaidīgākais, ko mēs jebkad esam redzējuši kādas intervijas laikā. Sinna, manuprāt, tev vajadzētu paklanīties! — Cēzars māj, lai stilists pieceļas. Sinna tā arī dara un viegli, galanti paklanās. Un pēkšņi es ļoti baidos par viņu. Ko viņš ir izdarījis? Kaut ko ārkārtīgi bīstamu. Viņš ir rīkojies atklāti nepakļāvīgi. Un to viņš ir izdarījis manis dēļ. Atceros, ko viņš sacīja…
"Neuztraucies. Savas jūtas vienmēr izpaužu darbā. Tā es nesāpinu nevienu, izņemot sevi pašu."
…un baidos — viņš sevi būs sāpinājis tā, ka neko vairs nevarēs labot. Manas liesmotās pārvērtības nozīme prezidentam Snovam nepaslldēs garām neievērota.
Skatītāji, kas bija sastinguši apstulbumā, sāk mežonīgi aplaudēt. Tik tikko sadzirdu zvanu, kas atgādina, ka manas trīs minūtes ir beigušās. Cēzars pateicas, un es atgriežos savā vietā; mana kleita tagad ir viegla kā gaiss.
Kad ceļā samainos ar Pītu, kurš pašlaik dodas uz savu interviju, viņš neskatās man acīs. Uzmanīgi apsēžos, redzu vēl dažus dūmu mākonīšus, bet man pašai nekas nekaiš, tāpēc pievēršos Pītam.
Cēzars un Pīta tik dabiski sader kopā, kopš viņi uzstājās pirmo reizi. Nepiespiestā pļāpāšana, komiskās replikas un spēja veikli radīt sirdi plosošus momentus, kā Pītas atzīšanos mīlestībā pret mani, padarīja abus par skatītāju mīluļiem. Viņi uzsāk bezrūpīgu sarunu ar dažiem jokiem par uguni un spalvām, un pārceptiem cālīšiem. Bet katram ir redzams, ka Pīta ir noraizējies, tāpēc Cēzars pievēršas tematam, par ko domā visi.
— Pīta, kāda bija sajūta pēc tā visa, ko jūs bijāt pārdzīvojuši, kad uzzinājāt par Spaidiem? — Cēzars jautā.
— Biju šokā. Iedomājies, vienā mirklī es redzu, cik brīnišķīga Katnisa izskatās rajās līgavas kleitās, un jau nākamajā… — Pīta apklust.
— Tu saprati, ka nekādu kāzu nebūs? — Cēzars taktiski prasa.
Pīta ilgi neatbild, it kā pieņemdams kādu lēmumu. Viņš palūkojas uz skatītājiem, kas sēž kā noburti, tad uz grīdu un beidzot paceļ acis. — Cēzar, kā tu domā, vai mūsu draugi šeit spēj glabāt noslēpumu?
Skatītāji mulsi iesmejas. Ko viņš ar to grib teikt? Kam tad to noslēpumu nedrīkstētu izpaust? Visa pasaule skatās intervijas.
— Esmu par to pārliecināts, — Cēzars iedrošina.
— Mēs jau esam precējušies, — Pīta klusiņām saka. Pūlis ir acīm redzami satriekts, un man ir jāpaslēpj seja kleitas krokās, lai neviens nepamanītu manu apmulsumu. Ko gan viņš grib panākt?
— Bet… kā tas var būt? — Cēzars nesaprot.
— Nē, tā jau nav oficiāla laulība. Mēs neesam gājuši uz Tiesas ēku un neko tādu. Bet mums Divpadsmitajā apgabalā ir tāds laulības rituāls. Nezinu, kā to dara citos apgabalos. Bet pie mums dara tā, — Pīta stāsta un īsi apraksta maizes cepšanu.
— Vai jūsu ģimenes bija tur klāt? — Cēzars interesējas.
— Nē, mēs nevienam nepateicām. Pat Heimičam ne. Un Katnisas māte nemūžam nebūtu piekritusi. Bet, redzi, mēs zinājām, ka tad, ja apprecēsimies Kapitolijā, nekādas maizes cepšanas nebūs. Un neviens no mums abiem patiesībā negribēja gaidīt vēl ilgāk. Tāpēc mēs to kādu dienu vienkārši izdarījām, — Pīta klāsta. — Un mēs paši jūtamies vairāk precējušies, nekā saņemot kaut kādu papīru vai sarīkojot lielu balli.