Nogaidām, kamēr iedaļā no desmitiem līdz vienpadsmitiem saceļas milzīgais vilnis, pakavējamies, kamēr ūdens atkāpjas, un aizejam apmesties turienes pludmalē. Teorētiski apaļas divpadsmit stundas būsim pasargāti no džungļos glūnošajām briesmām. No iedaļas starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem nāk nepatīkama klikšķināšanās, droši vien no kāda riebīga kukaiņa. Bet tas, kas to skaņu rada, paliek džungļos, un mēs turamies tālāk no tās biezokņa daļas, ja nu šis kaut kas varbūt tikai gaidītu vienu nevērīgu soli, lai uzbruktu.
Nesaprotu, kā Džoena vēl spēj palikt nomodā. Kopš Spēļu sākuma viņa ir gulējusi tikai aptuveni stundu. Mēs ar Pītu piesakāmies stāvēt sardzē pirmie, jo esam vislabāk atpūtušies un gribam kādu laiku pabūt vienatnē. Pārējie uzreiz iemieg, vienīgi Finiks guļ nemierīgi. Laiku pa laikam dzirdu viņu murminām Enijas vārdu.
Mēs ar Pītu sēžam miklajās smiltīs un skatāmies pretējos virzienos; mans labais plecs un gurns ir piespiesti viņam. Es vēroju ūdeni, bet viņš — džungļus, un tā ir labāk. Mani joprojām vajā pļāpusīļu balsis, kuras diemžēl nespēj pārmākt kukaiņu ņudzināšanās. Atbalstu galvu uz Pītas pleca un jūtu, ka viņš noglāsta man matus.
— Katnis, — viņš klusi uzrunā mani. — Nav nekādas jēgas izlikties, ka mēs nezinām, ko otrs mēģina panākt. — Nē, laikam jau ne, bet arī apspriest to nav nekāda prieka. Vismaz ne mums. Kapitolieši sēdēs pie ekrāniem kā pielīmēti, lai nepalaistu garām nevienu pašu vārdu.
— Nezinu, ko tu esi iedomājies norunājusi ar Heimiču, bet tev būtu jāzina, ka viņš arī man šo to apsolīja. — To es, protams, zinu. Viņš pateica Pītam, ka pūlēsies glābt manu dzīvību, lai viņam nerastos aizdomas. — Tāpēc mēs varam pieņemt, ka vienam no mums viņš ir samelojis.
Kļūstu uzmanīga. Divkosīgas norunas. Nodevīgi solījumi. Un tikai Heimičs zina, kurš solījums ir patiess. Paceļu galvu un ielūkojos Pītam acīs. — Kāpēc tu to tagad saki?
— Jo es negribu, ka tu aizmirsti, cik dažādās situācijās atrodamies. Ja tu mirsi un es dzīvošu, man
Divpadsmitajā apgabalā vispār nebūs nekādas dzīves. Tu esi visa mana dzīve. Es vairs nekad nejustos laimīgs. — Gribu iebilst, bet viņš pieliek pirkstu man pie lūpām. — Ar tevi ir citādi. Es nesaku, ka tas nav grūti. Bet tev būtu citi, kas padarītu tavu dzīvi dzīvošanas vērtu.
Pīta paceļ apaļo zelta plāksnīti, kas karājas ķēdītē viņam ap kaklu. Viņš izstiepj to mēness gaismā, lai es varētu saskatīt zobgaļsīli. Viņš ar īkšķi piespiež āķīti, ko iepriekš nepamanīju, un plāksnīte atveras. Tā nav viengabalaina, kā es biju domājusi, tas ir medaljons. Un medaljonā ir fotogrāfijas. Labajā pusē manas mātes un Primas smejošās sejas. Un kreisajā pusē Geils. Un smaida pa īstam.
Patlaban nekas nespētu mani ievainot dziļāk kā šīs trīs sejas. Pēc tā, ko es dzirdēju šajā pēcpusdienā… tas ir nevainojams ierocis.
— Tu esi vajadzīga savai ģimenei, Katnis.
Manai ģimenei. Manai mātei. Manai māsai. Un manam viltus brālēnam Geilam. Bet Pītas nolūks ir nepārprotams. Viņš grib teikt, ka Geils tiešām ir mana ģimene vai vismaz kādu dienu būs, ja izdzīvošu. Ka es viņu apprecēšu. Tāpēc Pīta man vienlaikus atdos savu dzīvību un Geilu. Lai es zinātu, ka nekad nedrīkstu par to šaubīties. Visu. Pīta grib, lai es no viņa pieņemu visu.
Gaidu, ka Pīta pieminēs mazuli, piespēlēs kamerām, bet viņš to nedara. Un tāpēc nekas no sacītā nav Spēļu dēļ. Viņš runā to, ko jūt.
— Mani nevienam īsti nevajag, — Pīta turpina, un viņa balsī nav dzirdams nekāds žēlums pret sevi. Ir tiesa, ka savai ģimenei viņš nav vajadzīgs. Viņi sēros un tāpat arī
saujiņa draugu. Bet tiks tam pāri. Pat Heimičs ar krietnu devu alkohola tiks tam pāri. Aptveru, ka Pītas nāve līdz sirds dzīlēm ievainos tikai vienu cilvēku. Mani.
— Man vajag. Tu esi vajadzīgs man. — Pīta izskatās satraukts un dziļi ieelpo, it kā taisītos uzsākt garu strīdu, un tas nav labi, nepavisam nav labi, jo viņš sāks runāt par Primu un manu māti, un visu pārējo un mani tikai samulsinās. Tāpēc, pirms viņš pagūst kaut ko pateikt, apklusinu viņu ar skūpstu.
Es to atkal sajūtu. To, ko iepriekš esmu jutusi tikai vienu reizi. Pagājušogad alā, kad mēģināju Heimiču piespiest atsūtīt mums ēdienu. Tajās Spēlēs un pēc tam Pītu esmu skūpstījusi tūkstoš reižu. Bet tikai viens skūpsts iekustināja kaut ko sevišķu. Tikai pēc viena es vēlējos vēl. Taču man sāka asiņot ievainojums galvā, un Pīta lika man apgulties.
Šoreiz mūs nekas nevar pārtraukt, ja to nevēlamies. Un Pīta pēc dažiem mēģinājumiem vairs neatsāk runāt. Siltums manī sakarst un izplūst no krūtīm visā ķermenī, rokās un kājās, līdz pašiem sirds dziļumiem. Skūpsti mani neapmierina, gluži otrādi, manas alkas kļūst tikai vēl stiprākas. Man likās, ka par izsalkumu es zinu visu, bet šis te ir kaut kas pilnīgi jauns.
Mūs atžirbina pirmais negaisa dārds — zibens spēriens kokā pusnaktī. Tas pamodina arī Finiku. Ar asu kliedzienu viņš uzlec sēdus. Redzu, kā viņa pirksti iecērtas smiltīs, pārliecinoties, ka redzētais murgs nav bijis īstenība.
— Es vairs nevaru pagulēt, — viņš saka. — Vienam no jums vajadzētu atpūsties. — Viņš laikam tikai tagad pamana mūsu sejas izteiksmes un to, kā esam savijusies. — Vai arī jums abiem. Varu sargāt viens.
Bet Pīta neļauj. — Tas ir pārāk bīstami. Es neesmu noguris. Atgulies, Katnis. — Neiebilstu, jo man tiešām ir jāpaguļ, ja gribu kaut kā glābt viņa dzīvību. Ļauju viņam sevi aizvest pie pārējiem. Viņš apliek man ap kaklu ķēdīti ar medaljonu un uzliek roku tur, kur it kā ir mūsu bērns. — Vai zini, tu būsi lieliska māte. — Pēdējo reizi mani noskūpstījis, Pīta aiziet atpakaļ pie Finika.