Vēl ir nakts, bet ausma vairs nevar būt tālu. Ja nu vienīgi Spēļu rīkotāji to aizkavētu. — Varbūt jūs abi pa— guliet? — ierosinu. — Es kādu laiku pastāvēšu sardzē.
— Nē, Katnis, es labāk gribētu stāvēt sardzē, — Finiks ierunājas. Ielūkojos viņam acīs un sejā un aptveru, ka viņš tik tikko valda asaras. Megsa. Ļaut Finikam palikt vienam un viņu apraudāt ir mazākais, ko es varu darīt.
— Labi, Finik, paldies, — nosaku un apgulos smiltīs blakus Pītam, kurš uzreiz aizmieg. Blenžu tumsā, domādama, cik daudz kas var mainīties vienas dienas laikā. Vēl vakar Finiks bija manā nogalināmo sarakstā, bet nu es taisos gulēt, kad viņš stāv sardzē. Viņš izglāba Pītu un ļāva Megsai nomirt, un es nezinu, kāpēc. Es nekad nevarēšu atlīdzināt savu parādu Finikam. Šobrīd varu tikai ļaut viņam mierīgi Megsu apraudāt un gulēt. Tāpēc es tā arī daru.
Kad atkal atveru acis, ir jau vēls rīts. Pīta man blakus vēl guļ. Virs mums zaros karājas zāles pītenis, kas pasargā sejas no saules. Pieceļos sēdus un redzu, ka Finiks nav tērējis laiku lieki. Divas pītas bļodas ir pilnas ar svaigu ūdeni. Trešajā rēgojas gliemeņu raibums.
Finiks sēž smiltīs un ar akmeni lauž gliemenes vaļā. — Svaigas tās garšo labāk, — viņš saka, izraudams no gliemežvāka gaļas gabalu un iemezdams mutē. Viņa plaksti vēl ir pietūkuši, bet es izliekos, ka to neredzu.
No ēdiena smaržas man sāk rūkt vēders, un es pasniedzos pēc gliemenes. Mani aptur asiņu pilnās panadzes. Guļot esmu līdz asinīm sakasījusi ādu.
— Vai tu zini, ka, šitā kasoties, var dabūt infekciju? — Finiks ironizē.
— Tā jau runā, — attraucu un, iegājusi sāļūdenī, nomazgāju asinis, mēģinādama izdomāt, vai man vairāk riebjas sāpes vai niezēšana. Kad apnīk, aizslāju uz pludmali, pavēršu seju augšup un nobļaujos: — Ei, Heimič, ja tu neesi pārāk piedzēries, tad mūsu ādai kaut kas derētu!
Tas ir apbrīnojami un savādi, cik žigli virs manis uzrodas izpletnis. Pasniedzos augšup, un man rokā iegulst tūbiņa. — Bija jau laiks, — nomurminu, bet nespēju vairs būt sadrūmusi. Heimičs! Ko tik es neatdotu, lai varētu ar viņu piecas minūtes aprunāties.
Nometos smiltīs pie Finika un noskrūvēju tūbiņai vāku. Iekšā ir bieza, tumša ziede ar nejauku smaku, kas ož pēc darvas un skuju sajaukuma. Saraucu degunu, iespiežu ziedi plaukstā un sāku ierīvēt kāju. Tā remdē niezēšanu, un man pār lūpām izlaužas labpatikas nopūta. Tā arī nokrāso manu ādu spokaini pelēkzaļā tonī. Ieziedusi otru kāju, es pametu tūbiņu Finikam, kurš mani nomēra ar šaubpilnu skatienu.
— It kā tu pūtu, — Finiks novaikstās. Bet nieze tomēr ir stiprāka, jo jau pēc mirkļa arī viņš sāk ieziest ādu. Kreveles kopā ar ziedi tiešām izskatās atbaidoši. Es nespēju nepriecāties par viņa nepatiku.
— Nabaga Finik, vai tu pirmo reizi mūžā esi nesmuks?
— Jā gan. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Kā tu to paciet jau tik daudzus gadus? — viņš atspēlējas.
— Vienkārši izvairies no spoguļiem. Tad jau to aizmirsīsi, — es pamācu.
— Ne jau tad, ja skatīšos uz tevi.
Mēs sasmērējamies no galvas līdz kājām un pat pēc kārtas — viens otra muguru tur, kur to nesedz apakš— krekls. — Pamodināšu Pītu, — es saku.
— Nē, pagaidi, — Finiks mani apstādina. — Izdarīsim to kopā. Piebāzīsim sejas viņam klāt.
Manā dzīvē ir atlicis tik maz izdevību uzjautrināties, ka esmu ar mieru. Iekārtojamies Pītam abās pusēs un pieliecamies dažus centimetrus no viņa sejas, un es viņu sapurinu. — Pīta… Pīta, mosties, — maigi lalinu.
Viņš paver plakstus un salecas ta, it kā mēs būtu viņam iedūruši. — Aā!
Mēs ar Finiku atkrītam smiltīs un smejamies kā kutināti. Ikreiz, kad cenšamies nesmieties, paskatāmies uz Pītu, kurš mēģina skatīties nosodoši, un viss sākas no gala. Kad beidzot savaldāmies, es jau domāju, ka varbūt Finikam Odēram nav ne vainas. Vismaz viņš nav tik iedomīgs un uzpūtīgs, kāds likās sākumā. Viņam patiesībā tiešām nav ne vainas. Kolīdz esmu nonākusi pie šāda secinājuma, mums blakus nolaižas izpletnis ar svaigu maizes klaipu. No pagājušā gada atceros, ka Heimiča dāvanas parasti pienāca brīdī, kam varēja būt kaut kāda jēga, tāpēc domās atzīmēju: draudzējies ar Finiku. Tā tu dabūsi ēdamo.
Finiks pagroza maizi rokās un aplūko garozu. Viņš izturas pārāk privātīpašnieciski. Tas nav vajadzīgs. Maize ir zaļgana no aļģēm, kā jau allaž, ja maize ir no Ceturtā apgabala. Mēs visi zinām, ka klaips pieder Finikam. Varbūt viņš nupat ir aptvēris, cik vērtīgs tas ir un ka varbūt viņš maizi vairs nekad mūžā neieraudzīs. Varbūt garoza izraisa kādas asociācijas ar Megsu. Bet viņš tikai nosaka: — Tā labi garšos kopā ar gliemenēm.
Es palīdzu Pītam ieziesties, un Finiks tikmēr veikli izloba gliemenes no čaulām. Mēs sanākam vienkopus un ēdam gardo, saldeno gaļu ar sāļo maizi no Ceturtā apgabala.
Mēs visi izskatāmies drausmīgi — no ziedes kreveles sāk lobīties -, bet es priecājos, ka dabūjām zāles. Ne tikai tāpēc, ka tās mazina niezēšanu, bet arī tāpēc, ka tās pasargā no svelmaini baltās saules sārtajās debesīs. Spriežot pēc saules stāvokļa, lēšu, ka pulkstenis drīz būs desmit, ka esam arēnā apmēram vienu diennakti. Vienpadsmit no mums ir miruši. Trīspadsmit ir dzīvi. Desmit slēpjas kaut kur džungļos. Trīs vai četri no šā desmita ir karjeristi. Nemaz negribas atcerēties, kas ir pārējie.
Manās acīs džungļi no patvēruma ir kļuvuši par ļaunu slazdu. Vienubrīd mums nāksies atkal doties biezoknī, vai nu lai medītu, vai arī lai kļūtu par medījumu, bet pašlaik es taisos palikt mūsu mazajā pludmalē. Un Pīta un Finiks arī neko citu neierosina. Džungļi liekas gandrīz sastinguši, tie zum un čab, bet neatklāj tajos apslēptās briesmas. Un tad tālumā atskan kliedzieni. Džungļu apgabals mums pretī sāk drebēt. Uz pakalna sariešas milzīgs vilnis, kas paceļas augstāk par koku galotnēm un rēkdams gāžas lejup pa nogāzi. Vilnis ar tādu spēku triecas jūrā, ka pat mums, kaut arī esam no tā tik tālu, cik vispār iespējams, ūdens uzskalojas līdz ceļiem un mūsu nedaudzās mantas pašķīst visapkārt. Trijatā izdodas tās savākt, pirms ierauj jūrā, izņemot ķimikāliju saēstos kombinezonus, kuri ir tik sapluinīti, ka to zaudējums ir pavisam vienaldzīgs.