— Jūs tātad gribat apmesties šeit? — Finiks jautā.
— Nedomāju, ka šī būtu laba izvēle, — Pīta atsaucas. — Palikt te. Bez ūdens. Bez jebkādas aizsardzības. Es tiešām jūtos gluži labi. Varbūt vienīgi iesim lēnām.
— Iet lēnām būs labāk nekā neiet vispār. — Finiks palīdz Pītam piecelties, un es tikmēr savācos. Kopš šorīt piecēlos, esmu jau redzējusi, kā līdz nemaņai piekauj Sinnu, esmu nokļuvusi jaunā arēnā un redzējusi mirstam Pītu. Bet es priecājos, ka Finiks visu laiku uzsvērti atgādina par manu grūtniecību, jo, no sponsoru viedokļa, esmu uzvedusies ne īpaši priekšzīmīgi.
Pārbaudu savus ieročus, kaut arī zinu, ka tie ir nevainojamā kārtībā, bet tā man rodas izjūta, ka visu kontrolēju. — Es iešu pa priekšu, — paziņoju.
Pīta sāk iebilst, bet Finiks viņu pārtrauc. — Nē, ļauj viņai! — Sarauktām uzacīm viņš paskatās uz mani. — Tu zināji, ka tur ir spēka lauks, vai ne? Pēdējā brīdī? Tu jau gribēji brīdināt. — Pamāju. — Kā tu to zināji?
Es svārstos. Atklāt to, ka man ir zināma Bītija un Stiepules viltība, kā ieraudzīt spēka lauku, varētu būt bīstami. Nezinu, vai Spēļu rīkotāji treniņā pamanīja brīdi, kad abi man to parādīja. Lai nu kā, man ir ļoti vērtīga informācija. Un, ja viņi uzzinās, ka man tāda ir, tad varbūt kaut kā izmainīs spēka lauku, lai es vairs neredzētu tā vājo vietu. Tāpēc sameloju. — Nezinu. Es to tā kā sadzirdēju. Paklausieties! — Mēs visi saspringstam. Var dzirdēt kukaiņu sīkšanu, putnus, vējā čabošās lapas.
— Es neko nedzirdu, — Pīta saka.
— Jā gan, — neliekos mierā, — tā skaņa ir tāda pati kā tad, kad ir ieslēgts Divpadsmitā apgabala žogs, tikai daudz, daudz klusāka. — Visi atkal uzmanīgi ieklausās. Arī es, kaut dzirdams nav it nekas. — Nu! — iesaucos. — Vai tad jūs nedzirdat? Skaņa nāk tieši no tās vietas, kur Pīta dabūja sitienu.
— Es arī neko nedzirdu, — Finiks novelk. — Bet, ja jau tu dzirdi, tad noteikti ej pa priekšu.
Nolemju izspēlēt savus melus vēl vairāk. — Jokaini, — runāju un, izlikdamās izbrīnīta, grozu galvu. — Es to saklausu tikai ar kreiso ausi.
— Ar to, kuru tev izārstēja? — Pīta jautā.
— Aha, — attraucu un paraustu plecus. — Varbūt viņi pastrādāja labāk, nekā paši bija gribējuši. Zināt, dažreiz es tajā pusē dzirdu dīvainas lietas. Tādas, par kurām parasti domā, ka tām nav skaņas. Piemēram, kukaiņu spārnu vēdas. Vai to, kā sniegpārslas atsitas pret zemi. — Nevainojami. Tagad visu uzmanība pievērsīsies ķirurgiem, kas pēc pagājušā gada Spēlēm operēja manu kurlo ausi, un šiem būs jāpaskaidro, kāpēc varu dzirdēt kā sikspārnis.
— Tu, — mudina Megsa, bikstīdama mani uz priekšu, un tā es uzņemos vadību. Tā kā taisāmies pārvietoties lēni, Megsa izlemj iet pati saviem spēkiem, balstoties uz zara, no kā Finiks viņai aši iztaisījis spieķīti. Viņš uztaisa kruķi arī Pītam, un tas ir labi, jo man šķiet, ka, par spīti protestiem, Pīta vēlas vienīgi atgulties. Finiks iet pēdējais, tā ka vismaz mūs piesedz kāds, kurš ir modrs.
Eju uz priekšu tā, ka spēka lauks paliek man kreisajā pusē, jo tajā pusē vajadzētu būt manai pārcilvēciski dzirdīgajai ausij. Bet, tā kā tas viss ir tikai samelots, nošķinu no tuvējā koka ķekaru cietu riekstu, kas karājas kā vīnogas, un ejot metu tos pa priekšu. Un labi vien ir, jo ir tāda sajūta, ka es biežāk nepamanu nekā pamanu nelielos laukumiņus, kas norāda uz spēka lauku. Kad rieksts trāpa pa lauku, uzvērpjas dūmu mākonītis un rieksts — pārogļojies un ar sadragātu čaumalu — nokrīt man pie kājām.
Pēc dažām minūtēm aiz sevis sadzirdu čāpstināšanu un pagriezusies ieraugu, kā Megsa noloba vienam riekstam čaumalu un iemet kodolu jau pilnajā mutē. — Megs! — iebrēcos. — Spļauj laukā! Rieksti var būt indīgi!
Viņa kaut ko nomurmina un neliekas par mani ne zinis, acīm redzamā labpatikā aplaizīdama lūpas. Palūkojos uz Finiku, meklēdama palīdzību, bet viņš tikai pasmejas. — To mēs ar laiku noskaidrosim.
Eju tālāk, un manas domas vijas ap Finiku, kurš izglāba veco Megsu, bet nu ļauj viņai ēst dīvainos riekstus. Kuram Heimičs iedeva savu uzticības zīmi. Kurš izrāva Pītu no nāves. Kāpēc viņš neļāva Pītam vienkārši nomirt? Viņu nekādi nevarētu vainot. Nemūžam nebūtu iedomājusies, ka viņa spēkos bija Pītu izglābt. Kāpēc lai viņš būtu gribējis viņu atdzīvināt? Un kāpēc viņš ir tik cieši apņēmies būt mans sabiedrotais? Un arī gatavs mani vajadzības gadījumā nogalināt. Bet atstādams man iespēju izvēlēties, vai mēs cīnīsimies.
Turpinu iet pa priekšu, sviežu riekstus, dažreiz sajūtu spēka lauku un mēģinu virzīties pa kreisi, lai atrastu vietu, kur mēs varētu izlauzties tam cauri, tikt tālāk no Pārpilnības raga un, cerams, atrast ūdeni. Bet apmēram pēc stundas aptveru, ka veltīgi. Mēs nemaz nevirzāmies pa kreisi. Spēka lauks spiež mūs virzīties pa apli. Apstājos un paskatos uz klibojošo Megsu un sviedros mirkstošo Pītu. — Atpūtīsimies. Man vēlreiz ir jāpaskatās no augšas.
Izvēlos koku, kas šķiet slienamies augstāk par pārējiem, un rāpjos augšā, turēdamās pēc iespējas tuvāk stumbram. Nav iespējams noteikt, cik viegli var salūzt tādi gumijaini zari. Bet es, vienalga, uzrāpjos augstāk, nekā būtu prātīgi, jo kaut ko gribu ieraudzīt. Pieķeros stumbram, kas nu jau ir tik tievs kā jauna atvase un šūpojas miklajā vējā, un redzu, ka manas aizdomas izrādījušās pareizas. Ne bez iemesla mēs nevaram pagriezties pa kreisi un nekad to nevarēsim. No savas bīstamās pozīcijas pirmo reizi ieraugu visu arēnu. Tā ir nevainojami apaļa. Un centrā ir ritenis. Debesis virs džungļiem ir vienmērīgi rozā. Un man pat šķiet, ka es samanu pāris viļņainu lauciņu, ko Stiepule un Bītijs nosauca par plaisām bruņās, jo tie atklāj it kā neredzamo un tāpēc ir spēka lauka vājās vietas. Lai pilnīgi pārliecinātos, izšauju bultu debesīs virs kokiem. Uzplaiksni gaisma, uz mirkli parādās īstas, zilas debesis, un bulta iekrīt atpakaļ džungļos. Norāpjos lejā un izstāstu pārējiem nelāgos atklājumus.