Pīta iet pa priekšu un ar savu garo nazi izcērt taku augu biežņā. Lieku Finikam iet aiz Pītas, jo, kaut arī viņš ir spēcīgākais, Finikam vēl ir jānes Megsa. Lai gan ar trijžuburi viņš rīkojas kā īsts burvis, tāds ierocis džungļiem ir mazāk piemērots nekā manas bultas. Ejot uz augšu pa stāvo nogāzi, tādā karstumā jau drīz vien sāk trūkt elpas. Bet mēs ar Pītu esam krietni trenējušies un Finiks ir apbrīnojamā Fiziskā formā. Kaut arī viņam uz pleca ir Megsa, mēs žigli pārvaram apmēram jūdzi, pirms viņš lūdz atpūtu. Tas drīzāk ir Megsas nekā viņa paša dēļ.
Biezā lapotne ir noslēpusi skatienam riteni, tāpēc es uzkāpju kokā ar gumijai līdzīgiem zariem, lai varētu kaut ko ieraudzīt. Un vēlos, kaut nebūtu neko redzējusi.
Izskatās tā, it kā zeme ap Pārpilnības ragu asiņotu; ūdenī skalojas tumšsarkani plankumi. Līķi guļ zemē un šūpojas viļņos, bet tādā attālumā un tāpēc, ka visi ir ģērbušies vienādi, nevaru noteikt, kurš tur ir dzīvs un kurš — miris. Tikai redzu, ka vēl daži sīki, zilā tērpti stāvi cīnās. Un ko tad es gaidīju? Ka vakar vakarā sadotās uzvarētāju rokas arēnā nozīmēs kaut kādu vispārēju pamieru? Nē, tam es nemūžam neticēju. Bet laikam biju cerējusi, ka pārējiem būs mazliet… kā? Savaldības? Vismaz gribas trūkuma. Pirms mesties slaktiņā. Un jūs visi cits citu pazināt. Jūs izlikāties par draugiem.
Šeit man ir tikai viens īsts draugs. Un viņš nav no Ceturtā apgabala.
Ļauju vieglajai, miklajai vēsmai glāstīt manus vaigus un pieņemu lēmumu. Vajadzētu vienkārši ķerties pie lietas un nošaut Finiku, neliekoties ne zinis par rokassprādzi. Mūsu savienībai nav nākotnes. Un viņš ir pārāk bīstams, lai neliktos ne zinis. Nē, tagad, kad mēs it kā uzticamies cits citam, šī varbūt ir mana vienīgā iespēja Finiku nogalināt. Ejot es viegli varētu viņu nošaut no aizmugures. Tas, protams, būtu nicināmi, bet vai nebūs vēl nicināmāk, ja gaidīšu? Ja iepazīšu viņu labāk? Būšu viņam vairāk parādā? Nē, ir īstais brīdis. Pēdējo reizi paskatos uz cīnītājiem un asiņaino zemi, lai stiprinātu savu apņemšanos, un nošļūcu zemē.
Bet nolēkusi es ieraugu, ka Finiks ir uzminējis manu domu gājienu. It kā viņš zinātu, ko esmu redzējusi un kā redzētais mani ietekmējis. Viņš ir pacēlis vienu no saviem trijžuburiem bezrūpīgā aizsardzības pozīcijā.
— Kas tur lejā notiek, Katnis? Vai visi ir sadevušies rokās? Zvērējuši nebūt vardarbīgi? Iemetuši ieročus jūrā, lai izaicinātu Kapitoliju? — Finiks ironizē.
— Nē.
— Nē, — Finiks atkārto. — Tāpēc, ka tas, kas noticis, ir noticis. Un neviens no tiem, kas atrodas arēnā, neuzvarēja sagadīšanās pēc. — Viņš nopēta Pītu. — Varbūt izņemot Pītu.
Finiks tātad zina to, ko zina Heimičs un es. Par Pītu. Ka viņš ir patiesi un līdz sirds dziļumiem labāks nekā mēs pārējie. Finiks Piektā apgabala pārstāvi nogalināja, ne aci nepamirkšķinājis. Un cik ilgu laiku tad man pašai vajadzēja, lai kārotu nāves? Kad mērķēju uz īnobāriju un Mirdzumu, un Brutu, es šāvu, lai nogalinātu. Pīta būtu viņus vismaz mēģinājis iesaistīt pārrunās. Pārbaudījis, vai ir iespējams plašāks sabiedroto pulks. Bet kāda no tā būtu jēga? Finikam ir taisnība. Man ir taisnība. Cilvēki šajā arēnā neiegūst kroni līdzjūtības dēļ.
Lūkojos Finika acīs un izsveru, kurš no mums būs zibenīgāks. Cik laika vajadzēs, lai iešautu viņam galvā bultu, un cik -, lai viņa trijžuburis sasniegtu mani. Redzu, ka viņš gaida, kad izdarīšu pirmo kustību. Lēš, vai vispirms bloķēt manu triecienu vai arī uzbrukt uzreiz. Es jau jūtu, ko mēs abi esam izdomājuši, kad Pīta tīšām nostājas starp mums.
— Cik tad ir pagalam? — viņš pajautā.
Kusties, muļķi! Bet viņš nelokāmi stāv starp mani un Finiku.
— Grūti pateikt, — atbildu. — Man šķiet, ka vismaz seši. Un vini vēl cīnās.
— Dosimies tālāk. Mums nepieciešams ūdens, — viņš saka.
Līdz šim mēs neesam manījuši ne zīmes no kāda saldūdens strauta vai dīķa, un sāļūdeni dzert nevar. Jau atkal iedomājos par iepriekšējām Spēlēm, kurās es gandrīz nomiru no atūdeņošanās.
— Būtu labi to atrast drīz, — ierunājas Finiks. — Mums ir jābūt kaut kur aizsegā, kad pārējie šonakt nāks mūs medīt.
Mēs. Mūs. Medīt. Labi, varbūt nogalināt Finiku būtu pārsteidzīgi. Līdz šim viņš ir bijis noderīgs. Un Finikam ir Heimiča uzticības apliecinājums. Un kas lai zina, kāda būs nakts? Ļaunākajā gadījumā varu viņu nogalināt miegā. Tāpēc liekos mierā. Un Finiks tāpat.
Ūdens trūkums pastiprina slāpes. Turpinām ceļu augšup, un es vērīgi skatos apkārt, bet neko neieraugu. Aptuveni pēc kilometra koki beidzas, un es nospriežu, ka būsim sasnieguši pakalna virsotni. — Varbūt otrā pusē mums veiksies labāk. Varbūt atradīsim kādu avotu vai kā.
Bet otras puses nav. Es to ieraugu ātrāk par visiem pārējiem, kaut arī esmu vistālāk. Mani piesaista dīvaini viļņots pleķis gaisā, kas izskatās kā pakārta izlocīta stikla rūts. Sākumā domāju, ka tas ir no saules svelmes vai arī no zemes versmo karstums. Bet trīsuļojošais laukums ir noteiktā vietā un, man sakustoties, paliek turpat. Un es apjēdzu saistību starp šo vietu un sarunu ar Stiepuli un Bītiju Treniņu centrā, un saprotu, kas atrodas mūsu priekšā. Mans brīdinājuma kliedziens jau ir man uz lūpām, kad Pītas nazis pašaujas uz priekšu, lai nocirstu kaut kādus staipekņus.