— Viņiem lika tā darīt. Nezinu, kā viņiem veicas ar tikšanu cauri pūlim, — Heimičs atbild.
— Tad jau mēs vairs nekad neredzēsim Efiju, — Pīta atskārš. Pagājušā gada Spēļu rītā mēs viņu nesatikām. — Tu viņai no mums nodosi paldies.
— Vēl vairāk. Izdomā kaut ko īpašu. Galu galā tā ir Efija, — es piebalsoju. — Pasaki viņai, cik mēs esam pateicīgi, ka viņa ir bijusi visu laiku vislabākā pavadone, un vēl pasaki… pasaki viņai, ka mēs viņu mīlam.
Stāvam un klusējam, novilcinot neizbēgamo. Un tad Heimičs pasaka to vārdos: — Laikam jau arī mums ir jāatvadās.
— Vai tev ir vēl kāds pēdējais padoms? — Pīta jautā.
— Palieciet dzīvi, — Heimičs norūc. Šie vārdi ir tikpat kā vecs joks. Viņš mūs abus strauji apskauj, un es redzu, ka viņš vairs nevar izturēt. — Ejiet gulēt. Jums ir jāatpūšas.
Man Heimičam vajadzētu daudz ko vēl pateikt, bet nevaru iedomāties neko, ko viņš īstenībā jau nezinātu, un man rīklē ir iespriedies tāds kamols, ka, vienalga, šaubos, vai varētu kaut ko izdabūt laukā. Tāpēc atkal ļauju Pītam runāt par mums abiem.
— Saudzē sevi, Heimič.
Mēs jau ejam prom, bet, kad esam pie durvīm, mūs apstādina Heimiča balss. — Katnis, kad būsi arēnā… — viņš iesāk. Tad apklust un drūmi paglūn, tā ka man kļūst skaidrs: viņš ir manī vīlies.
— Kas ir? — es sapīkstu.
— Vienkārši atceries, kas ir tavs ienaidnieks, — Heimičs man saka. — Tas arī viss. Un tagad ejiet. Tinieties!
Mēs aizsoļojam pa gaiteni. Pīta grib iet savā istabā, nomazgāt dušā grimu un pēc laiciņa satikties ar mani, bet es viņam to neļauju. Ja starp mums aizvērsies durvis, tad tās aizslēgs un man būs jāpavada nakts bez viņa. Turklāt manā istabā arī ir duša. Es nelaižu vaļā vina roku.
Vai mēs guļam? Nezinu. Mēs visu nakti turam viens otru skavās pa pusei sapņos, pa pusei nomodā. Mēs nerunājam. Mēs abi baidāmies iztraucēt viens otru, cerot, ka varēsim iekrāt dažas dārgas minūtes atpūtai.
Rītausmā atnāk Sinna un Porcija, un es zinu, ka Pītam būs jāiet. Pārstāvji ieiet arēnā pa vienam. Viņš mani maigi noskūpsta. — Drīz redzēsimies, — viņš saka.
— Drīz redzēsimies, — atsaucos.
Uz jumtu mani pavada Sinna, viņš man palīdzēs apģērbties Spēlēm. Jau taisos kāpt uz helikoptera kāpnēm, kad kaut ko atceros. — Es neatvadījos no Porcijas.
— Es viņai pateikšu, — Sinna apsola.
Elektriskā strāva uz kāpnēm sastindzina mani, līdz ārsts ir injicējis kreisajā apakšdelmā raidītāju. Drīz mani arēnā varēs atrast vienmēr. Helikopters paceļas gaisā, un es lūkojos ārā pa iluminatoru, līdz tas satumst. Sinna visu laiku spiež mani ēst un, kad nekas nesanāk, dzert. Spēju iemalkot tikai ūdeni, domājot par dienām, kad gandrīz gāju bojā atūdeņošanās dēļ. Un domājot par to, ka man vajadzēs būt stiprai, lai glābtu Pītas dzīvību.
Kad mēs nonākam Starta telpā zem arēnas, ieeju dušā. Sinna sapin man bizi un palīdz uzvilkt apģērbu virs vienkāršas apakšveļas. Šogad pārstāvja ietērps ir piegulošs, zils kombinezons no ļoti plāna auduma un ar rāvējslēdzēju priekšpusē. Pa virsu — piecpadsmit centimetrus plata polsterēta josta no spīdīgi violetas plastmasas. Un pāris neilona kurpju ar gumijas zolēm.
— Ko tu par to saki? — jautāju, pastiepdama Sinnam audumu.
Viņš paberzē smalko materiālu pirkstos un sarauc uzacis. — Nezinu. Tas īpaši nepasargās no aukstuma vai ūdens.
— No saules? — Iztēlojos kvēlojošu debess spīdekli virs kaila tuksneša.
— Iespējams. Tas ir apstrādāts, — viņš secina. — Vai, es gandrīz aizmirsu. — Viņš izņem no kabatas manu zelta piespraudi ar zobgaļsīli un piestiprina to pie kombinezona.
— Mana vakardienas kleita bija fantastiska. — Fantastiska un neapdomīga. Bet Sinna to noteikti zināja.
— Man jau likās, ka tev patiks. — Viņš saspringti pasmaida.
Tāpat kā pagājušajā gadā, sēžam, sadevušies rokās, līdz kāda balss liek man gatavoties startam. Sinna aizved mani uz apaļo metāla plāksni un droši aizvelk manas apkakles rāvējslēdzēju. — Atceries, meitene ugunī, — viņš mani uzrunā, — es joprojām lieku savu naudu uz tevi. — Viņš noskūpsta mani uz pieres un atkāpjas, kad pār mani nolaižas stikla cilindrs.
— Paldies, — es saku, kaut arī viņš droši vien mani vairs nedzird. Izslienu zodu un turu galvu augsti, kā viņš man vienmēr ir licis darīt, un gaidu, kad plāksne sāks celties. Bet tā neceļas. Un joprojām neceļas.
Paskatos uz Sinnu un jautājoši saraucu uzacis. Viņš tikai mazliet pakrata galvu, tikpat izbrīnījies kā es. Kāpēc viss kavējas?
Pēkšņi Sinnam aiz muguras strauji veras durvis un telpā iebrāžas trīs Miera sargi. Divi sagrābj stilista rokas un saslēdz tās rokudzelžos viņam uz muguras, bet trešais iesit pa deniņiem tik stipri, ka Sinna nokrīt ceļos. Visi trīs turpina viņu sist ar kniedēm izšūtiem cimdiem, līdz uz Sinnas sejas un ķermeņa paveras brūces. Es kliedzu no visa spēka un dauzu nepadevīgo stiklu, cenzdamās nokļūt pie drauga. Miera sargi neliekas mani redzam un aizvelk Sinnas ļengano ķermeni prom. Paliek tikai asins traipi uz grīdas.
Man ir slikti, un es esmu pārbijusies. Un tajā brīdī platforma sāk celties uz augšu. Aizvien esmu atbalstījusies pret stiklu, bet tad jūtu matos vēju un pie— spiežos iztaisnoties. Ir arī pēdējais brīdis, jo stikls aizslīd un es brīvi stāvu arēnā. Kaut kas nav kārtībā ar manu redzi. Zeme ir pārāk spoža un visu laiku viļņojas. Sa— miegtām acīm skatos lejup un ieraugu, ka metāla platformu ieskauj zili viļņi, kas skalojas pāri maniem zābakiem. Lēnām paceļu acis un ieraugu, ka uz visām pusēm plešas ūdens.
Man prātā ir tikai viena skaidra doma.
Te nav vietas meitenei uguni.
Trešā daļa
IENAIDNIEKS
19
— Dāmas un kungi, lai sākas Septiņdesmit piektās Bada Spēles! — ausīs nodun Bada Spēļu paziņotāja Klaudija Templsmita balss. Man ir mazāk par minūti, lai savāktos. Tūlīt noskanēs gongs un pārstāvji drīkstēs pamest savas metāla platformas. Bet kurp doties?