Nospiež blīvais, tveicīgais gaiss. Kopš Spēļu sākuma no tā nav bijis ne mirkļa atelpas. Vēlos, kaut Heimičs izbeigtu mums sūtīt Trešā apgabala maizi, bet atsūtītu to — no Ceturtā, jo pēdējās divās dienās esmu svīdusi spaiņiem, un, kaut arī mēs ēdām zivi, es ļoti ilgojos pēc sāls. Nenāktu par sliktu arī kāds gabals ledus. Vai auksts dzeramais ūdens. Priecājos, ka no kokiem tek šķidrums, bet tas ir tikpat silts kā jūras ūdens un gaiss, un pārējie pārstāvji, un es pati. Mēs esam viens liels, silts sautējums.
Kad tuvojamies kokam, Finiks ierosina, lai eju pa priekšu. — Katnisa dzird spēka lauku, — viņš paskaidro Bītijam un Džoenai.
— Dzird? — Bītijs pārjautā.
— Tikai ar to ausi, ko izārstēja Kapitolijā, — es meloju. Un kuru tāds apgalvojums nepiemuļķo? Bītiju. Jo viņš noteikti atceras, ka pats man parādīja, kā var ieraudzīt spēka lauku, un droši vien to dzirdēt nemaz nevar. Bet kaut kāda iemesla dēļ Bītijs tomēr neapšauba manas spējas.
— Tad noteikti jāļauj Katnisai iet pa priekšu, — viņš atzīst un apklust, lai noslaucītu no brillēm tvaiku. — Ar spēka laukiem nav nekādi joki.
Koku, kurā sper zibens, nevar sajaukt ne ar vienu citu, jo tas paceļas pāri visiem pārējiem. Sameklēju sauju riekstu, lieku visiem gaidīt un pati lēnām kāpju augšup, mezdama pa priekšu riekstus. Bet spēka lauku ieraugu gandrīz uzreiz, vēl pirms iemetu ar riekstu, jo tas atrodas tikai kādu piecpadsmit metru attālumā. Visu laiku vēroju zaļo meža audzi un pamanu augstu labajā pusē viļņoto kvadrātiņu. Es sviežu riekstu sev tieši priekšā, un tas nočukst, apstiprinot to, ko jau redzu.
— Nenāciet aiz koka, — brīdinu pārējos.
Mēs sadalām pienākumus. Finiks sargā Bītiju, kamēr tas izpēta koku, Džoena izurbj kādā citā kokā caurumu, lai dabūtu ūdeni, un es tuvumā medīju. Kokžurkas acīmredzot no cilvēkiem nebaidās, tāpēc pavisam viegli nomedīju veselas trīs. Izdzirdējusi krācam vilni pulksten desmitos, atceros, ka jāiet atpakaļ, tāpēc atgriežos pie pārējiem un notīru medījumu. Tad metru no spēka lauka novelku zemē līniju, lai visi ievērotu, ka tai nedrīkst tuvoties, un mēs ar Pītu tur iekārtojamies un sākam grauzdēt riekstus un cepināt kokžurkas kumosus.
Bītijs turpina darboties ap koku, darīdams sazin ko — mērīdams un tamlīdzīgi. Kādā brīdī viņš atšķeļ gabaliņu mizas, pievienojas mums un met to pret spēka lauku. Mizas gabals atlec un kvēlodams nokrīt zemē. Pēc dažiem acumirkļiem tas atkal ir iepriekšējā krāsā. — Mjā, tas daudz ko izskaidro, — Bītijs novelk. Saskatos ar Pītu, un man ir jāiekož lūpā, lai nesmietos, jo nevienam, izņemot Bītiju, tas vis neko neizskaidro.
Apmēram tai pašā brīdī mēs sadzirdam klikstoņu no iedaļas blakus. Tas nozīmē, ka pulkstenis ir vienpadsmit.
Džungļos skaņa izklausās daudz skaļāka nekā vakar pludmalē. Visi vērīgi saausāmies.
— Šī skaņa nav mehāniska, — Bītijs noteikti paziņo.
— Man šķiet, ka tie ir kukaiņi, — es prātoju. — Varbūt kaut kādas vaboles.
— Kaut kas ar spīlēm, — piebilst Finiks.
Skaņa pieņemas spēkā, it kā mūsu klusās valodas tai būtu likušas pamanīt dzīvas miesas tuvumu. Lai kas tur klikšķinātos, varu derēt, ka tas dažu sekunžu laikā noģērētu mūs līdz kaulam.
— Mums tāpat jākopjas prom, — Džoena saka. — Līdz zibens spērienam ir palicis mazāk par stundu.
Bet nekur tālu mēs neejam. T ikai līdz tādam pašam lielam kokam asins lietus iedaļā. Es pēc Bītija lūguma uzkāpju kokā, kad klikšķēšana sāk rimties. Iesperot zibenim, tā šautra ir žilbinoši spoža, pat no šejienes skatoties, un pat spilgtajā saules gaismā. Zibens pilnībā ietver tālo koku un kvēlo zili balts, un gaiss tam apkārt sprakšķ no strāvas. Nošļūcu lejā un izstāstu savus novērojumus Bītijam, kurš rādās apmierināts, kaut arī es neizsakos īpaši zinātniski.
Pa apkārtceļu aizejam atpakaļ uz pludmali iedaļā starp desmitiem un vienpadsmitiem. Tur smiltis ir gludas un miklas, nesenā viļņa noskalotas. Bītijs mums praktiski iedod brīvu pēcpusdienu, kamēr pats darbojas ar stiepli. Tā kā tas ir viņa ierocis un mums pārējiem ir pilnīgi jāpaļaujas uz viņa zināšanām, ir tāda sajūta, it kā mēs būtu ātrāk atlaisti no skolas. Sākumā mēs pa kārtai snaužam džungļu paēnā, bet vēlā pēcpusdienā esam atpūtušies un nemierīgi. Izlemjam sarīkot dzīres ar jūras veltēm, jo tā varētu būt mūsu pēdējā iespēja tādas baudīt. Finika vadībā duram zivis un vācam gliemenes, un pat nirstam pēc austerēm. Pēdējais man patīk vislabāk, bet ne jau tāpēc, ka man ļoti kārotos austeru. Esmu tās ēdusi tikai vienu reizi Kapitolijā, un man galīgi nepatika to gļotainā struktūra. Bet dziļi ūdenī ir jauki, tur ir kā citā pasaulē. Ūdens ir ļoti dzidrs, un smilšaino gultni izraibina košu zivju bari un savādu jūras ziedu audzes.
Džoena stāv sardzē, un mēs ar Finiku un Pītu tikmēr iztīrām un izkārtojam sazvejoto. Pīta atver gliemeni, un es dzirdu, kā viņš iesmejas. — Ei, paskatieties uz šito! — Viņš paceļ gaisā nevainojamu, mirdzošu pērli apmēram zirņa lielumā. — Vai zini: ja ogles pietiekami stipri saspiež, tās pārvēršas pērlēs, — viņš nopietni saka Finikam.
— Nē, nepārvēršas, — Finiks nepiekrīt. Bet es iespurdzos, atcerēdamās, ka tieši tā naivā Efija mūs prezentēja kapitoliešiem pagājušajā gadā, kad mūs vēl neviens nepazina. Kā ogles, ko grūta dzīve ir saspiedusi pērlēs. Kā skaistumu, kas rodas sāpēs.
Pīta noskalo pērli ūdenī un pasniedz man. — Tā tev. — Ielieku pērli plaukstā un saules gaismā aplūkoju tās vizošo virsmu. Jā, to es paturēšu. Dažas atlikušās savas dzīves stundas es to paturēšu. Pēdējo Pītas dāvanu. Vienīgo, ko tiešām varu pieņemt. Varbūt tā man dos gana spēka beidzamajiem mirkļiem.