Bet viņa paspēj. Uzradusies kā no zila gaisa. Viņas nebija, un jau nākamajā mirklī viņa izšaujas Pītam priekšā. Viņa jau ir noplūdusi asinīm, atplētusi muti spalgā kliedzienā, un ieplestajās acīs zīlītes ir tik lielas, ka redzokļi gail kā melni caurumi.
Vājprātīgā narkomāne no Sestā apgabala pamet gaisā kaulainās rokas, it kā gribēdama pērtiķi apskaut, un tas iegremdē ilkņus viņas krūtīs.
22
Pīta nomet bultu maku un iedur nazi pērtiķim mugurā, un dur vēl un vēl, līdz dzīvnieks atlaiž kodienu. Paspēris mutantu nost, viņš sagatavojas nākamajam. Tagad man ir viņa bultas, uzvilkts loks un Finiks stāv man aiz muguras un elš, taču šobrīd neko nedara.
— Panāciet šurp! Panāciet! — Pīta niknumā kliedz. Pērtiķiem kaut kas ir noticis. Viņi atkāpjas, uzlien atpakaļ kokos un nozūd džungļos, it kā tos sauktu kāda nedzirdama balss. Spēļu rīkotāja balss, kas saka: nu jau pietiek.
— Paņem viņu, — es saku Pītam. — Mēs tevi piesegsim.
Pīta saudzīgi paceļ rokās morflinga novārdzināto sievieti un aiznes dažus metrus līdz pludmalei, un mēs ar Finiku tikmēr turam gatavībā ieročus. Bet pērtiķi ir pagaisuši, izņemot oranžos līķus. Pīta noliek narkomāni zemē. Es pārgriežu audumu uz viņas krūtīm un atklāju četras dziļas durtas brūces. No tām lēnām sūcas asinis, lai gan ievainojumi neizskatās tik nāvējoši, kā ir patiesībā. Lielākais ļaunums ir nodarīts ķermeņa iekšpusē. Spriežot pēc dūrienu atrašanās vietas, zvērs ir trāpījis kādam dzīvībai svarīgam orgānam — plaušām vai varbūt pat sirdij.
Sieviete guļ smiltīs un plāta muti kā sausumā izmesta zivs. Viņai ir nokarena āda slimīgi zaļganā tonī un ribas tik izspiedušās kā badā mirstošam bērnam. Viņa noteikti varēja atļauties nopirkt ēdienu, bet laikam jau izvēlējās morflingu, tāpat kā Heimičs izvēlas alkoholu. Pilnīgi viss vēsta par postažu — viņas miesa, viņas dzīve un tukšais skatiens. Es turu viņas trīcošo roku, īsti nesaprazdama, vai tā raustās no tās pašas indes, kas sabojāja mūsu nervus, vai no šoka pēc uzbrukuma, vai no tā, ka viņas ķermeni atstāj narkotikas, kas viņu uzturēja. Mēs neko nevaram darīt. Neko, tikai palikt kopā, līdz viņa nomirs.
— Es pieskatīšu kokus, — Finiks nosaka un aiziet. Man arī gribētos iet prom, bet sieviete sažņaudz manu roku tik cieši, ka nāktos noraut viņai pirkstus, un tādai nežēlībai man nav spēka. Atceros par Rū un prātoju: varbūt nodziedāt kādu dziesmu. Bet es pat nezinu, kā narkomāni sauc, nemaz nerunājot par to, vai viņai patīk dziesmas. Zinu tikai to, ka viņa mirst.
Pīta notupstas otrā pusē un glāsta sievietes matus. Viņš sāk klusi runāt, un es viņa teikto gandrīz nesaprotu, bet vārdi arī nav domāti man. — Ar krāsām no tās kastes, kas man ir mājās, es varu sajaukt jebkuru toni, kādu vien iespējams iedomāties. Rozā. Tik maigu kā zīdaiņa āda. Vai tik košu kā rabarbers. Zaļu kā pavasara zāle. Zilu, kas laistās kā ledus uz ūdens.
Narkomāne lūkojas Pītas acīs, it kā pieķerdamās viņa vārdiem.
— Reiz es trīs dienas jaucu krāsas, līdz atradu īsto toni saules gaismai uz balta kažoka. Redzi, es visu laiku domāju, ka tā ir dzeltena, bet izrādījās, ka ir daudz sarežģītāk. Tur bija kārtu kārtām visādas krāsas. Cita pēc citas, — Pīta runā.
Narkomānes elpa pāriet seklos elsienos. Brīvā roka ķēpājas asinīs uz krūtīm un veido apļus, kādus viņai tik ļoti patika gleznot.
— Varavīksni man vēl nav izdevies uzgleznot. Varavīksnes krāsas uzrodas tik pēkšņi un pazūd tik ātri. Man nekad nepietiek laika tās notvert. Tikai mazliet zilā vai mazliet purpura. Un tad tās atkal izdziest. Izgaist, — Pīta turpina.
Pītas vārdi ir nobūruši narkomāni. Viņa ir kā transā. Pacēlusi roku, viņa uzglezno Pītam uz vaiga kaut ko līdzīgu ziedam.
— Paldies tev, — viņš čukst. — Tas ir skaisti.
Narkomānes seja izgaismojas smaidā, un viņa mazliet iepīkstas. Tad asinīm notrieptā roka atkrīt atpakaļ uz krūtīm, viņa pēdējo reizi izpūš elpu un nodārd lielgabala zalve. Viņa atlaiž manu roku.
Pīta ienes sievieti ūdenī. Atgriezies viņš apsēžas pie manis. Kādu laiku narkomāne peld uz Pārpilnības raga pusi, bet uzrodas helikopters, saķer viņu spīlēs ar četriem zobiem un aiznes nakts debesīs, un viņa ir prom.
Finiks atkal atnāk pie mums, un viņam rokā ir sauja manu bultu, no kurām vēl pil pērtiķu asinis. Viņš nomet bultas man blakus smiltīs. — Man likās, ka tu tās gribēsi.
— Paldies. — Iebridusi ūdenī, es nomazgāju visu ķēpu no saviem ieročiem un brūcēm. Kad atgriežos džungļos, lai savāktu ķērpjus un noslaucītos, pērtiķu līķi ir nozuduši.
— Kur tie palika? — es nesaprotu.
— Mēs nezinām. Vīteņi sakustējās, un tie pazuda, — Finiks saka.
Nejūtīgi un pārguruši lūkojamies džungļos. Klusumā es pamanu, ka tās vietas, kur miglas pilieni bija pieskā— rušies manai ādai, ir pārvilkušās ar kreveli. Tās vairs nesāp, bet ir sākušas niezēt. Ļoti. Mēģinu to uzskatīt par labu zīmi. Ka brūces dzīst. Pametu skatienu uz Pītu, tad uz Finiku un redzu, ka viņi abi kasa saskrambātās sejas. Jā, pat Finika skaistumu ir sabojājusi šī nakts.
— Nekasieties, — es pavēlu, kaut man pašai ļoti gribas darīt to pašu. Taču tādu padomu dotu mana māte. — Tā jūs tikai saķersiet infekciju. Kā jums šķiet, vai ir droši atkal mēģināt dabūt ūdeni?
Aizejam atpakaļ pie koka, kurā Pīta mēģināja izurbt caurumu. Es un Finiks stāvam ar ieročiem rokās, kamēr Pīta ieliek reni, bet nekas bīstams neparādās. Pīta ir atradis labu dzīslu, un no renes straumē sāk gāzties ūdens. Mēs remdējam slāpes un ļaujam siltajam ūdenim apskalot niezošos augumus. Piepildījuši dažus gliemežvākus ar dzeramo ūdeni, mēs dodamies atpakaļ uz pludmali.