Jautāšanas vietā es cenšos kaut cik apkopties. Sameklēju kombinezona skrandās savu piespraudi ar zobgaļsīli un piespraužu to pie apakškrekla lencītes. Peldošā josta laikam ir no materiāla, uz ko skābe neiedarbojas, jo izskatās kā jauna. Es protu peldēt, tāpēc tāda josta man īsti vajadzīga nav, bet Bruts ar to atvairīja manu bultu, tāpēc sasprādzēju to atpakaļ ap vidukli, cerot, ka varbūt ar to varēs aizsargāties. Izjaucu matus un ar pirkstiem tos izķemmēju, reizē krietni izretinot, jo tos ir sabojājuši miglas pilieni. Tad sapinu bizē to, kas ir atlicis.
Pīta ir atradis derīgu koku apmēram desmit metrus no šaurās pludmales. Mēs viņu gandrīz neredzam, bet ir dzirdams, kā viņš ar nazi cērt stumbrā. Kur palika īlens?
Megsa to laikam vai nu nometa, vai paņēma līdzi miglā. Jebkurā gadījumā tā vairs nav.
Aizpeldu mazliet tālāk seklajā ūdenī un airējos pamīšus uz vēdera un uz muguras. Jūras ūdens varbūt palīdzēja man un Pītam, bet Finiku tas, šķiet, pilnīgi pārvērš. Viņš sāk lēnām kustēties, pārbaudīdams savus locekļus, un pamazām metas peldus. Bet viņš nepeld tā kā es — ritmiskiem vēzieniem un vienmērīgā ātrumā. It kā es vērotu kaut kāda dīvaina jūras dzīvnieka atdzīvošanos. Finiks nirst un sprauslā ūdeni no mutes, un griežas loti dīvainā veidā — kā korkvilkis, un man noreibst galva, jau skatoties vien. Un vienubrīd, kad viņš ir sabijis zem ūdens tik ilgi, ka jūtos teju pārliecināta — viņš ir vienkārši noslīcis, Finika galva uzrodas man tieši blakus un es satrūkstos.
— Nedari tā!
— Kā tad? Vai es nedrīkstu iznirt vai arī nedrīkstu palikt zem ūdens? — viņš pajautā.
— Ne to, ne to. Neko no abiem. Vispār neko. Vienkārši mērcējies un uzvedies godīgi. Vai arī iesim palīgā Pītam, ja jau tu tik labi jūties.
Pavisam īsajā brīsniņā, kāds mums ir vajadzīgs, lai nokļūtu līdz džungļiem, ievēroju kādu pārmaiņu. Varbūt tas ir daudzgadīgās medību pieredzes dēļ, vai arī mana saārstētā auss tiešām darbojas labāk, nekā bija gribēts. Bet es jūtu virs mums daudzus siltus ķermeņus. Tiem nav jāčalo vai jāklaigā. Pietiek jau ar to, ka tik daudzi elpo.
Pieskaros Finika delmam, un viņš seko manam ska— tienam uz augšu. Nezinu, kā viņi tur sapulcējās tik klusi. Varbūt tas nemaz nebija klusi. Mēs visi bijām aizņemti, dziedinot savas miesas. Un pa to laiku viņi sapulcējās. Džungļu koku zaros karājas nevis pieci vai desmit, bet neskaitāmi pērtiķi. Tas pārītis, ko pamanījām, kad bijām paglābušies no miglas, likās kā laipni sagaidītāji. Bet šis bars izskatās draudīgs.
Ielieku lokā divas bultas, un Finiks satver ciešāk trijžuburi. — Pīta, — ierunājos, cik vien mierīgi spēju. — Ir vajadzīga tava palīdzība.
— Labi, tūdaļ. vSķiet, ka esmu jau pabeidzis, — viņš atsaucas, joprojām darbodamies ap koku. — Jā! Tā! Vai tev rene ir?
— Ir. Bet mēs atradām kaut ko, uz ko tev vajadzētu paskatīties, — rāmi turpinu. — Bet nāc netrokšņodams, lai tos neizbiedētu. — Man nez kāpēc negribas, lai viņš pamanītu pērtiķus vai vispār uz tiem skatītos. Ir dzīvnieki, kas acu kontaktu vien uztver kā agresiju.
Pīta pagriežas pret mums, elsdams no piepūles darbā ar koku. Mana prasība ir izteikta tik dīvainā tonī, ka viņš nojauš — kaut kas nav kārtībā. — Nu labi, — viņš bezrūpīgi nosaka. Pīta sāk nākt cauri džungļiem un, kaut arī zinu, ka viņš ļoti cenšas, klusa pārvietošanās nekad nav bijusi viņa stiprā puse, pat tad, kad viņam veselas vēl bija abas kājas. Bet viss ir labi — Pīta kustas un pērtiķi paliek savās vietās. Viņš tos sajūt, kad ir tikai piecu metru attālumā no pludmales. Viņš uzmet tiem tikai vienu acumirkli, bet efekts ir tāds, it kā būtu aizdedzinājis bumbas degli. Pērtiķi pēkšņi pārvēršas aurojošā oranžas vilnas masā un gāžas viņam virsū.
Vēl nekad neesmu redzējusi dzīvniekus tik ātri kustamies. Pērtiķi šļūc lejā pa vīnstīgām tā, it kā tās būtu ieeļļotas. Viņi pārlec neiedomājamus attālumus no koka uz koku. Viņu ilkņi ir atiezti, spalva sabozta un nagi izlaižas kā atvāžami naži. Var jau būt, ka es neko nezinu par pērtiķiem, bet dabā neviens dzīvnieks tā neuzvedas. — Mutanti! — es izgrūžu, un mēs ar Finiku glābjamies mežā.
Katrai bultai ir jātrāpa, un tās trāpa arī. Spokainajā gaismā nošauju pērtiķus citu pēc cita, mērķēdama acīs un sirdī, un rīklē, lai katrs trāpījums būtu nāvējošs. Bet ar to nepietiktu, ja Finiks nedurtu zvērus kā zivis un nemestu prom un Pīta nevēzētu savu nazi. Sajūtu kājā un uz muguras nagus, un tajā brīdī kāds uzbrucēju novāc. Gaisā sabiezē sabradātu augu, asins smārds un pērtiķu zvēra smaka. Mēs ar Pītu un Finiku nostājamies trijstūrī ar dažiem metriem starpā un mugurām citam pret citu. Sažņaudzas sirds, kad uzvelku stiegru ar pēdējo bultu. Taču es atceros, ka arī Pītam ir bultu maks. Viņš nešauj, viņš tikai cērt ar nazi. Es arī izrauju nazi, bet pērtiķi ir žiglāki, viņi var pielēkt klāt un atsprāgt nost tik ātri, ka nepagūsti noreaģēt.
— Pīta! — uzkliedzu. — Tavas bultas! Pīta pagriežas, ierauga, kādā ķezā esmu, un jau ņem nost bultu maku, kad tas notiek. Pērtiķis no koka lec tieši viņam krūtīs. Man nav bultas, es nevaru izšaut. Dzirdu, kā Finika trijžuburis ar būkšķi iecērtas citā zvērā, un jaušu, ka viņa ierocis ir aizņemts. Pūloties nonemt maku, Pītas roka ar nazi arī ir aizņemta. Metu uzbrucējam ar savu nazi, bet tas apmet kūleni, izvairās un turpina lidot.
Palikusi bez ieroča un neaizsargāta, daru vienīgo, ko varu iedomāties. Steidzos pie Pītas, lai notriektu zemē un paglābtu viņa augumu ar savējo, kaut arī zinu, ka nepagūšu.