Atskan ass sprakšķis. Vienu mirkli koki pazūd un es ieraugu atklātu lauku aiz nelielas kailas zemes strēmeles. Tad Pītu no spēka lauka atmet atpakaļ un viņš notriec zemē Finiku un Megsu.
Steidzos turp, kur viņš nekustīgi guļ vīnstīgu mudžeklī. — Pīta? — Gaisā jaušas viegls apsvilušu matu smārds. Atkal saucu viņa vārdu un viegli sapurinu, bet viņš nereaģē. Ar pirkstiem aptaustu viņa lūpas, starp kurām nav jaušama silta elpa, kaut arī vēl tikko viņš smagi elsa. Piespiežu ausi viņa krūtīm tur, kur vienmēr pieglaužu galvu, un zinu, ka sadzirdēšu viņa spēcīgos, ritmiskos sirdspukstus.
Bet to vietā dzirdu tikai klusumu.
20
— Pīta! — es iekliedzos. Sapurinu viņu stiprāk un, ķer— damās pie pēdējā salmiņa, pat iepļaukāju, bet nekas nelīdz. Viņa sirds ir apstājusies. Es pļaukāju tukšu čaulu. — Pīta!
Finiks iekārto Megsu pie koka un pagrūž mani nost. — Palaid! — Viņš ar pirkstiem iztausta kaut kādas vietas Pītas kaklā un pārlaiž rokas ribām un mugurkaulam. Tad viņš aizspiež puisim degunu.
— Nē! — iebrēcos un gāžos Finikam virsū, jo viņš noteikti grib tikai pārliecināties, vai Pīta ir miris, viņš grib iznīcināt jebkādu cerību, ka dzīvība varētu atgriezties. Finika roka pašaujas uz priekšu un tik stipri, tik tieši ietriecas man krūtīs, ka atsprāgstu atpakaļ un atsitos pret tuvējā koka stumbru. Mani pilnīgi apdullina sāpes, un es ar mokām pūlos atgūt elpu, bet ieraugu, ka Finiks atkal aizspiež Pītam degunu. Palikdama, kur esmu, izrauju bultu, uzvelku loka stiegru un jau grasos laist to vaļā, kad mani aizkavē savāds skats — Finiks noskūpsta Pītu. Tāda izturēšanās pat no Finika puses ir tik dīvaina, ka mana roka sastingst. Nē, viņš Pītu neskūpsta. Viņš ir aizspiedis Pītas degunu, bet pavēris muti un pūš gaisu puiša plaušās. Es to pat redzu, es tiešām redzu, kā Pītas krūtis ceļas un krīt. Tad Finiks atvelk Pītas kombinezona rāvējslēdzēja augšpusi un ar plaukstu pamatni sāk masēt sirds apvidu. Kad pirmais šoks ir pāri, es saprotu, ko viņš mēģina panākt.
Vienreiz gan man ir gadījies redzēt, ka kaut ko tādu mēģināja izdarīt māte, bet tā negadījās bieži. Ja Divpadsmitajā apgabalā kādam apstājas sirds, tad ģimene, vienalga, nevar pagūt viņu laikā atvest pie manas mātes. Tāpēc parasti viņa ārstē apdegumus, brūces un slimības. Vai bada atstātās sekas.
Bet Finiks dzīvo citādā pasaulē. To, ko viņš dara tagad, viņš ir darījis jau agrāk. Viņš darbojas ierastā ritmā un metodiski. Uzvilktās bultas smaile noslīgst lejā, un es izmisusi pieliecos tuvāk, meklējot kādu zīmi, ka viņam izdodas. Lēni aizrit mokpilnas minūtes, un manas cerības izgaist. Kad esmu jau nospriedusi, ka ir pārvēlu, ka Pīta ir miris, aizgājis viņsaulē un nekad vairs nebūs man sasniedzams, viņš mazliet ieklepojas, un Finiks izslienas taisni.
Nometu ieroci zemē un metos pie Pītas. — Pīta? — es viņu klusi uzrunāju. Atglaužu no puiša pieres miklās, gaišās matu šķipsnas un sataustu pulsu, kas kakla dzīslā sitas pret maniem pirkstiem.
Viņš samirkšķina plakstus un ielūkojas man acīs. — Uzmanies, — viņš vārgi ierunājas. — Priekšā ir spēka lauks.
Iesmejos, bet pār vaigiem man rit asaras.
— Šis laikam ir daudz stiprāks nekā tas — uz Treniņu centra jumta, — viņš turpina. — Bet ar mani viss ir kārtībā. Esmu tikai drusku satricināts.
— Tu biji miris! Tev bija apstājusies sirds! — man pasprūk, pirms pagūstu aptvert, vai ir labi to teikt.
Aizšauju mutei priekšā roku, jo mani sagrābj žagas, kā jau vienmēr, kad es šņukstu.
— Nu, patlaban rādās, ka tā darbojas. Ir labi, Kat— nis. — Pamāju, bet šņuksti nerimstas. — Katnis? — Tagad Pīta raizējas par mani — tas ir vēl trakāk.
— Viss kārtībā. Tas ir no hormoniem, — saka Finiks. — Mazuļa dēļ. — Paceļu galvu un paskatos uz runātāju — Finiks tup uz ceļiem un joprojām mazliet elso no kāpiena un karstuma. Un pēc pūliņiem uzmodināt Pītu no mirušajiem.
— Nē. Tas nav… — izspiežu, bet manu rīkli aizžņaudz vēl histēriskāki šņuksti, kas it kā apstiprina Finika teikto par mazuli. Viņš palūkojas man acīs, un es nikni glūnu cauri asarām. Muļķīgi, ka viņa pūliņi mani tā kaitina. Gribēju izglābt Pītam dzīvību, bet to nespēju, un Finiks spēja, un man vajadzētu būt tikai un vienīgi pateicīgai. Un es tāda esmu. Bet esmu arī pārskaitusies, jo tas nozīmē, ka vienmēr palikšu Finika Odēra parādniece. Vienmēr. Tad kā lai es viņu nogalinu miegā?
Cerēju, ka viņš rādīs pašapmierinātu vai sarkastisku ģīmi, bet viņš lūkojas dīvaini jautājoši. Viņš skatās uz mani un Pītu tā, it kā gribētu kaut ko saprast, un tad viegli pakrata galvu, laikam taču, lai noskaidrotu domas. — Kā jūties? — viņš jautā Pītam. — Vai varēsi kustēties?
— Nē, viņam ir jāatpūšas, — iejaucos. Man aumaļām tek deguns, un nav ne strēmelītes auduma, ko varētu izmantot par kabatlakatu. Megsa noplēš no koka zara vīkšķi nokarenu ķērpju un pasniedz man. Esmu pārāk nopuņķojusies, lai vispār par kaut ko strīdētos. Skaļi izšņaucu degunu un noslauku no sejas asaras. Ķērpji ir patīkami. Tie labi uzsūc mitrumu un ir pārsteidzoši mīksti.
Pamanu, ka Pītam uz krūtīm kaut kas zeltaini mirdz. Pasniedzos un aptaustu apaļo plāksnīti, kas karājas ķēdītē viņam ap kaklu. Uz plāksnītes ir iegravēts mans zobgaļsīlis. — Vai tā ir tava piemiņa no apgabala? — pajautāju.
— Jā. Vai tev ir kādi iebildumi, ka izmantoju tavu zobgaļsīli? Gribēju, lai mēs esam saskaņoti.
— Nē, protams, man nav iebildumu. — Es izmoku smaidu. Tas, ka Pīta ir iznācis arēnā ar zobgaļsīli ap kaklu, ir reizē mūsu svētība un lāsts. No vienas puses, tas iedvesmos dumpiniekus apgabalos. No otras puses, ir grūti iztēloties, ka prezidents Snovs to nepamanīs, un tādējādi izglābt Pītas dzīvību būs sarežģītāk.