Finiks riņķo ap milzīgu koku. Tā stumbrs ir vairāk nekā metru caurmērā, un zemāk par sešiem metriem zaru nav vispār. Sievietes kliedzieni nāk no kādas vietas lapotnē, bet pļāpusīli redzēt nevar. Finiks arī kliedz, atkal un atkaclass="underline" — Enij! Enij! — Viņš ir galīgi pārbijies un nekādi nav ietekmējams, tāpēc daru to, ko darītu jebkurā gadījumā. Uzrāpjos blakuskokā, atrodu pļāpusīli un nošauju to ar bultu. Putns nokrīt lejā un piezemējas Finikam pie kājām. Viņš to paceļ, lēnām apjēgdams notiekošo, bet, kad es nošļācu lejā pie viņa, izskatās vēl vairāk izmisis nekā iepriekš.
— Ir labi, Finik. Tas ir tikai pļāpusīlis. Ar mums spēlējas. Tas nav pa īstam. Tā nav tava… Enija.
— Nē, tā nav Enija. Bet tā bija viņas balss. Pļāpusīli atdarina to, ko dzird. Kur viņi dabūja tos kliedzienus, Katnis?
Jūtu, ka pati nobālu, aptverot, ko viņš grib teikt. — Vai, Finik, tu taču nedomā, ka…
— Jā. Domāju gan. Tieši tā es domāju.
Iztēlojos Primu piesprādzētu pie galda baltā istabā, un maskās un virsvalkos tērpti stāvi izspiež no viņas šādas skaņas. Kaut kur viņu spīdzina vai spīdzināja, lai tās dabūtu. Mani ceļi saļimst, un es atslīgstu zemē. Finiks mēģina man kaut ko pateikt, bet es viņā neklausos. Tad sadzirdu vēl vienu putnu kaut kur pa kreisi. Un šoreiz tas kliedz Geila balsī.
Finiks saķer manu roku, pirms es metos skriet. — Nē. Tas nav viņš. — Viņš stumj mani lejā pa nogāzi uz pludmali. — Mēs tinamies! — Bet Geila balss ir tik sāpīga, ka nespēju necensties tikt pie viņa. — Tas nav viņš, Katnis!
Tas ir mutants! — Finiks man uzbrēc. — Nāc! — Viņš stiepj mani līdzi pusvilkšus, pusnešus, un galu galā es aptveru viņa sacīto. Viņam ir taisnība, tas ir tikai vēl viens pļāpusīlis. Geilam neko nelīdzēs tas, ka putnu nomedīšu. Bet tā tomēr bija Geila balss, un kaut kur kaut kad kāds ir licis viņam tā kliegt.
Bet es vairs nepretojos Finikam un tāpat kā tajā miglas naktī bēgu no tā, pret ko nevaru cīnīties. Kas man var tikai kaitēt. Tikai šoreiz ievainojumi rodas manā sirdī, nevis ķermenī. Tas noteikti ir vēl viens pulksteņa ierocis. Laikam pulksten četros. Kad rādītāji aizslīd līdz ceturtajai iedaļai, pērtiķi aiziet mājās un spēlēties iznāk pļāpusīļi. Finikam ir taisnība — vienīgā izeja ir doties prom. Kaut arī Heimičs nevarēs ar izpletni atsūtīt neko, kas Finikam vai man palīdzētu atgūties no putnu radītajām brūcēm.
Ieraugu mežmalā stāvam Pītu un Džoenu un izjūtu reizē atvieglojumu un dusmas. Kāpēc Pīta nenāca man palīgā? Kāpēc neviens mums nesekoja? Pat tagad viņš stāv malā ar paceltām un pret mums pavērstām rokām un viņa lūpas kustas, bet vārdus mēs nedzirdam. Kāpēc?
Siena ir tik caurspīdīga, ka mēs ar Finiku tajā ieskrienam un atkrītam atpakaļ džungļos. Man paveicas. Es ietriecos sienā ar plecu, bet Finiks gan tieši ar seju, un viņam pa degunu straumē plūst asinis. Tāpēc jau Pīta un Džoena, un par Bītijs, kurš tagad stāv aiz viņiem un skumīgi šūpo galvu, nenāca mums palīgā. Neredzama barjera bloķē ceļu uz priekšu. Tas nav spēka lauks. Cietajai, gludajai virsmai var pieskarties pavisam droši. Bet Pītas nazis un Džoenas cirvis nespēj tajā iecirst ne roba.
Man pat nevajag pārbaudīt tālāk par metru uz katru pusi, lai zinātu, ka barjera pilnīgi ierobežo visu pulksteņa iedaļu no četriem līdz pieciem. Ka līdz stundas beigām mēs būsim kā žurkas slazdā.
Pīta piespiež plaukstu pie sienas, un es pielieku savējo otrā pusē, it kā varētu to sajust. Redzu, ka viņa lūpas veido vārdus, bet neko nedzirdu, es nedzirdu neko no tā, kas ir ārpus mūsu būra. Cenšos saprast, ko viņš saka, bet nespēju koncentrēties, tāpēc vienkārši lūkojos viņa sejā, pūlēdamās saglabāt veselo saprātu.
Un tad sāk pulcēties putni. Cits pēc cita. Tie satupst apkārtējo koku zaros. Un no viņu rlklītēm atskan rūpīgi iestudēts šausmu koris. Finiks uzreiz padodas un sagumst zemē, aizspiezdams ar rokām ausis, it kā gribēdams saspiest galvaskausu. Es kādu laiku mēģinu pretoties. Iztukšoju bultu maku uz nīstajiem putniem. Bet ikreiz, kad viens nokrīt beigts, nākamais ieņem tā vietu. Beigās padodos un sakņūpu blakus Finikam, un pūlos piespiest sevi nedzirdēt, kā mokās kliedz Prima, Geils, mana māte, Medža, Rorijs, Viks un pat Pouzija, mazā, bezpalīdzīgā Pouzija…
Jaušu, ka viss ir galā, kad sajūtu ap sevi Pītas rokas, kas mani paceļ un iznes no džungļiem. Bet es, vienalga, palieku samiegtām acīm, aizspiestām ausīm, un mani muskuli ir tik stīvi, ka nevaru tos atslābināt. Pīta tur mani klēpi, saka mierinošus vārdus un viegli šūpo. Tikai pēc krietna laika pamazām dzelžainais saspringums atstāj muskuļus. Es sāku drebēt.
— Viss ir beidzies, Katnis, — Pīta čukst.
— Tu neko nedzirdēji.
— Es dzirdēju Primu. Pašā sākumā. Bet tā nebija viņa. Tas bija pļāpusīlis.
— Tā bija viņa. Kaut kur. Pļāpusīlis to tikai atcerējās, — pretojos.
— Nē, viņi tikai grib, lai tu tā domā. Tieši tāpat es pagājušajā gadā domāju, ka tajā mutantā tiešām ir Spigalas acis. Bet tās nebija Spigalas acis. Un tā nebija Primas balss. Vai arī, ja bija, tad to vienkārši paņēma no intervijas un izkropļoja. Lika izldiegt to, ko tā kliedza, — viņš stāsta.
— Nē, viņu spīdzināja. Viņa droši vien ir mirusi.
— Katnis, Prima nav mirusi. Kā gan varētu nogalināt Primu? Mūsu ir atlicis gandrīz tikai astoņi. Un kas notiek tad, kad paliek astoņi pārstāvji? — Pīta jautā.
— Mirst vēl septiņi mūsējie, — bezcerīgi nomurminu.
— Nē, mājās. Kas notiek tad, kad Spēlēs paliek pēdējie astoņi pārstāvji? — Pīta paceļ manu zodu, tā ka gribot negribot man ir jāskatās uz augšu, piespiežot sevi ielūkoties viņam acīs. — Kas tad notiek? Kad paliek tikai astoņi?
Saprotu, ka viņš cenšas man palīdzēt, tāpēc sasprindzinu prātu. — Kad paliek tikai astoņi? — atkārtoju. — Tad mājās intervē ģimeni un draugus.