— Spēka lauks mūs iegrožo pa apli. Tas ir tāds kā kupols. Nezinu, cik augstu tas sniedzas. Arēnā ir Pārpilnības rags, jūra, un visapkārt — džungļi. Viss ir ļoti precīzi. Un ļoti simetriski. Jo arēna nav ļoti liela, — es stāstu.
— Vai tu redzēji ūdeni? — Finiks pajautā.
— Tikai sāļūdeni tur, kur mēs sākām Spēles.
— Ir jābūt citam avotam. — Pīta sarauc pieri. — Vai arī mēs visi jau pēc dažām dienām būsim pagalam.
— Lapotne ir bieza. Varbūt kaut kur ir dīķi vai strauti, — šaubīdamās ieminos. Instinktīvi jūtu, ka Kapitolijs gribēs, lai šīs neviena nemīlētās Spēles būtu galā pēc iespējas ātrāk. Varbūt Plūtarham Hevensbī jau ir dots rīkojums mūs visus novākt. — Jebkurā gadījumā nav nekādas jēgas censties noskaidrot, kas ir aiz pakalna kores, jo nekā tur nav.
— Starp spēka lauku un riteni ir jābūt dzeramajam ūdenim, — Pīra neatstājas. Mēs visi zinām, ko tas nozīmē. Ir jādodas atpakaļ lejā. Jādodas atpakaļ pie karjeristiem un asinsizliešanas. Un Megsa tik tikko var paiet, un Pīta ir pārāk vārgs, lai cīnītos.
Nolemjam paiet dažus simtus metru lejup pa nogāzi un turpināt iet pa apli. Paskatīties, vai tur varbūt ir ūdens. Es joprojām eju pa priekšu un laiku pa laikam metu kādu riekstu uz kreiso pusi, bet tagad mēs esam jau krietni patālu no spēka lauka. Saule karsē, pārvērš gaisu tvaikā un izspēlē trikus ar mūsu redzi. Kad pēcpusdiena pāriet vakarā, ir skaidrs, ka Pīta un Megsa nespēs turpināt ceļu.
Finiks izvēlas apmetnes vietu apmēram desmit metrus no spēka lauka, sakot: ja mums uzbruks, mēs to varam izmantot kā ieroci, piemānot uzbrucējus. Tad viņi ar Megsu saplūc asos zāles stiebrus, kas te aug div— metrīgos puduros, un sāk no tiem aust pīteņus. Rieksti Megsai neko nav nodarījuši, tāpēc Pīta norauj vairākus ķekarus un apcep, metot pret spēka lauku. Viņš rūpīgi noloba čaumalas un sakrauj kodolus uz lapas. Es stāvu sardzē drudžaina, nokarsusi un vēl nesadzijušām atmiņām pēc šodienas pārdzīvojumiem.
Slāpes. Esmu tik izslāpusi. Beidzot vairs nevaru izturēt. — Finik, varbūt pastāvi sardzē un es pameklēšu ūdeni, — iesakos. Nevienu nesajūsmina doma, ka iešu viena, bet mums visiem draud atūdeņošanās.
— Neuztraucies, neiešu tālu, — apsolu Pītam.
— Es iešu līdzi, — viņš piesakās.
— Nē, es arī pamedīšu, ja varēšu, — atrunājos. Es ne— piebilstu: "Un tu nevari nākt līdzi tāpēc, ka esi pārāk skaļš." Bet tas būtu mājiens. Viņa smagie soļi gan aizbaidītu medījumu, gan apdraudētu mani. — Nekavēšos ilgi.
Zagšus ieslīdu biezoknī un nopriecājos, ka zeme padodas un kājas var likt bez trokšņa. Eju pa diagonāli uz leju, bet neatrodu neko citu kā vien leknu, zaļu augu biežņu.
Mani apstādina lielgabala šāviens. Pirmā asinspirts pie Pārpilnības raga laikam ir galā. Izskan mirušo pārstāvju nāves zalve. Saskaitu šāvienus, kas nozīmē mirušos uzvarētājus. Astoņi. Mazāk nekā pagājušajā gadā. Bet liekas, it kā būtu vairāk, jo lielākajai daļai es zinu vārdus.
Pēkšņi sajūtos vāja un atspiežos pret koku atpūsties; karstums kā sūklis izsusē mitrumu no mana ķermeņa.
Jau tagad ir grūti norīt siekalas un mani pārņem nogurums. Mēģinu ar plaukstu paberzēt vēderu, cerot, ka varbūt kāda līdzjūtīga grūtniece kļūs par manu sponsori un Heimičs varēs atsūtīt ūdeni. Nekā. Es noslīgstu zemē.
Sēžot mierīgi sāku saskatīt dzīvniekus — savādus putnus ar košām spalvām, koku ķirzakas ar šaudīgām, zilām mēlēm un kaut kādu radījumu, kas karājas koka zaros tuvu stumbram un izskatās pēc žurkas un oposuma krustojuma. Vienu tādu es nošauju, lai apskatītu tuvāk.
Dzīvnieks ir ļoti neglīts — prāvs grauzējs ar raibu, pelēku spalvu un diviem nejaukiem ilkņiem, kas sniedzas pāri apakšlūpai. Tīrot iekšas un velkot nost ādu, pamanu vēl kaut ko. Zvēra purniņš ir slapjš. Kā dzīvniekam, kas rikko dzēris no strauta. Satraukta sāku meklējumus no koka, kur to nošāvu, un lēnām eju pa spirāli. Ūdens nevar būt tālu.
Nekā. Neko neatrodu. Pat ne rasas lāsi. Zinādama, ka Pīta par mani raizēsies, dodos atpakaļ uz nometni, vēl vairāk sakarsusi un dusmīga nekā jebkad.
Pārnākusi redzu, ka pārējie mūsu apmetni pilnīgi pārvērtuši. Megsa un Finiks no zāles pīteņiem ir uzbūvējuši tādu kā būdu — no vienas puses tā ir vaļā, bet tai ir trīs sienas, grīda un griesti. Megsa ir nopinuši arī vairākas bļodas, ko Pīta piepildījis ar grauzdētiem riekstiem. Viņi cerīgi paskatās uz mani, bet es papurinu galvu. — Nē. Ūdens nav. Bet kaut kur tam ir jābūt. Šitais zināja, kur. — Es paceļu noģērēto grauzēju, lai visi to varētu apskatīt. — Kad es to nošāvu, viņš nesen bija dzēris, bet nevarēju atrast, kur. Zvēru, ka pārmeklēju katru kvadrātcentimetru zemes trīsdesmit metru rādiusā.
— Vai to var ēst? — Pīta jautā.
— Īsti nezinu. Bet gaļa neizskatās īpaši citāda kā vāverei. To vajadzētu pagatavot… — Vilcinos, iedomādamās, kā iekurināt uguni bez jebkādiem palīglīdzekļiem. Pat ja man tas izdotos, ir jāuzmanās no dūmiem. Šajā arēnā mēs visi esam tik tuvu cits citam, ka nebūs nekādu izredžu tos noslēpt.
Pītam iešaujas prātā cits risinājums. Viņš paņem gabaliņu grauzēja gaļas, uzdur uz iesmiņa un met pret spēka lauku. Atskan ass čūksts, un iesmiņš atlec atpakaļ. Gaļas gabals no ārpuses ir pārogļojies, bet iekšā labi iz— cepies. Sākam aplaudēt, bet tūdaļ to pārstājam, jo atceramies, kur atrodamies.
Baltā saule riet sārtajās debesīs, un mēs savācamies būdā. Rieksti man joprojām liekas aizdomīgi, bet Finiks apgalvo, ka Megsa tos esot atcerējusies no citām Spēlēm. Treniņos pat nepapūlējos uzkavēties ēdamo augu nodaļā, jo pagājušajā gadā tas neprasīja nekādu piepūli. Tagad vēlos, kaut būtu to darījusi. Tur noteikti būtu bijuši kādi no nepazīstamajiem augiem, kas ir visapkārt. Un varbūt es būtu varējusi kaut mazliet iztēloties, kur nonākšu. Bet izskatās, ka Megsai nekas nekaiš, un viņa riekstus ēd jau vairākas stundas. Tāpēc paņemu vienu un nedaudz nokožu. Kodolam ir maiga, mazliet saldena garša, kas atgādina kastaņus. Nospriežu, ka būs labi. Grauzēja gaļa garšo spēcīgi un izteikti pēc medījuma, bet ir pārsteidzoši sulīga. Pirmajai naktij arēnā maltīte nemaz nav slikta. Ja vien to ar kaut ko varētu noskalot.