— Es uz brīdi paņemšu spoli, — piesakos. Izlikt stiepli ir grūtāk nekā sargāt, un Džoena to dara jau ilgi.
— Ņem. — Džoena padod rituli man.
Mūsu abu rokas vēl tur spoli, kad sajūtam vieglu vibrāciju. Pēkšņi smalkā zelta stieple lec mums virsū no augšas un, samudžinājusies cilpās, saritinās ap rokām. Pārgrieztais gals nokrīt mums pie kājām.
Vajag tikai sekundi, lai aptvertu straujo notikumu pavērsienu. Mēs ar Džoenu saskatāmies, bet nevienai nekas nav jāsaka. Kāds mazliet augstāk ir pārgriezis stiepli. Un jebkurā brīdī šis kāds būs pie mums.
Atbrīvoju roku no stieples un sakļauju ap spalvu bultas galā, bet man galvā ietriecas metāla spole. Atjēdzos uz muguras ložņaugos un ar drausmīgām sāpēm kreisajos deniņos. Ar manām acīm kaut kas nav tā, kā vajag. Viss te izplūst, te noskaidrojas, un es nopūlos fokusēt skatienu uz diviem mēnešiem, kas debesīs saplūst vienā. Ir grūti elpot, un es pamanu, ka Džoena sēž man uz krūtīm, ar ceļiem piespiedusi zemei manus plecus.
Sajūtu dūrienu kreisajā apakšdelmā. Pūlos izrauties, bet vēl esmu pārāk apdullusi. Džoena laikam ar naža asmeni rakņājas manā miesā. Drausmīgs, plīstošs rāviens, un kaut kas silts līst lejup pa roku un satek manā plaukstā. Džoena nobrauka manu savainoto delmu un nosmērē man pusi sejas ar asinīm.
— Paliec mierā! — vina šņāc. Tad viņas svaru vairs nejūtu, un es palieku viena.
Palikt mierā? Ko? Kas te notiek? Aizveru acis, lai neredzētu grīļīgo pasauli, un mēģinu saprast notiekošo.
Spēju domāt tikai par to, kā Džoena nogrūda pludmales smiltīs Stiepuli. "Paliec mierā, ja?' Bet Stiepulei viņa neuzbruka. Ne jau tā. Un es neesmu Stiepule. Es neesmu Trakā. "Paliec mierā, ja? atkal un atkal atbalsojas manās smadzenēs.
Tuvojas soļi. Tur nāk divi kāju pāri. Tie kustas smagi, necenšoties apslāpēt savu tuvošanos.
Bruta balss. — Viņa ir gandrīz beigta! Nāc, īnobārij! — Soļi pazūd naktī.
Vai tā tiešām ir? Svārstos starp nomodu un nemaņu, meklēdama atbildi uz šo jautājumu. Vai esmu gandrīz beigta? īsti apgalvot pretējo nevaru. Patiesībā jau domāt racionāli ir grūti. Kaut ko es zinu. Džoena man uzbruka. Viņa iegāza man pa galvu ar to spoli. Iegrieza man rokā, droši vien nodarīdama neatgriezenisku ļaunumu vēnām un artērijām, un Bruts un Inobārija vienkārši uzradās ātrāk, nekā viņa paspēja mani piebeigt.
Alianses vairs nav. Finiks un Džoena laikam vienojās, ka šonakt mums uzbruks. Es nojautu, ka aiziet vajadzēja šorīt. Nezinu, kāda ir Bītija pozīcija. Bet es noteikti esmu mērķis un Pīta tāpat.
Pīta! Mani plaksti izbailēs atsprāgst vaļā. Pīta gaida augšā pie koka, neko nenojauzdams un nepiesargāda— mies. Varbūt Finiks viņu jau ir nogalinājis. — Nē… — es čukstu. Stiepli pārgrieza karjeristi netālu no mums. Finiks un Bītijs, un Pīta nevar zināt, kas notiek te lejā. Viņi var tikai brīnīties, kāpēc stieple vairs nav nostiepta vai varbūt pat ir saritinājusies atpakaļ pie koka. Tā taču pati par sevi nevarētu būt zīme nogalināšanai, vai ne? Skaidrs: Džoena pati izlēma, ka ir pienācis laiks šķirties no mums. Nogalināt mani. Izbēgt no karjeristiem. Tad pēc iespējas ātrāk iesaistīt cīņā Finiku.
Es nezinu. Nezinu. Saprotu tikai to, ka man ir jātiek pie Pītas un jāglābj viņa dzīvība. Man vajag visu gribasspēku līdz pēdējam pilienam, lai uzslietos sēdus un, atbalstoties pret koka stumbru, pieceltos kājās. Labi, ka ir pie kā pieturēties, jo džungļi manās acīs šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Pilnīgi negaidot saliecos un atvemju mūsu jūras velšu mielastu un tikmēr rīstos, kamēr manī noteikti nav palikusi ne austere. Drebēdama un slidena no sviedriem, novērtēju savu Fizisko stāvokli.
Kad paceļu ievainoto roku, sejā iešļācas asinis un apkārtne atkal bīstami sagrīļojas. Aizmiedzu acis un pie— spiežos kokam, kamēr viss mazliet nomierinās. Pasperu dažus piesardzīgus soļus uz blakuskoka pusi, noplēšu mazliet ķērpju un cieši apsienu roku. Tā ir labāk. To neredzēt noteikti ir labāk. Atļaujos viegli aptaustīt ievainojumu galvā. Tur ir liels izcilnis, bet asiņu nav īpaši daudz. Man, bez šaubām, ir kādi iekšēji ievainojumi, bet neliekas, ka draudētu noasiņošana. Vismaz ne no brūces galvā.
Noslauku rokas ķērpjos un drebelīgi satveru loku ar ievainoto kreiso roku, un ielieku tajā bultu. Un piespiežu sevi kāpt augšup pa nogāzi.
Pīta. Mana pēdējā vēlēšanās. Mans solījums. Glābt viņa dzīvību. Mans noskaņojums mazliet uzlabojas, kad aptveru, ka viņš noteikti ir dzīvs, jo nav bijis lielgabala šāviena. Varbūt Džoena rīkojās viena, zinot, ka tad, kad viņas nodomi kļūs skaidri, Finiks nostāsies viņas pusē. Kaut gan ir grūti uzminēt, kas starp tiem abiem notiek. Atceros, kā viņš paskatījās uz Džoenu, meklējot apstiprinājumu, pirms piekrita palīdzēt izlikt Bītija slazdu. Starp viņiem ir daudz dziļāka savienība, kas balstās uz gadiem ilgu draudzību un vēl sazin ko. Ja Džoena ir pavērsusies pret mani, vairs nav nekādas vajadzības uzticēties Finikam.
Es to izdomāju dažus mirkļus pirms tam, kad izdzirdu, ka lejup pa nogāzi kāds skrien uz manu pusi. Ne Pīta, ne Bītijs nespētu kustēties tik ātri. Notupstos aiz vīteņaugu aizkara un pēdējā brīdī paslēpjos. Finiks pašaujas man garām, ar savu sasmērēto ādu izskatīdamies kā ēna, lēkādams pamežā kā briedis. Drīz vien viņš nokļūst uzbrukuma vietā un laikam ierauga asinis. — Džoena! Katnis! — viņš sauc. Palieku, kur esmu, kamēr viņš jož tajā virzienā, kur nozuda Džoena un karjeristi.
Kustos uz priekšu, cik vien ātri varu, lai pasaule nesagrieztos vienā virpuli. Galvā dun mani straujie sirdspuksti. Kukaiņi, kurus droši vien uzbudina asiņu smārds, klikšķinās arvien stiprāk, līdz tā kļūst par pastāvīgu rēkoņu ausīs. Nē, paga. Varbūt man ausīs zvana no sitiena. Kamēr kukaiņi neizbeigs, to nebūs iespējams noteikt. Bet, kad viņi pārtrauks, sāksies negaiss. Ir jākustas ātrāk. Ir jāsavāc Pīta.