— Tā ir rene. Kaut kas līdzīgs krānam. To ieliek kokā, un no tā iztek sula. — Paskatos uz stiegrainajiem, zaļajiem stumbriem visapkārt. — Nu vismaz ja tas ir pareizais koks.
— Sula? — Finiks jautā. Pie jūras viņiem nav arī pareizo koku.
— Sīrups, — Pīta paskaidro. — Bet šajos kokos jābūt kaut kam citam.
Mēs visi uzreiz esam kājās. Mūsu slāpes. Strautu neesamība. Kokžurkas asie priekšzobi un slapjās ūsas. No šiem kokiem mēs varētu gribēt tikai vienu. Finiks jau grasās ar akmeni iedzīt reni liela koka zaļajā mizā, bet es viņu apturu. — Pagaidi. Tu to vēl sabojāsi. Mums vispirms ir jāizurbj caurums.
Mums nav nekā, ar ko urbt, tāpēc Megsa piedāvā savu īlenu, un Pīta to iedur tieši mizā, iegremdējot aso smaili piecu centimetru dziļumā. Viņi ar Finiku pēc kārtas paplašina caurumu ar īlenu un nažiem, līdz tur var ielikt reni. Es uzmanīgi iespiežu to caurumā, un mēs nogaidot atkāpjamies. Sākumā nekas nenotiek. Tad no stobriņa notek ūdens piliens un ierit Megsai plaukstā. Viņa to nolaiza un pastiepj roku, gaidot vēl.
Grozot un iekārtojot reni, mums izdodas izdabūt nelielu tērcīti. Pēc kārtas atveram muti zem renes un samitrinām izkaltušo mēli. Megsa atnes groziņu, un tas ir tik blīvi savīts, ka tajā turas ūdens. Mēs piepildām groziņu un padodam cits citam, dzerdami lieliem malkiem un pat atļaudamies greznību noskalot sejas. Ūdens ir siltens, kā jau viss šajā vietā, bet šis nav īstais brīdis, lai mēs būtu izvēlīgi.
Kad mūsu uzmanība ir novērsta no slāpēm, atskār— šam, ka esam pārguruši, un sagatavojamies naktij. Pagājušajā gadā es vienmēr mēģināju visu salikt pa rokai gadījumam, ja man naktī nāktos ātri atkāpties. Šogad man nav mugursomas. Tikai ieroči, kurus es tomēr neizlaidīšu no rokām. Tad iedomājos par reni un izrauju to no koka stumbra. Nobrauku lapas izturīgam vītenim, izveru to caur stobriņa tukšo vidu un pamatīgi piesienu reni pie savas jostas.
Finiks piedāvājas sargāt pirmais, un es viņam to neliedzu, jo, kamēr Pīta nebūs atpūties, tāpat jāsargā ir vienam no mums. Apgulos blakus Pītam uz būdas grīdas un pasaku Finikam, lai viņš mani pamodina, kad jutīsies noguris. Bet no miega mani dažas stundas vēlāk izceļ kaut kādas zvanu skaņas. Bang! Bang! Zvans skan citādi nekā tas, ko Tiesas ēkā zvana Jaungadā, bet pietiekami līdzīgi, lai to atpazītu. Pīta un Megsa nepamostas, bet Finiks ir tikpat piesardzīgs kā es. Zvans apklust.
— Es saskaitīju divpadsmit sitienus, — viņš saka.
Pamāju. Divpadsmit. Ko tas nozīmē? Viens sitiens par katru apgabalu? Varbūt. Bet kāpēc? — Domā, tam bija kāda jēga?
— Nav ne jausmas, — viņš atbild.
Gaidām turpmākos rīkojumus, varbūt kādu ziņu no Klaudija Templsmita. Ielūgumu uz dzīrēm. Vienīgais, kas notiek, — notiek tālumā. Žilbinošs zibens iesper augstā kokā, un sākas pamatīgs negaiss. Laikam tā bija norāde uz lietu, uz ūdens avotu tiem, kam nav tik gudru padomdevēju kā Heimičs.
— Ej gulēt, Finik. Tāpat ir mana kārta sargāt.
Finiks vilcinās, bet neviens nevar palikt nomodā mūžīgi. Sažņaudzis vienā rokā trijžuburi, viņš iekārtojas pie ieejas būdā un ieslīgst nemierīgā miegā.
Sēžu ar uzvilktu loku un vēroju džungļus, kuri mēnesnīcā izskatās spokaini un palsi zaļgani. Pēc kādas stundas zibeņošana norimst. Bet es dzirdu, kā sākas lietus, kas kapā lapotni dažus simtus metru tālāk. Visu laiku gaidu, kad tas atnāks līdz mums, bet — nē.
Salecos no lielgabala šāviena, bet uz maniem guļošajiem biedriem tas neiedarbojas. Nav vērts viņus modināt. Vēl viens uzvarētājs ir miris. Neļauju sev minēt, kurš tas ir.
Attālais lietus izbeidzas tikpat pēkšņi kā vētra arēnā pagājušajā gadā.
Dažus mirkļus pēc tam, kad lietus ir mitējies, redzu, ka no tās puses sāk plūst viegla migla. Tā ir tikai reakcija.
Vēss lietus uz sakarsētas zemes. Migla tuvojas vienmērīgā ātrumā. No tās izstiepjas tādi kā taustekļi, kas saliecas kā pirksti, it kā velkot kaut ko sev līdzi. Es vēroju, un man uz skausta uzmetas zosāda. Ar to miglu nav tā, kā vajag. Tās mala ir pārāk līdzena, lai būtu dabiska. Un ja tā nav dabiska…
Man nāsīs iesitas šķebinoši saldena smaka, un es stiepju roku pēc pārējiem un kliedzu, lai viņi ceļas.
Tajās dažās sekundēs, kas vajadzīgas, lai viņus pamodinātu, man uz ādas uzmetas čulgas.
21
Sīki, sūrstoši dūrieni. Vietās, kur miglas pilieni saskaras ar manu ādu.
— Bēdziet! — es uzkliedzu pārējiem. — Bēdziet!
Finiks pamostas uzreiz, gatavs stāties pretī ienaidniekam. Bet, ieraudzījis miglas sienu, viņš uzrauj mugurā vēl guļošo Megsu un skrien prom. Pīta ir piecēlies, bet nav atžirdzis. Sagrābju viņa roku un metos kopā ar viņu džungļos pakaļ Finikam.
— Kas ir? Kas notika? — viņš apjucis taujā.
— Tur ir kaut kāda migla. Indīga gāze. Ātrāk, Pīta! — Jūtu, ka sekas no saskaršanās ar spēka lauku būs ļoti smagas, lai kā viņš to dienā būtu noliedzis. Pīta kustas gausi, daudz lēnāk nekā parasti. Un visu laiku sapinas vīnstīgu un citu augu mudžeklī, aiz kā man tikai šad tad aizķeras kāja.
Pametu acis atpakaļ, kur migla taisnā līnijā stiepjas uz abām pusēm, cik vien tālu sniedz skats. Mani sagrābj drausmīgs impulss bēgt, pamest Pītu un glābties. Būtu tik viegli skriet, ko kājas nes, varbūt pat uzrāpties kokā virs miglas, kura, šķiet, nepaceļas augstāk par kādiem divpadsmit metriem. Atceros, ka toreiz, kad iepriekšējās Spēlēs uzradās mutanti, es tieši tā arī izdarīju. Metos bēgt un par Pītu iedomājos tikai tad, kad biju sasniegusi
Pārpilnības ragu. Bet šoreiz es apspiežu savas bailes, savaldu tās un palieku pie viņa. Šoreiz mans mērķis nav izdzīvot pašai. Jāizdzīvo ir Pītam. Iešaujas prātā, ka apgabalos visi ir kā piekalti ekrāniem un skatās, vai bēgšu, kā vēlas Kapitolijs, vai arī palikšu kopā ar Pītu.
Cieši sakļauju pirkstus ap viņa roku un pavēlu: — Skaties uz manām kājām! Vienkārši mēģini likt kājas tur, kur eju es. — Tas palīdz. Liekas — mēs kustamies mazliet ātrāk, bet ne pietiekami, lai varētu atļauties atvilkt elpu, turklāt migla joprojām skalojas mums uz papēžiem. No tvaika masas uzsprakst pilieni. Tie dedzina, bet citādi nekā uguns. Tas nav karstums, bet asas sāpes vietās, kur ķimikālijas pieskaras mūsu ādai, pieķeras un iesūcas dziļi zem tās. Mūsu kombinezoni neko nepalīdz. Tie nepasargā vairāk kā plāns papīrs.