Nespēju saprātīgi spriest. Visas manas domas aizņem sadauzītais, asinainais Sinnas ķermenis. Kur viņš ir tagad? Ko ar viņu dara? Vai viņu spīdzina? Nogalina? Pārvērš par eivoksu? Uzbrukums viņam acīm redzami bija inscenēts tā, lai laupītu man savaldīšanos, tieši tāpat kā Dārija klātbūtne manos apartamentos. Un tas ir laupījis manu savaldīšanos. Man gribas vienkārši sabrukt uz savas metāla platformas. Bet pēc tā, ko tikko redzēju, es nedrīkstu to atļauties. Man ir jābūt stiprai. Es esmu parādā Sinnam, kurš riskēja ar visu, izjaukdams prezidenta Snova plānus un pārvērzdams manu līgavas kleitu par zobgaļsīļa apspalvojumu. Un es esmu parādā dumpiniekiem, kuri, Sinnas piemēra iedrošināti, varbūt šai pašā brīdī cīnās par Kapitolija krišanu. Par manu pēdējo dumpību ir jākļūst tam, ka es nepiedalīšos Spēlēs pēc Kapitolija noteikumiem. Tāpēc sakožu zobus un saņemu visu savu gribasspēku, lai cīnītos.
Kur tu esi? Joprojām nesaprotu, kur atrodos. Kur tu esi?! Uzstājīgi pieprasu sev atbildi, un lēnām pasaule kļūst skaidrāka. Zils ūdens. Rozā debesis. Balti nokaitēta saule tajās. Tā, apmēram četrdesmit metrus tālāk ir spīdīgais zelta Pārpilnības rags. Sākumā izskatās, ka tas atrodas uz apaļas salas. Bet sasprindzinoties redzu, ka no apļa stiepjas šauras zemes strēles, kas līdzinās riteņa spieķiem. Šķiet, to ir kādi desmit vai divpadsmit un tie ir vienādā attālumā cits no cita. Starp spieķiem ir tikai ūdens. Ūdens un pa pārim pārstāvju.
Tas arī viss. Kopā ir divpadsmit spieķu, un starp tiem — divi pārstāvji uz metāla platformām. Manā ūdens gabalā otrs pārstāvis ir vecais Vūfs no Astotā apgabala. Viņš ir apmēram tikpat tālu uz labo pusi, kā uz kreiso atrodas zemes strēmele. Ūdensmalā visur, kur paskatos, ir šaura pludmale un aiz tās — bieza koku audze. Pārlaižu skatienu pārstāvju lokam, meklēdama Pītu, bet viņu laikam aizsedz Pārpilnības rags.
Iesmeļu saujā ūdeni, kas skalojas uz manām kājām, un pasmaržoju to. Pielieku to pie mēles. Man jau tā likās — sāļūdens. Tieši tāpat kā viļņi, ko mēs ar Pītu redzējām īsajā ekskursijā uz pludmali Ceturtajā apgabalā. Bet vismaz ūdens šķiet tīrs.
Nav ne laivu, ne virvju, pat ne koka gabaliņa, pie kā pieturēties. Nē, uz Pārpilnības ragu var tikt tikai vienā veidā. Kad atskan gongs, es nevilcinādamās nirstu pa kreisi. Attālums ir lielāks, nekā esmu pieradusi pārvarēt, un peldēt viļņos ir mazliet grūtāk nekā mūsu rāmajā ezerā, bet mans ķermenis ir savādi viegls un es bez piepūles šķeļu ūdeni. Varbūt tas ir sāls dēļ. Pilēdama izrāpjos uz zemes strēmeles un metos pāri smiltīm uz Pārpilnības ragu. No manas puses nevienu nemana, bet lielāko daļu skata aizsedz rags. Es neļauju, ka bažas par sāncenšiem liktu man kavēties. Tagad es domāju kā karjeriste un vispirms gribu dabūt ieroci.
Pagājušajā gadā vajadzīgās lietas bija izbārstītas krietnā gabalā ap Pārpilnības ragu un vērtīgākās bija tam vistuvāk. Bet šogad viss guvums ir sakrauts pie septiņus metrus augstās atveres. Manas acis uzreiz atduras pret zeltainu loku tepat, rokas stiepiena attālumā, un es to izrauju no kaudzes.
Aiz manis kāds ir. Es nejēdzu, kā to nojaušu, varbūt no klusā smilšu čirksta vai varbūt vienkārši gaisa plūsmas dēļ. Izrauju bultu no maka, kas vēl ir iespiests kaudzē, un pagriezdamās uzvelku loku.
Dažus metrus tālāk slapji mirguļojošs un trakoti skaists stāv Finiks ar uzbrukumam paceltu trijžuburi. No otras rokas karājas tīkls. Viņš it kā smaida, bet ķermeņa augšdaļas muskuļi ir gaidās saspringti. — Tu proti arī peldēt, — viņš saka. — Kur tu Divpadsmitajā apgabalā to iemācījies?
— Mums ir liela vanna, — atcērtu.
— Laikam gan. Vai tev patīk arēna?
— Ne īpaši. Bet tev gan noteikti. To laikam uzbūvēja īpaši tev, — ar nelielu rūgtumu novelku. Tā jau tiešām arī liekas, jo te ir tik daudz ūdens, un varu derēt, ka tikai saujiņa uzvarētāju prot peldēt. Treniņu centrā nebija baseina, nebija nekādu iespēju to iemācīties. Vai nu pārstāvis prata peldēt jau pirms nonākšanas arēnā, vai arī viņam tas būs ļoti ātri jāmācās. Pat dalība sākotnējā asinspirti ir atkarīga no tā, vai pārstāvis spēj nopeldēt divdesmit metrus. Tādējādi Ceturtajam apgabalam ir milzīgas priekšrocības.
Mēs stāvam sastinguši un ar skatienu nomērām viens otru un mūsu ieročus, un izsveram prasmes. Un tad Finiks pēkšņi plati pasmaida. — Labi gan, ka mēs esam sabiedrotie. Vai ne?
Sajutusi slazdu, jau grasos atlaist bultu, cerot, ka tā iedursies viņam sirdī ātrāk, nekā mani ķers trijžuburis, bet viņš sakustina roku un saulē atmirdz kaut kas uz viņa plaukstas locītavas. Masīva zelta rokassprādze ar liesmu rotājumu. Tā pati, ko atceros redzējusi uz Heimiča rokas torīt, kad sākās treniņi. Ātri apsveru, ka Finiks varbūt to nozaga, lai mani apmānītu, taču tā jau nav. Heimičs viņam to ir iedevis. Lai dotu man zīmi. Patiesībā pavēli. Uzticēties Finikam.
Dzirdu tuvojamies kādu citu. Man ir jāizlemj tūlīt. — Pareizi! — es noskaldu, jo, kaut arī Heimičs ir mans padomdevējs un mēģina nosargāt manu dzīvību, tas sadusmo. Kāpēc viņš nepateica, ka izkārtojis šādu vienošanos? Droši vien tāpēc, ka mēs ar Pītu negribējām sabiedrotos. Heimičs pats vienu ir izvēlējies.
— Pieliecies! — Finiks iekliedzas tik skalā balsī, kas loti atšķiras no viņa parastās pavedinošās murrāšanas, ka es tiešām paklausu. Viņa trijžuburis nošņāc gaisā man virs galvas un ar šķebinošu troksni ietriecas kāda miesā. Vīrietis no Piektā apgabala, tas pats dzērājs, kas vēma zobenu cīņas nodaļā, noslīgst uz ceļiem, kad Finiks izvelk trijžuburi no viņa krūtīm. — Neuzticies Pirmajam un Otrajam, — Finiks pamāca.
Man nav laika apšaubīt viņa teikto. Izrauju bultu maku. — Katrs pieskata vienu pusi? — ierosinu. Viņš pamāj, un es metos uz kaudzes otru pusi. Četrus spieķus tālāk Inobārija un Mirdzūms nupat ir sasnieguši zemi. Vai nu viņi lēni peld, vai arī bija cerējuši, ka ūdenī var slēpties vēl kādas briesmas, kas varētu būt taisnība. Dažreiz nav labi apsvērt pārāk daudz iespēju. Bet nu viņi ir uz sauszemes un pēc dažām sekundēm būs klāt.