— Tieši tā, — Pīta piekrīt. — Intervēs tavu ģimeni un draugus. Un vai to varētu, ja viņi visi būtu miruši?
— Nē? — joprojām neesmu pārliecināta.
— Nē. Tāpēc mēs zinām, ka Prima ir dzīva. Viņu intervēs pašu pirmo, vai ne?
Man gribas viņam ticēt. Ļoti. Bet… tās balsis…
— Vispirms Primu. Tad tavu māti. lavu brālēnu Geilu. Medžu, — viņš uzskaita. — Tie bija māņi, Katnis.
Drausmīgi. Bet tie var nodarīt pāri tikai mums. Mēs piedalāmies Spēlēs. Nevis viņi.
— Tu tiešām tam tici? — pajautāju.
— Tiešām, — Pīta apliecina. Vilcinos, domādama par to, kā Pīta spēj likt jebkuram noticēt jebkam. Paskatos uz Finiku, lai būtu pavisam droša, un redzu, ka viņš cieši vēro Pītu un tver katru vina vārdu.
— Vai tu tam tici, Finik?
— Tā varētu būt. Nezinu, — viņš šaubās. — Vai tas būtu iespējams, Bītij? Paņemt kāda parasto balsi un iztaisīt no tās…
— O jā. Tas pat nav sarežģīti, Finik. Mūsu bērni līdzīgu tehniku mācās skolā, — Bītijs paskaidro.
— Protams, Pītam ir taisnība. Karnisas mazo māsu dievina visā valstī. Ja viņu tiešām tādā veidā būtu nogalinājuši, droši vien sāktos sacelšanās, — sausi nosaka Džoena. — To taču neviens negribētu, vai ne? — Viņa atmet galvu un iekliedzas: — Dumpis visā valstī? Neko tādu jums negribētos vis!
Man pārsteigumā atkaras žoklis. Spēlēs neviens un nekad neko tādu nesaka. Džoenai noteikti izslēdza mikrofonu, un to visu izgriezīs. Bet es dzirdēju, ko viņa teica, un vairs nespēšu uz viņu skatīties tā kā agrāk. Viņa nekad neizcelsies ar laipnību, bet pilnīgi noteikti ir ļoti drosmīga. Vai arī traka. Viņa paņem dažus gliemežvākus un dodas džungļos. — Sadabūšu ūdeni.
Kad Džoena iet man garām, neviļus saķeru viņas roku. — Neej tur. Tie putni… — Atceros, ka putni nu jau būs prom, tomēr negribu, ka tur kāds iet. Pat vina ne.
— Man viņi neko nevar nodarīt. Neesmu tāda kā jūs pārējie. Man nav palicis neviena, ko es mīlētu, — Džoena noskalda un nepacietīgi nopurina manu roku. Kad viņa man atnes gliemežvāku ar ūdeni, es tikai klusēdama pateicīgi pamāju, zinot, cik ļoti viņai riebsies žēlums manā balsī.
Kamēr Džoena savāc ūdeni un manas bultas, Bītijs ķimerējas ar savu stiepli un Finiks dodas ūdenī. Arī man būtu jānomazgājas, bet es palieku Pītas rokās, joprojām pārāk satricināta, lai izkustētos.
— Ko izmantoja pret Finiku? — Pīta pajautā.
— Kādu, vārdā Enija.
— Tā noteikti ir Enija Kresta, — viņš nosaka.
— Kas? — es nesaprotu.
— Enija Kresta. Viņa bija tā meitene, kuras vietā pieteicās iet Megsa. Enija uzvarēja laikam pirms pieciem gadiem, — Pīta paskaidro.
Tātad — vasarā pēc mana tēva nāves, kad sāku apgādāt savu ģimeni un biju pilnīgi pārņemta ar cīņu pret badu. — Es slikti atceros tās Spēles.Vai togad bija zemestrīce?
— Aha. Enija ir tā meitene, kas sajuka prātā, pēc tam kad viņas apgabala partnerim nocirta galvu. Viņa viena pati aizbēga un paslēpās. Bet zemestrīce sagrāva dambi un lielākā daļa arēnas applūda. Viņa uzvarēja tāpēc, ka bija vislabākā peldētāja, — Pīta pastāsta.
— Vai viņai pēc tam kļuva labāk? Tas ir, garīgi?
— Nezinu. Es pat neatceros, ka būtu viņu kādreiz vēl redzējis pirms Spēlēm. Bet šogad izlozes laikā viņa neizskatījās īpaši līdzsvarota, — Pīta atbild.
Tātad redz, ko mīl Finiks. Nevis neskaitāmos smalkos pielūdzējus Kapitolijā, bet nabaga vājprātīgo mājās.
Lielgabala dārds liek mums visiem sanākt kopā pludmalē. Tur, kur, mūsuprāt, ir iedaļa no sešiem līdz septiņiem, parādās helikopters. Mēs redzam, ka spīles nolaižas piecas reizes, lai savāktu vienu saplosītu ķermeni. Nav iespējams noteikt, kurš tas bijis. Nezinu un negribu zināt, kas notiek sešos.
Pīta uz lapas uzzīmē jaunu karti un pievieno iedaļā no četriem līdz pieciem PS, tas nozīmē pļāpusīļus, un vienkārši uzraksta zvērs tajā iedaļā, kur redzējām, kā pārstāvi salasa pa gabaliem. Tagad mēs diezgan labi apjau— šam, ko var sagaidīt septiņās stundās. Un, ja no pļāpu— sīļu uzbrukuma vispār ir bijis kāds labums, tad tāds, ka atkal zinām, kurā vietā atrodamies uz pulksteņa.
Finiks nopin vēl vienu grozu ūdenim un zvejas tīklu. Es žigli izpeldos un uzziežu ādai vēl ziedi. Tad sēžu krastmalā, tīru Finika noķertās zivis un vēroju, kā saule nogrimst aiz apvāršņa. Jau lec spožais mēness un arēnā iestājas savāds mijkrēslis. Taisāmies iekārtoties un ieturēties ar jēlām zivīm, kad atskan himna. Un parādās sejas…
Kašmira. Mirdzūms. Stiepule. Megsa. Sieviete no Piektā apgabala. Narkomāne, kas atdeva savu dzīvību par Pītu. Blaits. Vīrietis no Desmitā.
Astoņi ir miruši. Un vēl astoņi pirmajā naktī. Divas trešdaļas no mums ir pagalam pusotras dienas laikā. Tas noteikti ir jauns rekords.
— Vini tiešām steidzas, — nosaka Džoena.
— Kurš ir palicis? Izņemot mūs un Otro apgabalu, — Finiks jautā.
— Čafs, — Pīta nedomājot atbild. Varbūt viņš Čafu uzraudzīja Heimiča dēļ.
Nolaižas izpletnis ar kaudzi kantainu maizīšu viena kumosa izmērā. — Tās ir no tava apgabala, vai ne, Bī— tij? — Pīta jautā.
— Jā, no Trešā apgabala, — uzrunātais apstiprina. — Cik tur ir?
Finiks saskaita maizītes, katru uzmanīgi apgrozīdams, un tad glīti tās izkārto. Nezinu, kas Finiku maizē tā saista, bet izskatās, ka viņš ir apsēsts ar pieskaršanos tai. — Divdesmit četras.
— Tātad tieši divi duči? — Bītijs pārjautā.
— Precīzi divdesmit četras, — Finiks atkārto. — Kā lai mēs tās sadalām?
— Apēdīsim katrs pa trim, un tie, kas rīt uz brokastīm vēl būs dzīvi, varēs pieteikties uz pārējām, — ierosina Džoena. Nezinu, kāpēc, bet viņas teiktais mani mazliet sasmīdina. Laikam jau tāpēc, ka tas ir tiesa. Kad pasmejos, Džoena man uzmet gandrīz atzinīgu skatienu. Nē, atzinīgu ne. Bet varbūt mazliet apmierinātu.