— Tas tātad notika pirms Spaidiem?
— Protams, pirms Spaidiem. Esmu pārliecināts, ka mēs nemūžam to nedarītu pēc tā, ko uzzinājām. — Pīta sāk uztraukties. — Bet kas tad to varēja paredzēt? Neviens! Mēs piedalījāmies Spēlēs, mēs bijām uzvarētāji, likās — visi ļoti priecājas, ka esam kopā, un tad kā no skaidrām debesim… Nē, nu kā tad mēs varējām kaut ko tādu paredzēt?
— Jūs to nevarējāt, Pīta. — Cēzars apliek roku viņam ap pleciem. — Kā jau tu teici, to nevarēja neviens. Bet man jāatzīstas, ka es priecājos — jūs vismaz dažus mēnešus kopā bijāt laimīgi.
Atskan skaļi aplausi. Izliekos iedrošināta un paceļu seju no spalvām, un ļauju skatītājiem ieraudzīt manu traģisko pateicības smaidu. No atlikušajiem dūmiem spalvās man asaro acis, un tas visam liek izskatīties gauži piemīlīgi.
— Es nepriecājos, — Pīta iejaucas. — Es vēlos, kaut mēs būtu pagaidījuši, līdz viss būs oficiāli.
Tas satriec pat Cēzaru. — Bet īss brīdis taču noteikti ir labāks nekā nekas?
— Varbūt es arī tā domātu, Cēzar, — Pīta rūgti atzīstas, — ja nebūtu mazuļa.
Tā. Viņam atkal ir izdevies. Viņš ir nometis spridzekli, kas iznīcina visu iepriekšējo pārstāvju pūliņus. Nē, varbūt arī ne. Varbūt šogad viņš tikai aizdedzināja degli bumbai, ko uzvarētāji paši jau bija radījuši. Cerot, ka cits to uzspridzinās. Varbūt viņi domāja, ka to izdarīs mana līgavas kleita. Viņi nezināja, cik ļoti es paļaujos uz Sinnas talantu, turpretī Pītam nav vajadzīgs nekas vairāk par paša izdomu.
Bumbai eksplodējot, no visām pusēm atskan apsūdzības par netaisnību, barbarismu un nežēlību. Kādu mirkli pat tie, kas visvairāk mīl Kapitoliju, visvairāk alkst pēc Spēlēm un asinīm, pat tie nespēj būt vienaldzīgi, jo tas viss ir tik drausmīgi.
Es esmu stāvoklī.
Skatītāji nepieņem jaunumus uzreiz. Tikai tad, kad viņi aptver un saprot un dzirdēto apstiprina citas balsis aiz muguras, tikai tad pūlis saviļņojas kā ievainotu dzīvnieku bars, viņi kunkst, kliedz, sauc pēc palīdzības. Un es? Mana seja tuvplānā ir redzama televīzijā, bet es nepūlos to slēpt. Jo pat man ir jāpieņem tas, ko Pīta tikko pateica. Vai tieši no tā es visvairāk nebaidījos kāzās, nākotnē — ka zaudēšu savus bērnus Spēlēs? Un tagad tā varētu būt, vai ne? Ja es jau visu dzīvi nebūtu arvien vairāk nocietinājusies — tā ka tagad saraujos, jau iedomājoties vien par laulībām un ģimeni?
Cēzars jau atkal nespēj savaldīt pūli — pat tad, kad noskan signāls. Pīta atvadoties pamāj ar roku un, neko vairāk neteikdams, atgriežas savā vietā. Redzu, ka Cēzara lūpas kustas, bet valda pilnīgs haoss un es nedzirdu ne vārda. Tikai dārdošā himna, kas ir uzgriezta tik skaļi, ka jūtu to atbalsojamies visos kaulos, ļauj noprast, cik tālu esam tikuši programmā. Automātiski pieceļos un sajūtu, ka Pīta pasniedzas pēc manas rokas. Es to saņemu un ieraugu, ka pār puiša seju rit asaras. Cik tās ir īstas? Vai tās nozīmē, ka viņu vajā tādas pašas bailes kā mani? Ka tās vajā visus uzvarētājus? Visus vecākus visos Panemas apgabalos?
Palūkojos uz pūli, bet acu priekšā redzu Rū mātes un tēva sejas. Viņu skumjas. Viņu zaudējumu. Spontāni pagriežos pret Cafu un sniedzu plaukstu pretī viņam. Mani pirksti sakļaujas ap stumbeni, kas tagad ir viņa roka, un to stingri tur.
Un tas notiek. Visi uzvarētāju rindā sadodas rokās. Daži to izdara uzreiz, piemēram, abi narkomāni,
Stiepule un Bītijs. Citi, kā Bruts un īnobārija, šaubās, bet viņus aizrauj līdzi apkārtējo prasīgās rokas. Kad izskan himnas pēdējie akordi, mēs visi divdesmit četri stāvam ciešā līnijā un laikam pirmo reizi kopš Tumšajiem Laikiem publiski parādām apgabalu vienotību. Var redzēt, ka to ir sapratuši, jo televīzijas ekrāni cits pēc cita satumst un izslēdzas. Bet ir jau par vēlu. Vispārējā apjukumā tos neizslēdza laikus. Visi to redzēja.
Tagad nekārtības sākas arī uz skatuves, jo izdziest gaismas, un mums ir pašiem saviem spēkiem jākluburē atpakaļ uz Treniņu centru. Cafa roka izslīd man no pirkstiem, bet Pīta mani aizved uz liftu. Finiks un Džoena mēģina tikt līdzi, bet kāds satraukts Miera sargs aizšķērso abiem ceļu, un mēs ceļamies augšup vieni.
Tiklīdz izkāpjam no lifta, Pīta satver mani aiz pleciem. — Laika nav daudz, tāpēc saki uzreiz. Vai man par kaut ko ir jāatvainojas?
— Ne par ko. — Viņš ir rīkojies ļoti pārdroši, nelūgdams manu piekrišanu, bet es tikai priecājos, ka neko nezināju, ka man nebija laika uzminēt, jo tad vainas apziņa pret Geilu novērstu manu uzmanību no tā, ko patiesībā domāju par Pītas rīcību. Tā liek man sajusties spēcīgai.
Kaut kur ļoti tālu ir tāda vieta kā Divpadsmitais apgabals, kur manai mātei un māsai, un draugiem būs jāpiedzīvo šī vakara sekas. Pavisam īsa helikoptera lidojuma attālumā ir arēna, kur jau rīt Pīta un es, un pārējie pārstāvji tiksim sodīti. Bet arī tad, ja mūs visus gaida drausmīgs gals, vismaz šovakar uz skatuves notikušo vairs nevarēs izdzēst. Mēs, uzvarētāji, inscenējām paši savu sacelšanos un varbūt — tikai varbūt Kapitolijs to nespēs apspiest.
Mēs gaidām, kad atgriezīsies pārējie, bet, kad lifta durvis atveras, priekšā ir tikai Heimičs. — Tur ārā darās pilnīgs vājprāts. Visus aizsūtīja mājās, un televīzijā ir atcelts interviju atkārtojums.
Mēs ar Pītu steidzamies pie loga un mēģinām saprast, ko nozīmē jezga tālu lejā uz ielas. — Ko viņi tur saka? — Pīta jautā. — Vai viņi prasa, lai prezidents aptur Spēles?
— Nedomāju, ka viņi paši vispār zina, ko prasīt. Tāda situācija ir kaut kas vēl nepiedzīvots. Jau doma vien, ka dažam labam varētu būt iebildumi pret Kapitolija noteikto kārtību, šejieniešiem liekas mulsinoša, — Heimičs saka. — Bet Snovs nekādā gadījumā neatcels Spēles. To taču jūs saprotat, vai ne?
Es saprotu. Protams, šobrīd prezidents nu nekādi nevar atkāpties. Viņam ir atlicis tikai viens — dot prettriecienu un izdarīt to bargi. — Vai pārējie aizgāja mājās? — pajautāju.