Man būs izdevies pārliecināt visus nomodā esošos, izņemot Džoenu, kas jau no sākta gala ir pret visu, ko ierosinu es. Bet pat viņa atzīst, ka labāk ir būt drošībā nekā vēlāk nožēlot.
Kamēr pārējie savāc mūsu nedaudzās mantas un uzvelk Bītijam viņa kombinezonu, pamodinu Stiepuli.
Viņa uztrūkstas ar izbaiļu kliedzienu uz lūpām: — Tik— tak!
— Jā, tik-tak, arēna ir pulkstenis. Arēna ir pulkstenis, Stiepul, tev bija taisnība, — es mierinu. — Tev bija taisnība.
Sievietes sejai pārslīd atvieglojums — laikam jau tāpēc, ka beidzot kāds ir sapratis to, ko viņa droši vien jau zināja, kopš pirmo reizi sāka dunēt zvans. — Pusnakts.
— Tis sākas pusnaktī, — piekrītu.
Neskaidri uzpeld kādas atmiņas. Redzu pulksteņa ciparnīcu… Nē, tas bija kabatas pulkstenis, un tas gulēja Plūtarha Hevensbī plaukstā. Un uz tā ciparnīcas uzmir— dzēja un pazuda mans zobgaļsīlis. Kad tagad tā pagudroju, viņš it kā deva man mājienu par arēnas formu. Bet kāpēc lai viņš to darītu? Tobrīd es no kļūšanas par pārstāvi biju tikpat tālu kā viņš. Varbūt viņš bija domājis, ka tas man palīdzēs kā padomdevējai. Vai arī viņš visu bija izplānojis jau sen.
Stiepule pamāj uz asins lietus pusi. — Pusdivi.
— Tieši tā. Pusdivi. Un divos tur izplatās drausmīga, indīga migla, — es papildinu, norādīdama uz džungļiem tuvumā. — Tāpēc mums ir jādodas uz kādu drošu vietu. — Viņa pasmaida un paklausīgi pieceļas. — Vai esi izslāpusi? — Pasniedzu viņai pīto bļodu, un viņa izdzer vismaz litru ūdens. Finiks Stiepulei iedod pēdējo maizes gabalu, un viņa sāk košļāt. Tagad, kad ir atrisināta nespēja sazināties, viņa atkal var normāli darboties.
Pārbaudu savus ieročus. Ietinu izpletnī reni un ziedes tūbiņu un ar vīteni piesienu abus pie savas jostas.
Bītijs vēl nav pilnībā atguvies, bet, kad Pīta mēģina viņu piecelt, pretojas. — Stieple, — Bītijs saka.
— Viņa ir tepat, — Pīta mierina. — Stiepulei klājas pavisam labi. Viņa arī nāks.
Bet Bītijs vēl ķepurojas. — Stieple, — viņš neliekas mierā.
— Ai, es zinu, ko viņš grib, — Džoena nepacietīgi iesaucas. Viņa aiziet uz krastmalu un paceļ no zemes cilindru, ko mēs noņēmām no Bītija jostas, pirms viņu mazgājām. To klāj biezs sarecējušu asiņu slānis. — Šito krāmu. Tā ir stieple vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā jau viņš dabūja savu cirtienu. Jo joza uz Pārpilnības ragu pēc šitā. Nesaprotu, kas tas ir par ieroci. Droši vien varētu kādu gabalu noraut un izmantot kā žņaudzamo, vai. Bet vai jūs spējat iztēloties, ka Bītijs kādu žņaugtu?
— Ar stiepli viņš uzvarēja Spēlēs. Viņš izveidoja elektrisku slazdu, — ierunājas Pīta. — Viņam tas ir labākais ierocis, kāds vien var būt.
Tiešām savādi, lai Džoena to nebija sapratusi. Viņas teiktajā bija kaut kāda neīsta nots. Kaut kas aizdomīgs. — Es būtu domājusi, ka tu gan esi to sapratusi, — saku meitenei. — Galu galā tu viņu iesauci par Voltu.
Džoena paskatās uz mani ar bīstami samiegtām acīm. — Aha, es nu gan esmu stulba, vai ne? — viņa atcērt. — Laikam jau manu uzmanību novērsa tas, ka bija jāmēģina glābt tavu drauģeļu dzīvību. Bet tu pa to laiku… ko tu tur īsti darīji? Piebeidzi Megsu?
Mani pirksti sažņaudzas ap naža spalu pie jostas.
— Uz priekšu! Pamēģini tikai! Man vienalga, ka tu esi stāvoklī, es tev pārplēsīšu rīkli! — Džoena draud.
Es nedrīkstu viņu šobrīd nogalināt. Bet man un Džo— enai tas ir tikai laika jautājums. Līdz viena no mums nobeigs otru.
— Varbūt vajadzētu uzmanīties ar izteicieniem, — Finiks iejaucas un uzmet man skatienu. Paņēmis stieples rituli, viņš noliek to Bītijam uz krūtīm. — Te tev būs tava stieple, Volt. Skaties, kur to iespraudīsi.
Pīta paceļ Bītiju, kurš nu ir pilnīgi padevīgs. — Kur mēs iesim?
— Man gribētos tikt līdz Pārpilnības ragam un pavērot. Pārliecināties, ka mums ir taisnība par to pulksteni, — ierosina Finiks. Tads plāns nav sliktāks par jebkuru citu. Turklāt man nebūtu iebildumu vēlreiz pārskatīt ieroču kaudzi. Un tagad mēs esam seši. Pat ja neskaita Bītiju un Stiepuli, esam četri labi cīnītāji. Viss ir pavisam citādi nekā pagājušajā gadā, kad visu mēģināju paveikt viena pati. Jā, sabiedrotie ir laba lieta, ja vien var nedomāt par to, ka viņi būs jānogalina.
Bītijs un Stiepule droši vien paši kaut kur atradīs galu. Ja mums būs jābēg, cik tad tālu viņi tiks? Džoenu es, godīgi sakot, pavisam viegli varētu piebeigt, ja būtu jāaizstāv Pīta. Vai arī varbūt vienkārši tāpēc, lai viņa aizvērtos. Man tikai ļoti vajag, lai kāds manā vietā nogalinātu Finiku, jo es pati to laikam nevarēšu. Ne jau tagad, kad viņš ir tik daudz darījis Pītas labā. Varbūt varētu viņu aizvilināt pie karjeristiem. Jā, tas ir auksts aprēķins. Bet kādas ir manas iespējas? Tagad, kad mēs zinām par pulksteni, viņš droši vien neies bojā džungļos, tāpēc kādam viņš būs jānogalina cīņā.
Par to ir tik riebīgi prātuļot, ka manas domas drudžaini mēģina mainīt virzienu. Bet vienīgais, kas spēj novērst uzmanību no pašreizējās situācijas, ir fantāzijas par prezidenta Snova nogalināšanu. Septiņpadsmitgadīgai meitenei tādi sapņi laikam nav ļoti piemēroti, toties tie sniedz dziļu apmierinājumu.
Izvēlamies tuvāko smilšu strēmeli un piesardzīgi tuvojamies Pārpilnības ragam — ja nu tur būtu paslēpušies karjeristi. Šaubos, ka viņi tur ir, jo mēs esam pludmalē jau daudzas stundas un nav manītas nekādas dzīvības pazīmes. Kā jau biju domājusi, uz salas ap Pārpilnības ragu neviena nav. Tikai lielais zelta rags un savandīta ieroču kaudze.
Kad Pīta nogulda Bītiju pavēnī pie Pārpilnības raga, viņš pasauc pie sevis Stiepuli. Sieviete notupstas Pītam blakus, un viņš ieliek tai rokās stieples rituli. — Notīri to, labi? — viņš palūdz.