Finiks mani izprašņā par grauzēju, kuru nolemjam saukt par kokžurku. Cik augstu tā bijusi, cik ilgi es to vēroju, pirms nošāvu, un ko tā darīja? Neatceros, ka tā žurka būtu darījusi kaut ko sevišķu. Varbūt viņa ošņājās pēc kukaiņiem vai kaut kā tamlīdzīgi.
Nakts mani biedē. Cieši savītā zāle mūs vismaz pasargā no tā, kas pēc dažām stundām sāks ložņāt pa džungļu zemi. Bet īsi pēc tam, kad saule pazūd aiz apvāršņa, uzlec blāvi balts mēness, kura gaismā var saskatīt lietu apveidus. Mūsu sarunas pieklust, jo zinām, kas gaidāms. Sastājamies rindā pie būdas ieejas, un Pīta saņem manu roku.
Debesis izgaismojas, un tajās parādās it kā gaisā peldošs Kapitolija zīmogs. Klausoties himnu, es domāju: Finikam un Megsai tas būs smagāk. Bet arī man pašai ir ļoti smagi. Noskatīties, kā debesīs parādās astoņu mirušo uzvarētāju sejas.
Pirmais ir vīrietis no Piektā apgabala, tas, kuru Finiks nogalināja ar trijžuburi. Tas nozīmē, ka visi pārstāvji no pirmajiem četriem apgabaliem ir dzīvi — visi četri karjeristi, Bītijs un Stiepule un, protams, Megsa un Finiks. Pēc Piektā apgabala vīrieša parāda morflinga atkarīgo tipu no Sestā, Sesīliju un Vūfu no Astotā, abus pārstāvjus no Devītā, sievieti no Desmitā un Sīderi no
Vienpadsmitā apgabala. Atkal parādās Kapitolija zīmogs, mūzika izskan, un debesis satumst, tikai bālais mēness turpina liet palsu gaismu.
Neviens neko nesaka. Nevaru izlikties, ka no mirušajiem kādu būtu labi pazinusi. Bet es atceros tos trīs bērnus, kas pieķērās Sesīlijai, kad viņu aizveda. Un cik laipni pret mani tiekoties izturējās Sīdere. Pat iedomājoties, kā narkomāns ar stiklainajām acīm gleznoja man uz sejas dzeltenas puķes, sajūtu sirdī dūrienu. Viņi visi ir miruši. Neviena vairs nav šaisaulē.
Nezinu, cik ilgi mēs tā būtu sēdējuši, ja caur lapotni mūsu priekšā nenolaistos sudrabots izpletnis. Neviens pēc tā nepasniedzas.
— Kā jums šķiet, kuram tas ir domāts? — beidzot iejautājos.
— Nevar zināt, — Finiks nosaka. — Varbūt ļausim to paņemt Pītam, jo viņš šodien gandrīz nomira?
Pīta atsien aukliņu un atritina zīda apli. Uz izpletņa ir neliels metāla priekšmets, kura pielietojums man nav zināms. — Kas tas tāds ir? — es jautāju. Neviens neatbild. Mēs to padodam no rokas rokā un pēc kārtas apskatām. Tas ir metāla stobriņš, kam viens gals ir nedaudz nosmailināts. Otrā galā ir mazliet uz leju noliekta maliņa. Priekšmets liekas attāli pazīstams. Tā varētu būt kāda divriteņa detaļa, aizkaru stienītis — jebkas.
Pīta iepūš vienā stobriņa galā, pārbaudīdams, vai nāk kāda skaņa. Nenāk. Finiks uzslidina to mazajā pirkstiņā, izmēģinādams kā ieroci. Nekā.
— Vai tu varētu ar to zvejot, Megs? — pajautāju. Bet Megsa, kas spēj zvejot gandrīz ar jebko, tikai papurina galvu un noņurd.
Paņemu stobriņu un paripinu to plaukstā. Tā kā esam sabiedrotie, Heimičs noteikti darbojas kopā ar Ceturtā apgabala padomdevējiem. Viņš palīdzēja izvēlēties dāvanu. Tas nozīmē, ka tā ir vērtīga. Ka tā pat varētu izglābr dzīvību. Atceros pagājušo gadu, kad man tik Joti gribējās ūdeni, bet viņš nesūtīja, jo zināja, ka atradīšu to pati, ja pacentīšos. Heimiča dāvanas vai to neesamība vienmēr ir ļoti iezīmīga. Es teju vai dzirdu, kā viņš man uzrūc: Domā ar galvu, ja tev tāda ir. Kas ir?
Izslauku no acīm sviedrus un izstiepju dāvanu sev priekšā mēness gaismā. Visādi to grozu, apskatu no dažādām pusēm, aizsedzu un atsedzu atsevišķas daļas. Mēģinu piespiest priekšmetu atklāt man savu pielietojumu. Galu galā bezspēcīgās dusmās iecērtu stobriņa galu zemē. — Es padodos. Varbūt, ja mēs savāksim Bītiju vai Stiepuli, viņi varēs to izdomāt.
Izstiepjos un, piespiedusi sakarsušo vaigu zāles pīte— nim, drūmi blenžu uz stobriņu. Pīta masē saspringumā stīvo vietu starp maniem pleciem, un es atļaujos mazliet atslābināties. Kāpēc it nemaz nav kļuvis vēsāks? Kas notiek mājās?
Prima. Mana māte. Geils. Medža. Aizdomājos, kā viņi sēž mājās un skatās uz mani. Ceru vismaz, ka viņi ir mājās. Ka Treds nav viņus apcietinājis. Ka viņi nav sodīti tāpat kā Sinna. Kā Dārijs. Sodīti manis dēļ. Visi.
Sāku ilgoties pēc saviem mīļajiem, pēc sava apgabala, pēc sava meža. Pēc kārtīga meža ar izturīgiem, cietiem kokiem, lērumu ēdamā, ar normālu medījumu. Pēc čalojošiem strautiem. Vēsa vēja. Nē, pēc saltas brāzmas, kas aizpūstu smacējošo tveici. Domās sajūtu šo vēju un ļauju tam apraut manus vaigus un padarīt nejutīgus pirkstus, un pēkšņi es atrodu vārdu metāla stobriņam zemē.
— Rene! — izsaucos, uztrūkdamās sēdus.
— Kas? — Finiks nesaprot.
Izrauju stobriņu no zemes un noslauku tīru. Sakļāvusi plaukstu ap aso galu, es to noslēpju un palūkojos uz nošļaupto galu. Jā, kaut ko tādu esmu redzējusi jau agrāk. Kādā tālā, aukstā, vējainā dienā, kad kopā ar tēvu bijām mežā. Tas bija ērti ielikts kļavas sānā izurbtā caurumā. Tas kalpoja kā rene sulai, kas tecēja mūsu spainī. Ar kļavu sīrupu pat mūsu bezgaršīgā maize bija gardums. Nezinu, kas pēc tēva nāves notika ar tām dažām renēm, kas viņam piederēja. Tās droši vien ir noslēptas kaut kur mežā. Tās vairs nekad neviens neatradīs.