Stiepule pamāj un aizšļūc uz krastu, un iemērc stiepli ūdenī. Viņa sāk klusiņām dziedāt kaut kādu jokainu dziesmiņu par peli, kas skrien augšup pa pulksteni. Tā laikam ir bērnu dziesma, bet izskatās, ka viņai patīk.
— Ā, tikai ne atkal to dziesmu, — Džoena gaužas un pārgriež acis. — Viņa to dungoja stundām ilgi un vēlāk sāka tikšķēt.
Pēkšņi Stiepule izslienas pavisam taisni un norāda uz džungļiem. — Divi, — viņa saka.
Es paskatos turp, kur rāda viņas pirksts, un redzu, ka miglas siena nupat sāk izplūst pludmalē. — Jā, paskatieties, Stiepulei ir taisnība. Pulkstenis ir divi, un sākas migla.
— Kā pēc pulksteņa, — Pīta piekrīt. — Tas bija ļoti gudri, ka tu to izdomāji, Stiepul.
Stiepule pasmaida un atsāk dziedāt un mērcēt stieples rituli. — Ā, viņa ir vēl vairāk nekā gudra, — ierunājas Bītijs. — Viņai ir intuīcija. — Mēs visi pagriežamies un paskatāmies uz Bītiju, kurš, šķiet, atgūstas. — Viņa visu sajūt ātrāk nekā citi. Tā kā kanārijputniņi jūsu ogļu raktuvēs.
— Kas tie tādi? — Finiks man pajautā.
— Kanārijputniņi ir tādi putni, ko ienesam raktuvēs, lai tie mūs brīdinātu, ja tur ir slikts gaiss, — paskaidroju.
— Ko tad tie dara — nomirst, vai? — Džoena iedzeļ.
— Vispirms tie vairs nedzied. Tad ir jātaisās, ka tiec. Bet, ja gaiss ir pārāk slikts, tad, jā, tie mirst. Un cilvēki tāpat. — Negribu runāt par mirstošiem dziedātājputniem. Tas liek atcerēties mana tēva nāvi un Rū nāvi, un Meizilī Doneres nāvi, un to, kā mana māte mantoja viņas dziedātājputnu. Lieliski — atkal es domāju arī par Geilu, kurš strādā dziļi raktuvēs, un prezidenta Snova draudi karājas virs viņa galvas. Raktuvēs viņa nāvi viegli varētu nomaskēt kā nelaimes gadījumu. Apklusis kanārijputniņš, dzirkstele… nekas vairāk nav vajadzīgs.
Atgriežos pie fantāzijām par prezidenta nāvi.
Kaut arī Džoenu kaitina Stiepule, tik apmierinātu kā tagad es viņu arēnā vēl neesmu redzējusi. Kamēr papildinu savus bultu krājumus, viņa rakājas kaudzē, līdz atrod pāri nāvējoša izskata cirvju. Man tā šķiet savāda izvēle, bet tad viņa vienu met ar tādu spēku, ka tas paliek saules mīkstinātajā Pārpilnības raga zelta sānā. Nu protams. Džoena Meisone. Septītais apgabals. Kokrūpniecība. Varu derēt, ka viņa mētājas ar cirvjiem, jau kopš sāka rāpot. Viņa ar cirvi ir tas pats, kas Finiks ar trijžuburi. Vai Bītijs ar savu stiepli. Un Rū ar viņas zināšanām par augiem. Aptveru, kāpēc Divpadsmitā apgabala pārstāvji katru gadu no jauna ir neizdevīgākā situācijā nekā pārējie. Mēs sākam strādāt raktuvēs tikai astoņpadsmit gadu vecumā. Taču lielākā daļa pārējo pārstāvju jau agri iemācās kaut ko no sava apgabala amatiem. Raktuvju darbā arī apgūst iemaņas, kas Spēlēs varētu noderēt. Laužņa vēzēšanu. Spridzināšanu. Izturību — to man deva medības. Bet mēs visu iemācāmies pārāk vēlu.
Pa to laiku, kamēr es darbojos ar ieročiem, Pīta tup zemē un ar naža galu kaut ko zīmē uz lielas, gludas lapas, ko ir paņēmis līdzi no džungļiem. Paskatos viņam pār plecu un ieraugu, ka draugs zīmē arēnas karti. Vidū ir Pārpilnības rags uz smilšainās salas un divpadsmit līnijas, kas tai pievienojas. Izskatās pēc pīrāga, kas sagriezts divpadsmit vienādos gabalos. Apkārt ir vēl viens aplis, kas iezīmē krastmalu, un mazliet lielāks, kas parāda, kur sākas džungļi. — Paskaties, kā ir novietots Pārpilnības rags, — Pīta man saka.
Aplūkoju Pārpilnības ragu un saprotu, ko viņš grib teikt. — Aste rāda uz divpadsmitiem.
— Pareizi, tātad tā ir mūsu pulksteņa augšpuse, — viņš piekrīt un ātri ieskrāpē apkārt pulkstenim ciparus no viens līdz divpadsmit. — No divpadsmitiem līdz vieniem ir zibens zona. — Viņš sīkiem burtiem ieraksta atbilstošajā iedaļā zibens un tad nākamajās pulksteņa rādītāju kustības virzienā asinis, migla un pērtiķi.
— Un no desmitiem līdz vienpadsmitiem ir vilnis, — es piebilstu. Viņš to pieraksta. Mums pievienojas Finiks un Džoena, līdz zobiem apbruņojušies ar trijžuburiem, cirvjiem un nažiem.
— Vai jūs manījāt kaut ko neparastu pārējās iedaļās? — jautāju Džoenai un Bītijam, jo viņi būtu varējuši redzēt kaut ko tādu, ko neredzējām mēs. Bet viņi ir redzējuši tikai asinis. — Tajās iedaļās laikam varētu būt jebkas.
— Es iezīmēšu tās vietas, par kurām mēs zinām, ka Spēļu rīkotāju ieroči darbojas ārpus džungļiem, lai varam izvairīties, — Pīta ierosina un ar diagonālām līnijām iesvītro miglas un viļņa pludmales. Tad viņš izslienas taisni. — Vismaz tagad mēs zinām daudz vairāk nekā no rīta.
Visi piekrītoši pamājam, un es kaut ko sadzirdu. Klusumu. Mūsu kanārijputniņš vairs nedzied.
Es negaidu. Pagriežoties jau uzvelku loku un vēl pamanu, kā slapji spīdīgais Mirdzūms ļauj atslīgt zemē Stiepulei, kuras rīkle ir pāršķelta kroplā, koši sarkanā smīnā. Mana bulta ieurbjas viņam deniņos, un īsajā mirklī, kas man vajadzīgs, lai atkal uzvilktu loku, Džoena ietriec cirvi Kašmirai krūtīs. Finiks atvaira šķēpu, ko Bruts met uz Pītu, bet Inobārija tikmēr iecērt Finikam stilbā nazi. Ja nebūtu bijis Pārpilnības raga, aiz kā paslēpties, abi Otrā apgabala pārstāvji būtu pagalam. Metos uz priekšu viņus vajāt. Bum! Bum! Bum! Lielgabala šāvieni apstiprina, ka Stiepulei vairs palīdzēt nevar un nav vajadzības piebeigt līdz galam Mirdzūmu vai Kašmiru. Mēs ar sabiedrotajiem skrienam apkārt ragam pakaļ Brutam un īnobārijai, kuri pa smilšu strēli aulekšo uz džungļiem.
Pēkšņi zeme man zem kājām izraujas un es sāniski nokritu smiltīs. Apaļā sala, uz kuras stāv Pārpilnības rags, sāk ļoti ātri griezties, un es redzu, ka džungļi visapkārt saplūst neskaidrā traipā. Jūtu, kā centrbēdzes spēks velk mani uz ūdens pusi, un iecērtu rokas un kājas smiltis, pūloties noturēties pie irstošās zemes. Apkārt vērpjas smiltis un viss griežas, tāpēc spiežu ciet acis. Neko vairāk nevaru izdarīt, tikai turēties, līdz mēs bez jebkādas palēnināšanās pēkšņi apstājamies.