Heimiča pēdējais padoms. Kāpēc lai man būtu vajadzīgs atgādinājums? Es vienmēr zinu, kas ir ienaidnieks. Tas, kurš mūs mērdē badā un moka, un nogalina arēnā. Tas, kurš nogalinās visus manus mīļos.
Nolaižu loku, sapratusi, ko viņš gribēja teikt. Jā, es zinu, kurš te ir ienaidnieks. Un tā nav Inobārija.
Beidzot es skaidri saprotu, ko Bītijs gribēja darīt ar nazi. Ar drebošām rokām noslidinu stiepli no asmens, aptinu to ap bultu tieši virs spalvām un nostiprinu ar treniņos mācītu mezglu.
Pieceļos un pagriežos pret spēka lauku, nostājoties pilnīgi atklāti, bet man ir vienalga. Raizējos tikai par to, kurp tēmēju, kur Bītijs būtu triecis savu nazi, ja varētu izvēlēties. Pavēršu loku pret viļņojošo kvadrātu, trūkumu, to… kā viņš to toreiz nosauca? Uz plaisu bruņās. Es palaižu bultu vaļā un redzu, kā tā ietriecas mērķī un pazūd, aizvelkot līdzi zelta pavedienu.
Mani mati saslienas stāvus, un tajā pašā brīdī sper zibens.
Balta dzirksts uzšaujas augšup pa stiepli, un vienā mirklī kupols uzliesmo žilbinoši zilā gaismā. Mani atmet atpakaļ zemē, mans ķermenis ir ļengans un paralizēts, un acis ir plati ieplestas, kad man virsū sāk snigt kaut kādas pūkas. Es nespēju aizsniegt Pītu. Es pat nevaru aizsniegt savu pērli. Es pūlos vēl saskatīt kaut ko skaistu, ko paņemt līdzi.
Pirms sākas sprādzieni, es ieraugu zvaigzni.
27
Liekas, ka viss eksplodē vienlaikus. Zeme uzsprāgst un nolīst atpakaļ smilšu un augu daļiņu lietū. Kokus ieskauj liesmas. Pat debesīs izplaukst koši gaismas ziedi. Nesaprotu, kāpēc bombardē debesis, bet tad aptveru, ka Spēļu rīkotāji rīko uguņošanu, uz zemes ir sākusies īstā iznīcība. Ja nu kādam neliktos gana interesanti skatīties postažā uz zemes un uz atlikušajiem pārstāvjiem. Vai arī varbūt, lai izgaismotu mūsu drausmo galu.
Vai kādam vispār ļaus izdzīvot? Vai Septiņdesmit piektajām Bada Spēlēm būs uzvarētājs? Varbūt arī ne. Galu galā šie Ceturkšņa Spaidi ir domāti, lai… ko prezidents Snovs tur nolasīja no kartītes?
"…lai atgādinātu dumpiniekiem, ka pat stiprākie no viņiem nespēj uzveikt Kapitoliju…"
Pat stiprāko no stiprajiem negaida triumfs. Varbūt jau no paša sākuma bija izlemts, ka šīm Spēlēm nebūs uzvarētāja. Vai arī varbūt viņiem lika rīkoties mana pēdējā nepakļaušanās izpausme.
Piedod, Pīta. Piedod, ka nevarēju tevi izglābt. Izglābt? Sagraujot spēka lauku, es drīzāk atņēmu viņam pēdējo iespēju izdzīvot, nolēmu viņu nāvei. Varbūt tad, ja mēs visi būtu spēlējuši pēc noteikumiem, viņam ļautu dzīvot.
Virs manis bez brīdinājuma parādās helikopters. Ja būtu kluss un tuvumā būtu kāds zobgaļsīlis, es būtu dzirdējusi, kā džungļi sastingst un aizkliedzas putns, ziņojot par Kapitolija lidaparāta parādīšanos. Bet sprādzienos manas ausis nespēja izšķirt kaut ko tik smalku.
No helikoptera apakšas tieši virs manis nolaižas spīles. Metāla zobi paslīd zem manis. Gribas kliegt, bēgt, izlauzties ārā no dzelzs skavām, bet esmu sastingusi un bezpalīdzīga, un nespēju neko kā vien cerēt, ka nomiršu, pirms nokļūšu nagos ēnainajiem stāviem, kas gaida augšā. Mana dzīvība tiek saudzēta nevis tāpēc, lai kronētu kā uzvarētāju, bet gan tāpēc, lai mana nāve būtu tik lēna un publiska, cik vien iespējams.
Ļaunākās izbailes piepildās, kad pirmais, ko ieraugu helikopterā, izrādās galvenā Spēļu rīkotāja Plūtarha Hevensbī seja. Esmu pilnīgi sagandējusi viņa skaistās Spēles ar viltīgi izdomāto pulksteni un uzvarētāju sacensību. Par tādu izgāšanos Plūtarham nāksies ciest, un droši vien arī viņš zaudēs dzīvību, bet vispirms noskatīsies, kā mani soda. Viņš pasniedzas man pretī, un es jau domāju, ka man sitīs, bet viņš izdara vēl kaut ko ļaunāku — ar īkšķi un rādītājpirkstu aizspiež manus plakstus un liek iegrimt tumsā, kur esmu vieglāk ievainojama. Tagad ar mani varēs izdarīt jebko un es to pat neredzēšu.
Sirds sitas tik stipri, ka no izmirkušā ķērpju apsēja apakšas sāk sūkties asinis. Prāts kļūst miglains. Varbūt tomēr varēšu noasiņot līdz nāvei ātrāk, nekā mani paspēs atdzīvināt. Domās nočukstu paldies Džoenai Mei— sonei par lielisko brūci un zaudēju samaņu.
Kad pa pusei atgūstos, jūtu, ka guļu uz polsterēta galda. Kreisajā rokā iedurtas kaut kādas caurulītes. Mani mēģina noturēt pie dzīvības, jo tā būs uzvara, ja es nomiršu klusi un vienatnē, joprojām gandrīz nespēju pakustēties — ne atvērt plakstus, ne pacelt galvu. Bet mazliet varu pakustināt labo roku. Tā lokās pa manu ķermeni kā spura, nē, kaut kas mazkustīgāks — mētājas kā nūja. īsti nekoordinēju savas kustības, un nav nekādu pierādījumu, ka man vēl būtu pirksti. Bet es tikmēr vicinu roku, līdz izdodas izraut caurulītes. Kaut kas sāk pīkstēt, bet nespēju palikt nomodā, lai redzētu, ko pīkstoņa izsauks.
Nākamajā reizē, kad atgriežos no nemaņas, rokas ir piesietas pie galda un caurulītes ir atpakaļ savās vietās. Bet es varu atvērt acis un mazliet pacelt galvu. Atrodos plašā telpā ar zemiem griestiem un sudrabainu gaismu. Telpā viena otrai pretī ir divas rindas gultu. Dzirdu elpas vilcienus, droši vien tie ir pārējie uzvarētāji. Tieši pretī redzu Bītiju, kas ir pieslēgts kādiem desmit dažādiem aparātiem. Ļaujiet mums mirt!es domās kliedzu. Spēcīgi atsitu galvu atpakaļ uz galda un atkal krītu bezsamaņā.
Kad beidzot pamostos pa īstam, saišu vairs nav. Paceļu roku un redzu, ka man ir pirksti, kas atkal kustas pēc manas pavēles. Pieceļos sēdus un turos pie polsterētā galda, līdz telpa kļīist skaidri saskatāma. Kreisā roka ir apsieta, bet caurulītes nokarājas no statīviem blakus gultai.